Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Tikai dieva žēlastība mani izglāba no nāves.

— Skatieties … te ir vēl viens … Ātrāk . .. ātrāk! ..

— Tad nebrēc jel, bet dabū grāmatu vai ko citu…

— Bet kā tad skorpioni tika uz galda, mīļais?

— Tas nolādētais puika … No katras sērkociņu kastī­tes mūsu mājā taču uzglūn nāve …

— Skatieties, viņš nāk man tieši virsū . .. Ātrāk, ātrāk, dariet jel ko! …

— Spied viņu nost ar nazi… ar nazi… Nu, spied nost!

Rodžeram notiekošo neviens netika paskaidrojis, tādēļ viņam radās maldīgs iespaids, ka mūsu ģimenei uzbrūk un ka viņa pienākums ir mūs aizsargāt. Tā kā Lugarēcija bija vienīgais svešais cilvēks istabā, viņš loģiski seci­nāja, ka viņa ir vainīgā, un iekoda viņai potītē. No tā tracis, protams, mazāks nekļuva.

Pa šo laiku bija nodibinājusies zināma kārtība, visi skorpionu mazuļr paslēpušies zem šķīvjiem un citiem traukiem. .Beidzot, kad arī māte atbalstīja manus dedzī­gos lūgumus, tika noraidīts Leslija priekšlikums par visu skorpionu nežēlīgu noslepkavošanu. Kamēr pārējie ģime­nes locekļi, vēl joprojām drebēdami aiz niknuma un bai­lēm, pārcēlās uz dzīvojamo istabu, es veselu pusstundu vācu kopā mazuļus, uzlasīdams tos tējkarotē un novie­todamas atpakaļ mātei uz muguras. Tad es visu saimi uz apakštasītes iznesu ārā un gaužām negribīgi palaidu brī­vībā uz dārza mūra. To padarījuši, mēs abi ar Rodžeru aizgājām projām un visu pēcpusdienu pavadījām kalna nogāzē, jo man šķita prātīgāk nerādīties savējiem acīs, iekams tie nebūs krietni atpūtušies.

Šim notikumam bija ļoti dažādas sekas. Larijam radās nepārvarama baiļu mānija pret sērkociņu kastītēm, viņš tās vilka vaļā neiedomājami piesardzīgi, vispirms aptinis ap roku mutautiņu. Lugarēcija kliboja apkārt pa māju, tīs­tīdama potīti bezgalīgi garās marles saitēs vēl nedēļām pēc tam, kad kodums bija sadzijis, un ik rītu, tēju ienesusi, rādīja mums, kā brūce dzīst. Taču no mana viedokļa visbēdīgākās sekas šim atgadījumam bija tās, ka mātei šķita — es par daudz dzīvojot savā vaļā un esot pēdējais laiks rūpēties par manu izglītību. Kamēr man meklēja skolotāju visos priekšmetos, māte nolēma, ka jāparūpē- joties vismaz par manām franču valodas zināšanām. Do­māts — darīts, un drīz vien Spiro sāka ik rītu vest mani uz pilsētu pie beļģu konsula mācīties franču valodu.

Konsula māja atradās pilsētas ebreju kvartāla šauro, smirdīgo ieliņu labirintā. Tas bija ārkārtīgi interesants rajons — greizas ieliņas, kur cita pie citas rindojās bo­dītes, bāztin piebāztas ar košas krāsas drēbju baķu kau­dzēm, veseliem mirdzošu ledenīšu kalniem, sudrabā kal­tām rotas lietām, augļiem un dārzeņiem. Ielas bija tik šauras, ka vajadzēja piespiesties pie sienas, lai palaistu garām nastām apkrautos ēzeļus. Tā bija dzīva un krāsām bagāta pilsētas daļa, pilna trokšņa un rosības — sievas, skaļi tērgādamas, kaulējās, vistas kladzināja, suņi rēja, un vīrieši, nesdami uz galvas lielas paplātes ar siltiem ēdieniem, skaļi klaigājot, piedāvāja savu preci. Pašā kvartāla vidū nelielā laukumiņā vientuļi slējās augsta, laika zoba sagrauzta māja, un tās augšējā stāvā dzīvoja beļģu konsuls.

Viņš bija mīlīgs maza auguma vīriņš, kura interesan­tākā iezīme bija bārda ar trim ķīļiem un rūpīgi ieziestas ūsas. Pret savu darbu viņš izturējās ar dziļu nopietnību un vienmēr bija ģērbies tā, it kā viņam teju, teju jādodas uz oficiālu pieņemšanu: melni vizītsvārki, svītrotas bikses, smilšu krāsas getras virs spoži nospodrinātām kurpēm, milzīga kravate kā zīda ūdenskritums, sasprausta ar vien­kāršu zelta adatiņu, un, visbeidzot, — augsts mirdzošs cilindrs. Šādā tērpā viņu, vai rīts, vai vakars, varēja redzēt netīrajās, šaurajās ieliņās graciozi laipojam apkārt peļķēm, ārkārtīgi galanti piespiežamies pie sienas, lai garām varētu paiet ēzelis, un viegli uzsitām ar bambusa spieķīti pelēcim pa gurnu. Pilsētas iedzīvotāji nesaska­tīja viņa tērpā nekā dīvaina. Viņi konsulu noturēja par angli, un, tā kā visi angļi ir lordi, tad viņiem ne tikai- pieklājas, bet pat vajag attiecīgi ģērbties.

Kad pirmo rītu ierados pie konsula, viņš mani laipni sagaidīja dzīvojamā istabā, kuras sienas bija izrotātas ar daudzām ģīmetnēm smagos ietvaros — visās redzams viņš pats dažādās napoleoniskās pozās. Ar sarkanu bro­kātu apvilkto Viktorijas laika krēslu atzveltnes bija no­klātas ar daudzām izšūtām sedziņām; galdu, pie kura mēs strādājām, sedza vīna krāsas samta galdauts ar koši zaļiem bārkstu pušķiem gar malām. Apbrīnojami neglīta istaba. Lai pārbaudītu manas zināšanas franču valodā, konsuls apsēdināja mani pie galda, sameklēja notaukotu, nobružātu Le Petit Larousse sējumu un, atvēris grāmatas pirmo lappusi, nolika to man priekšā.

— Esi tik laipns, lūdzu, un palasi šo vietu, — viņš sacīja ar vieglu akcentu, un bārdā laipni pamirdzēja zelta zobi.

Viņš uzskrullēja ūsu galus, savilka lūpas un tad, rokas uz muguras salicis, lēnām pārgāja pāri istabai līdz logam, bet es sāku lasīt pēc kārtas visus vārdus, kas sākās ar «A». Ar mokām biju izbuldurējis pirmos trīs, kad kon­suls sastinga un klusi iekliedzās. Es tūliņ iedomājos, ka viņš šausminās par manu izrunu, bet tad sapratu, ka tam nav ar mani nekāda sakara. Klusi kaut ko purpinādams, viņš aizsteidzās pāri istabai pie pretējās sienas, atrāva skapja durvis un izvilka no skapja visai iespaidīgu gaisa šauteni; es neizpratnē un ar pieaugošu interesi vēroju viņu, un man kļuva pat drusku bail par savu dzīvību. Konsuls drudžainā steigā, skrotis pa paklāju izbārstīdams, pielādēja ieroci. Tad aizzagās atpakaļ pie loga un, aiz aizkara paslēpies, vērīgi raudzījās ārā. Pēc mirkļa viņš pacēla šauteni, uz kaut ko rūpīgi notēmēja un izšāva. Kad viņš, lēni un skumji galvu šūpodams, pagriezās uz manu pusi un nolika ieroci, es pārsteigts ieraudzīju viņam acīs asaras. Izvilcis no krūšu kabatas milzīgu zīda mut­autu, viņš skaļi nošņauca degunu.

— Ai, ai, ai, — viņš nopūtās, bēdīgi nogrozīdams galvu, — mazais nabadziņš. Bet mums jāstrādā … Lūdzu, lasi vien tālāk, mori ami.

Visu rītu mani vajāja satraucošā doma, ka konsuls turpat man acu priekšā pastrādājis slepkavību vai vismaz noslēdzis asinsatriebības rēķinus ar kādu kaimiņu. Taču, kad viņš ceturto ritu pēc kārtas bija izšāvis pa logu, es sāku prātot, ka šis izskaidrojums neder, ja nu vienīgi asinsienaidnieku dzimta ir ļoti liela, turklāt neviens no šiem ļaudīm nav spējīgs šaut pretī. Pagāja vesela nedēļa, iekām izdibināju šaudīšanas īsto cēloni, un šis cēlonis bija — kaķi. Ebreju kvartālā, tāpat kā pārējās pilsētas daļās, kaķi vairojās bez ierobežojumiem. Viņu bija simtu simtiem. NeVienam tie nepiederēja, un neviens par tiem nerūpējās, tādēļ vairums dzīvnieku bija drausmīgā stā­voklī — kraupaini, pagalam noplukušu vilnu, rahīta sa­kropļotām kājām, tufklāt tik izkāmējuši, ka bija jābrīnās, kā tie vispār vēl dzīvi. Konsuls ļoti mīlēja kaķus, un vi­ņam pašam piederēja trīs labi kopti persiešu kaķi. Viņa jūtīgajai sirdij bija pārāk mokoši noskatīties uz badā pamirušajiem, kašķa noēstajiem bezpajumtniekiem.

— Es nespēju viņus visus pabarot, — viņš man pa­skaidroja, — tādēļ cenšos viņus nošaut, lai atpestītu. Ka­ķiem tā ir labāk, bet man pašam par to ļoti sāp sirds.

Ikviens, kas redzējis šos kaķus, piekristu, ka viņa rīcība ir ārkārtīgi nepieciešama un ļoti humāna. Tā ma­nas franču valodas stundas allaž tika pārtrauktas, kad konsuls traucās pie loga, lai atkal aizraidītu kādu bada cietēju uz laimīgākiem medību laukiem. Kad bija norī­bējis šāviens, iestājās īss klusuma brīdis kritušā piemiņai, tad konsuls skaļi nošņauca degunu, traģiski nopūtās un mēs varējām atkal doties franču darbības vārdu mudžeklī- gajā labirintā.