Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Es reiz izdarīju interesantu eksperimentu, — Teodors stastīja. — Savācu labi daudz šo … ē … kāpuru un noņemu apvalkus. Tas viņiem, protams, nesāp. Tad ieliku tos stikla traukos ar pilnīgi skaidru ūdeni, kur nebija ne­kādu … ē … materiālu, no kā darināt jaunus apvalkus. Pēc tam piešķīru katrai kāpuru grupai citādu būvmate­riālu: dažiem iebēru sīkas zilas un zaļas zīlītes, dažiem ķieģeļu drumsliņas, baltu smilti un dažiem pat… ē… krasaina stikla kripatiņas. No šīm dažādajām vielām kā­puri uzbūvēja jaunus apvalkus, un, jāsaka, rezultāts bija interesants un apvalki… ē… ļoti koši, Sie kāpuri pa­tiesi ir gudri arhitekti.

Viņš izlēja pudelītes saturu atpakaļ dīķī, pārlika kār­tiņu ar tīklu pār plecu, un mēs devāmies tālāk.

— Ja jau esam sākuši runāt par celtniecību, — Teo­dors, acīm iedzirkstoties, sacīja, — tad man tev jāpa­stāsta, kā reiz gadījās manam … ē … draugam. Hm, jā. Viņam piederēja neliela mājiņa uz laukiem. Kad ģi­mene… ē… pieauga aizvien lielāka, viņš redzēja, ka māja kļūst par šauru. Tad nu viņš nolēma uzcelt otru stāvu. Man šķiet, viņš bija pārāk pārliecināts par sa­vām . . . hm . .. arhitekta spējām un varītēm gribēja māju pārbūvēt pats. Ha, pats! Likās, viss gāja labi, un īsā laikā otrais stāvs ar guļamistabām, vannas istabu un pārējām telpām bija gatavs. Par godu paveiktajam dar­bam mans draugs sarīkoja viesības . .. mēs visi uzdzērām tostu … ē . .. jaunuzceltajai mājas daļai, svinīgi tika no­vāktas sastatnes … hm . .. saproti, aizvāktas prom. Ne­viens arī nekā sevišķa nepamanīja … hm … kamēr kāds novēlojies viesis izteica vēlēšanos apskatīt jaunās ista­bas. Un tad atklājās, ka nav kāpņu. Izrādījās, ka mans draugs, saproti, savā plānā bija piemirsis iezīmēt kāpnes; būvdarbu laikā… ē.. gan viņš, gan strādnieki tā bija pieraduši kāpelēt augšup un lejup pa sastatnēm, ka ne­viens . .. ē … šo trūkumu netika ievērojis.

Tā mēs nostaigājām visu karsto pēcpusdienu, apstā­damies un pakavēdamies pie dīķiem, grāvjiem un strau­tiem, lauzdamies cauri smaržīgiem miršu biezokņiem, rāpaļādami pa viršiem apaugušām nogāzēm, mērodami baltos putekļos kūpošus ceļus, kur mums šad tad pretī steberēja nodzīts, piekusis ēzelītis ar iesnaudušos zem­nieku uz muguras.

Pievakarē, savākuši pilnas burkas, pudeles un mēģenes ar dīvainām un interesantām būtnēm, griezāmies uz māju pusi. Kamēr mēs izgājām cauri olīvju birzīm, kur jau bija sabiezējusi krēsla, debesis izbalēja palsā zelta krāsā, gaiss kļuva vēsāks un smaržīgāks. Mums pa priekšu, mēli izkāris, tecēja Rodžers, ik pa brīdim pār plecu atska­tīdamies, vai mēs sekojam. Beidzot mēs abi, nokarsuši, apputējuši un piekusuši, ar piebāzto somu tīkamo sma­gumu plecos uzņēmām dziesmu, ko Teodors man bija iemācījis. Ņiprā melodija lika kājām cilāties raitāk, un pa visu birzi līksmi skanēja Teodora baritons un mana spalgā balštele.

DESMITĀ NODAĻA

JĀŅTĀRPIŅU PARĀDE

Pavasaris nemanot pārgāja garā, karstā, sau­les pielietā vasarā, ko līksmi un skaļi iezvanīja cikādes, trīcinādamas ar savu mūziku visu salu. Tīrumos saka briest kukurūza, brūnie, zīdainie pušķi pamazām kļuva gaiši dzelteni; ja noplēsa lapas ap vālīti un ielaida zobus pērļainajos graudos, pieskrēja pilna mute pienainas su­las. Vīnogulājos karājās mazi, saulē sasiluši ķekariņi. Olīvkoki līka zem augļu smaguma — neskaitāmām glu­dām nefrīta bumbiņām, starp kurām skanēja un gavilēja cikādu kori. Apelsīnu birzīs koku tumšajās, spīdigajas lapotnēs sāka sārtoties augļi, it kā to raupjajos, zaļajos vaigos būtu iesities tvīkums.

Tālāk kalnos — tumšajās cipresēs un viršos, līdzīgi vēja nestiem konfeti, bariem virpuļoja tauriņi, brīžiem pierimdami, lai uz kādas lapas atstātu olu kaudzīti. Man zem kājām kā pulkstentiņi tikšķēja sienāži un siseņi un, it kā apskurbuši, spārniņus saulē zibinot, šāvās pāri vir­šiem. Pa mirtāju lēni, apdomīgi un viegli šūpodamies, kustēja dievlūdzēji — īsts ļaunuma iemiesojums. Tie ir tievi, zaļi kukaiņi ar sejām bez zoda un nejaukām, apaļām acīm, kas zalgo Jcā auksts zelts. Acīs jaužas alkatīgs lau­pītāja ārprāts. Āķveidīgās roķeles ar asajām, zobaina­jām bārkstīm galā liekuļotā lūgumā gaužām pazemīgi, gaužām aicinoši paceltas pret kukaiņu pasauli un viegli notrīc, kad garām palido tauriņš.

Vakara pusē, kad kļuva vēsāks, cikādes apklusa un viņu vietā stājās zaļās koku vardes, ar kurām lejā pie akas bija pilni citronkoki. Izvalbītās acis lūkojās uz jums kā hipnotizējot, vaigi, tikpat spīdīgi kā citronkoka lapas, starp kurām vardes tupēja, piepūtās, balss maisiņi pie­tūka, kad tika laista vaļā aizsmakusi dziesma, turklāt ar tādu spēku, ka šķita — miklās vardes aiz piepūles teju, teju pārsprāgs. Pēc saulrieta uz īsu brīdi iestājās zaļš mijkrēslis, kas pamazām satumsa mēļā krāsā, un vēsajā gaisā uzvēdīja vakara smaržas. No slēpņiem izlīda krupji — ķites krāsā, ar ērmīgiem tumšzaļiem plānku- miem, kas atgādināja iekrāsojumus ģeogrāfijas kartē. Nemanāmi viņi kustējās olīvju biržu garajā zālē, kur neveikli lidinājās vesels garkājaino odu mākonis, pār­klājot visu zemi kā ar vāru gāzes plīvuru. Krupji tupēja, acis pievēruši, un tad piepeši sakampa garām lidojošu garkāji; viņi izskatījās mazliet apmulsuši, kad, atpakaļ atgāzušies, ar priekškāju pirkstiem stūķēja milzīgajās mu­tēs medījuma spārnus un garās kājas. Virs viņiem pa nolaistā dārza .pussagruvušo žogu starp apaļajiem zaļās sūnas pauguriņiem un sīkajām suņsēnītēm svinīgi, roku rokā pastaigājās mazie, melnie skorpioni.

Jūra bija rāma, silta, tumša kā melns samts, to nesa- krokoja neviens vilnītis. Liega, sārta blāzma debesīs iezī­mēja pie apvāršņa tālo Albānijas krastu. Ar katru brīdi blāzma kļuva košāka un pletās aizvien tālāk debesīs. Un tad pēkšņi aiz kalnu robotajām virsotnēm iznira mil­zīgs vīnsarkans mēness un pārvilka visai jūrai pāri taisnu, asinssarkanu taciņu. Nu parādījās arī pūces, kas lidoja no koka uz koku tik klusi, it kā tur plīvotu lielas sodrēju plēksnes, un brīnījās, ka mēness kāpa aizvien augstāk, kļuva gaišsārts, tad zeltains un beidzot peldēja zvaigžņu bezgalībā kā liels sudrabots burbulis.

Kopā ar vasaru pie mums ieradās mans skolotājs Pī- ters — glīts, jauns cilvēks, tikko no Oksfordas nācis; viņam par mācīšanos bija visai konsekventi uzskati, kas man šķita diezgan netīkami. Taču pamazām salas atmo­sfēra sāka iedarboties arī uz viņu, viņš kļuva pielaidī­gāks un beigu beigās gluži cilvēcīgs. Sākumā stundas bija neciešamas: nebeidzama laušanās ar daļskaitļiem un pro­centiem, ģeoloģiskiem slāņiem un siltajām straumēm, liet­vārdiem, darbības vārdiem un prievārdiem. Bet, kad arī Pīters saskārās ar saules staru burvju varu, daļskaitļi un procenti viņam vairs nelikās tik pārlieku svarīga dzīves sastāvdaļa, un tie pamazītēm vien aizslīdēja aizvien tālāk dibenplānā; Pīters atklāja, ka ģeoloģisko slāņu uzbūvi un silto straumju efektu daudz labāk iespējams izskaidrot, peldot gar jūras krastu, un ka vienkāršākā iespēja iemā­cīt man angļu valodu ir atļaut ik dienu kaut ko uzrakstīt, ko viņš pēc tam izlabotu. Viņš ieteica rakstīt dienasgrā­matu, bet es protestēju, paskaidrodams, ka jau rakstu dabas dienasgrāmatu, kurā atzīmēju visu interesanto, kas dienā noticis. Ko tad lai rakstu vēl otrā dienasgrāmatā? Uz šo iebildumu Pīters nemācēja atbildēt. Ieminējos,, ka es varētu rakstīt kaut ko sarežģītāku un interesantāku nekā dienasgrāmata. Piemēram, sacīju, es varētu sarakstīt grāmatu; un Pīters, lai gan mazliet pārsteigts, tomēr ne­spēja izdomāt, kādēļ īsti lai es to nedarītu, un piekrita. Tā es ik rītu pavadīju jauku stundu, sacerēdams jaunu nodaļu savā episkajā vēstījumā — aizraujošā stāstā par to, kā mūsu ģimene ceļo apkārt pasaulei un ceļojuma laikā visdīvainākajos slazdos sagūsta visus iedomājamos dzīvniekus. Rakstīju zēnu žurnāla The Boy's Own Paper garā un stilā, tādēļ ik nodaļa beidzās ar satraucošu no­tikumu — vai nu mātei uzbruka jaguārs, vai arī Larijs cīnījās uz dzīvību un nāvi milzu pitona žņaugos. Dažkārt briesmīgie atgadījumi bija tik sarežģīti, ka nākamajā dienā man vajadzēja gaužām nopūlēties, lai sadabūtu atkal visu ģimeni sveiku un veselu vienkop. Kamēr es, piepūlē mēli izbāzis un smagi pūzdams, noņēmos ar savu šedevru, brīžiem apspriezdamies ar Rodžeru par sižeta smalkākajām puantēm, Pīters un Margo pastaigājās aiz­augušajā dārzā un priecājās par puķēm. Man par lielu brīnumu, viņiem abiem varen bija iepatikusies botānika. Tā nu rīti mums visiem trim pagāja ļoti patīkami. Sā­kumā Pīterū vēl šad tad mocīja sirdsapziņa, mans vēstī­jums tika nobāzts atvilktnē, un mēs ķērāmies pie mate­mātikas uzdevumiem. Bet, kad vasaras dienas stiepās aizvien garākas un Margo aizvien vairāk sāka interesē­ties par dārzniecību, šie nepatīkamie brīži kļuva daudz retāki.