Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Kad saule bija norietējusi un pa mājas tumšajām sie­nām sāka tekalēt gekoni, Uliss atmodās. Delikāti nožāvā­jies, viņš izstaipīja spārnus, izposa asti un tad tik ener­ģiski nopurinājās, ka visas spalvas sacēlās kā vēja iz- pluinītas krizantēmas ziedlapiņas. Pēc tam viņš nevērīgi atvēma nesagremotas barības pikucīti uz papīra, kas bija paklāts zem loga šai un citām vajadzībām. Sagatavojies nakts darbam, Uliss izmēģinājuma labad nokliedzās «ti- hū», lai pārbaudītu, vai balss kārtībā, tad viegli pacēlās spārnos, klusi kā pelnu plēksne pārlidoja pār istabu un nosēdās man uz pleca. īsu brītiņu viņš tur pakavējās, knibinādams man ausi, tad no jauna nopurinājās, meta sentimentu pie malas un kļuva lietišķs. Uzlaidies uz palo­dzes, viņš otrreiz nokliedzās «ti-hū», uzmezdams man zel­taino acu skatienu. Tas nozīmēja, ka viņš vēlas, lai es atveru šlēģus. Tiklīdz tas bija izdarīts, viņš it kā peldus izpeldēja pa logu, un uz mirkli viņa siluets iezīmējās pret mēnesi, pirms pazuda tumšajos olīvkokos. Tūliņ at­skanēja skaļš, izaicinošs «ti-hū! ti-hū!», brīdinot, ka Uliss dodas mednieka gaitās.

Medību laiks Ulisam bija dažāds; dažreiz viņš atgriezās istabā jau pēc stundas, bet reizēm palika projām visu nakti. Taču, lai bijis kur būdams, viņš nekad neaizmirsa ierasties mājās starp pulksten deviņiem un desmitiem, lai saņemtu savu vakariņu tiesu. Ja manā darbistabā nebija gaismas, viņš aizlaidās pie dzīvojamās istabas loga pa­lūkoties, vai neesmu tur. Ja man negadījās būt arī tur, viņš aizlidoja mājas otrā pusē līdz manai guļamistabai, un enerģiski klaudzināja pie slēģiem, līdz es tos atvēru un pasniedzu viņam uz apakštasītes maltu gaļu, kapātu vistas sirdi vai kādu citu gardumu, kāds nu gadījās tās dienas ēdienu kartē. Norijis pēdējo gaļas kumosu, viņš klusi atraugājās, brītiņu apcerīgi pasēdēja, tad pacēlās spārnos un aizlaidās pār mēnesnīcas apspīdētajām koku galotnēm.

Kopš Uliss bija pierādījis, ka ir drosmīgs cīnītājs, viņš. sāka pret Rodžeru izturēties samērā draudzīgi, un, kad gājām vakarā uz jūru izpeldēties, viņam dažkārt labpa­tika pagodināt mūs ar savu klātbūtni. Viņš tupēja Ro­džeram uz muguras, cieši ieķēries melnajā vilnā; ja rei­zēm gadījās, ka Rodžers savu jātnieku aizmirsa, metās joņos vai pārāk strauji pārlēca pār kādu akmeni, Ulisam iedzalkstījās acis, viņš sāka kult spārnus, izmisīgi cenz­damies noturēt līdzsvaru, un skaļi un dusmīgi klakstināja knābi, līdz es Rodžeru par tādu neuzmanību norāju. Krastā Uliss notupās uz mana krekla un bikšelēm, kamēr mēs ar Rodžeru draiskojāmies pa seklo, silto ūdeni. Uliss, sēdēdams stalti izslējies kā sargkareivis, apaļām, mazliet nosodošām acīm vēroja mūsu ēverģēlības. Šad tad viņš atstāja savu posteni un, knābi klakstinādams, meta lokus gaisā virs mums, un es nekad netiku pie skaidrības, vai viņš to dara aiz bailēm par mūsu drošību vai arī tādā veidā piedalās mūsu rotaļā. Dažkārt, kad mēs peldējāmies pārāk ilgi, viņam tas apnika un, atvadām uzsaukdams «ti-hū!», viņš aizlidoja atpakaļ uz dārzu.

Vasarā pilnmēness laikā mūsu ģimene peldēties gāja naktī,, jo dienu saule karsēja tik neganti, ka jūrā nebija iespējams atsvaidzināties. Tiklīdz uzlēca mēness, mēs de­vāmies pa aleju uz sagrabējušo laivu pieturu un visi sakāpām «Jūras govī». Larijs un Pīters ķērās pie viena aira, Margo un Leslijs — pie otra, bet mēs abi ar Ro­džeru sēdējām laivas priekšgalā un izlūkojām apkārtni; nobraucām gar piekrasti apmēram pusjūdzes, līdz sasnie­dzām mazu līcīti, kur bija baltas smilts pludmale un daži lieli akmeņi ar gludu virsmu, vēl aizvien saules sil­tuma pilni, tādēļ uz tiem bija brīnišķīga sēdēšana. «Jūras govi» noenkurojām dziļumā, pēc tam paši metāmies pār bortu un nirdami satricinājām mēness gaismu uz ūdens spoguļa. Kad piekusām, nesteidzīgi aizpeldējām līdz kras­tam, atgūlāmies uz siltajiem akmeņiem un raudzījāmies augšup zvaigžņu piebārstītajās debesīs. Parasti man jau pēc pusstundas apnika pārējo valodas, es ieslīdēju atpakaļ ūdenī un lēnām peldēju šķērsām pāri līcim, apmetos uz muguras un, jūras mīksto spilvenu šūpots, raudzījos mē­nesī. Kādu nakti, atkal tā peldot, atklāju, ka mūsu līci apciemo arī citi radījumi.

Rokas atmetis gulēdams uz muguras zīdainajā ūdenī un raudzīdamies debesīs, kustinādams tikai rokas un kāju pēdas, lai noturētos virspusē, es pētīju Piena Ceļu, kas aizstiepās pāri debesīm kā šifona^ šalle, un mēģināju iedo­māties, cik tajā pavisam varētu būt zvaigžņu. Dzirdēju pārējo balsis krastā smejamies un čalojam, dzirdēju tās atbalsojamies uz ūdens un, pacēlis galvu, varēju pēc cigarešu uguntiņām iedomāties, kā viņi tur sēž. Aizsap- ņojies peldēju tālāk, taču pēkšņi mani iztrūcināja ūdens ieburbuļošanās un šļaksti turpat blakus, tūliņ pēc tam at­skanēja gara, dziļa nopūta un mani sašūpoja vesela sē­rija sīku vilnīšu. Es ātri izslējos no ūdens, lai pārbaudītu, cik tālu esmu aizpeldējis. Uztraukts redzēju, ka atrodos krietnu gabalu ne tikai no krasta, bet arī no «Jūras govs», turklāt man nebija ne jausmas, kas peld tumšajā ūdenī zem manis. Dzirdēju pārējos krastā par kaut ko jautri smejamies, redzēju, ka no viņiem kāds ar knipi aizsit cigaretes galu gaisā kā sarkanu zvaigznīti un tas ar slaidu loku nokrīt pašā ūdens malā. Sāku justies aizvien neomulīgāk un jau gatavojos saukt pēc palīga, kad soļus divdesmit no manis jura ar vieglu šalcienu burbu­ļodama pašķīrās, parādījās mirdzoša mugura, atskanēja dziļa, apmierināta nopūta un nezināmais dzīvnieks atkal panira zem ūdens. Es vēl nebiju lāgā apjēdzis, ka tas ir delfīns, kad ieraudzīju, ka esmu iekļuvis vesela bara vidū. Man visapkārt mēnesnīcā mirgoja melnas muguras, delfīni kūleņoja ūdenī un reizumis tīksmīgi nopūtās. Tur droši vien bija savi astoņi dzīvnieki, un viens iznira no ūdens man tik tuvu, ka vajadzētu tikai trīs roku vēzie­nus, lai pieskartos viņa spoži melnajai galvai. Laiku pa laikam smagi nopūzdamies, delfīni rotaļājās līcī, un es pel­dēju tiem līdzi, ar apbrīnu vērojot, kā tie, ūdeni sabur- buļodami, paceļas virspusē, dziļi ievelk gaisu un atkal ienirst dzelmē, atstādami virs ūdens tikai putu vērpeti. Tad, it kā paklausot nedzirdamam signālam, viņi pagrie­zās un izpeldēja no līča, dodamies uz Albānijas krasta pusi, bet es, izslējies no ūdens, noskatījos, kā viņi aiz­peld pa mēnesnīcas balto celiņu, kā zaigo muguras, kad viņi smagnējā ekstāzē paceļas un ienirst atpakaļ ūdenī, kas bija silts kā tikko slaukts piens. Viņiem pēdās palika ūdens burbuļu svēdras, burbulīši viļņos īsi iemirdzējās kā sīki, mazi mēnestiņi un tikai tad izira.

Vēlāk mēs, mēnesnīcā peldēdamies, bieži vien sastapām delfīnus, bet vienu vakaru viņi mums par godu sarīkoja iluminētu izrādi, izmantojot tai visglītākos kukaiņus, kas mitinājās Korfu salā. Mēs bijām konstatējuši, ka gada karstajos mēnešos jūra fosforescē. Mēnesnīcas naktīs tas nebija tik manāms — vienīgi ap laivas priekšgalu viedās vāra, zaļgana zaiga un uz brīdi iemirdzējās ūdens, kad kāds no mums ienira. Sapratām, ka piemērotākais laiks vērot fosforescējumu ir bezmēness naktis. Vasaras mē­nešos salā parādījās vēl kāds mirdzošs iemītnieks — jāņ­tārpiņi. Šīs slaidās, brūnās vabolītes sāka lidot, tiklīdz satumsa, bariņos riņķoja olīvju birzīs, te iedegdamas, te apdzēsdamas savus lukturīšus, no kuriem plūda zaļgan- balta gaisma, kas atšķīrās no jūras zeltainzaļās. Lidojošās jāņtārpiņu vabolītes visskaistāk izskatījās tad, ja spoža mēnesnīca neapslāpēja viņu spīdumu. Lai arī tas izklau­sās dīvaini, mēs nekad nebūtu ieraudzījuši delfīnus, jāņ­tārpiņus un fosforescējumu vienā vietā un laikā, ja ne-' būtu atgadījums ar mātes peldkostīmu.