Atgriezāmies tikai pašā vakarā, nomocīti un nikni; mašīna bija krautin piekrauta ar produktiem, bet mums šķērdām pāri kā līķis gulēja Lugarēcija un drausmīgi vaidēja. Skaidrs, ka no viņas nekāds palīgs virtuvē un citos darbos nākamajā dienā nebija gaidāms. Kad vaicājām Spiro, ko mums iesākt, viņš atbildēja kā parasti.
— Neuztraucās, — viņš atmurdēja, — gan es visu nokārtos.
Otrā rītā notikumiem nebija gala. Lugarēcija bija tā at- labusi, ka varēja uzņemties vieglākus darbus; viņa sekoja visiem pa pēdām un lepni rādīja asiņainos tukšumus smaganās, līdz pēdējam sīkumam notēlodama sāpes, ko viņai sagādājusi katra zoba izraušana. Apskatījis savas dāvanas un visiem pateicies, gāju Leslijam līdzi pagalmā aiz verandas, kur ieraudzīju noslēpumainu, ar brezentu pārklātu izcilni. Ar burvju mākslinieka žestu Leslijs norāva brezentu, un tur nu stāvēja mana laiva. Sajūsmināts skatījos uz to: labākas laivas nevienam cilvēkam nekad nav bijis. Svaigās krāsas rotā mirdzēdama, tā mani gaidīja — mans kumeļš, ar kuru traukties uz apburto arhipelāgu.
Laiva bija apmēram septiņas pēdas gara un gandrīz apaļa. Leslijs steidzās paskaidrot (gadījumam, ja es domātu, ka vainojama viņa amata neprasme) — dēļi esot bijuši karkasam par īsu; un mani šāds paskaidrojums pilnā mērā apmierināja. Tāda kļūme galu galā varēja piemeklēt katru meistaru. Es drosmīgi atbildēju, ka, manuprāt, tāda laivas forma ir ļoti skaista, un man patiesi tā arī šķita. Laiva nebija slaida, tai nepiemita trauksmainais plēsoņas izskats kā lielajam vairumam laivu; tā bija ieapaļa, omulīga, nomierinoša ar savu pamatīgumu. Man tā atgādināja cienīgu mēslu vaboli — kukaini, kuru ļoti mīlu. Leslijs, priecādamies par manu acīm redzamo sajūsmu, paskaidroja, ka bijis spiests taisīt laivai plakanu dibenu, jo dažadu tehnisku apsvērumu dēļ tā esot visdrošāk. Es atbildēju, ka man vislabāk patīk tieši laivas ar plakaniem dibeniem, jo tad uz grīdas var nolikt traukus ar paraugiem, nebaidoties, ka tie tūliņ apgāzīsies.
Tad Leslijs apvaicājās, kā man patīkot krāsu kombinācija, viņš pats neesot juties īsti drošs, vai būs labi. Man likās, ka krāsu kombinācija ir pats jaukākais, kas laivai piešķir brīnišķīgu izskatu. Iekšpuse bija baltā un zaļā krāsā, bet apaļie sāni mirdzēja baltās, melnās un spoži oranžās svītrās — krāsu salikums, kas man likās ir skaists, ir piemīlīgs. Leslijs man parādīja garu, gludu cipreškoka kārti, ko viņš bija nocirtis mastam, taču mastu nedrīkstot uzstatīt, iekams laiva nav ielaista ūdenī. Es aizrautīgi ierosināju to izdarīt tūliņ. Leslijs, kas visās lietās mīlēja kārtību, atteica, ka nevar nenokristītu laivu laist ūdenī. Vai es esot padomājis par nosaukumu savai laivai? Tā nu bija grūta problēma, visa ģimene tika pieaicināta talkā to atrisināt. Visi, galvas lauzīdami, sastājās ap laivu, kas vidū ziedēja kā milzu puķe.
— Vai negribi to nosaukt par «Jautro Rodžeru»? — ierosināja Margo.
So priekšlikumu es ar nicinājumu noraidīju, paskaidrodams, ka gribētu laivai labu, apaļīgu vārdu, kas atbilstu tās izskatam un būtībai.
— Ārbakls, [4] — māte vāri ieminējās.
Arī tas nelikās piemērots; laiva nepavisam neizskatījās pēc Arbakla.
— Nosauc to par «Šķirstu», — ieminējās Leslijs, bet es papurināju galvu.
Atkal mēs labu brīdi klusēdami noraudzījāmies uz laivu. Pēkšņi man iešāvās prātā vispiemērotākais vārds: es nosaukšu laivu par «Būtlu» — tāds apaļš vārdiņš, turklāt tā sauc pilsētu, kur būvē kuģus.
— Ļoti jauki, mīļais, — māte mani uzslavēja.
— Es tikko gribēju ieteikt nosaukumu «Resnpakaļa»,— sacīja Larijs.
— Larij, mīļais, — māte viņu norāja, — nemāci zēnam tādas blēņas!
Es apsvēru Larija ierosinājumu; tas, protams, būtu ļoti neparasts vārds, bet «Būtla» arī nav zemē metams. Abi šķita labi atbilstam laivas veidam un īpatnībām. Pēc pamatīgām pārdomām es nolēmu, kā darīt. Tika sagādāta bundža ar melnu krāsu, un es rūpīgi visai izplūdušiem iespiedburtiem uzzīmēju uz laivas sāniem nosaukumu «BUTLA-RESNPAKAĻA». Tā, nu laivai būs ne tikai neparasts, bet arī dižciltīgs nosaukums — dubultuzvārds ar svītriņu vidū. Lai nomierinātu māmuļu, man vajadzēja nosolīties, ka sarunās ar svešiem saukšu laivu tikai par «Būtlu». Kad vārda problēma bija atrisināta, mēs ķērāmies pie nākamā darba — laivas nolaišanas ūdenī. Kopējiem spēkiem Margo, Pīters, Leslijs un Larijs stiepa to lejup pa nogāzi uz molu, bet mēs ar māti viņiem sekojām, nesdami mastu un pudelīti vīna, lai ceremonija varētu norisināties pēc visiem likumiem. Mola galā laivas
nesēji, aiz nastas smaguma grīļodamies, apstājās; mēs ar māti cīnījāmies ap vīna pudeles korķi.
— Ko jūs tur darāt? — Larijs dusmīgi noprasīja. — Dieva dēļ, pasteidzieties jel! Neesmu pieradis tēlot- kuģu stāpeli. '
Beidzot mums izdevās izvilkt korķi, es skaļi paziņoju, ka kristībās dodu šim kuģim vārdu «Būtla-Resnpakaļa», un šķiedu ar pudeli pa laivas apaļīgo dibengalu, taču nelaimīgā kārtā iznāca, ka puspintes baltvīna uzšļāca Larijam uz galvas.
— Uzmanīgāk! — viņš iesaucās. — Kuru no mums tad tu īsti gribi ielaist ūdenī?
Pēdīgi viņi, pamatīgi iegrūduši, atstūma jauno laivu no mola, un tā ar lielgabala šāvienam līdzīgu troksni iebrauca ar plakano dibenu ūdenī, pašķiezdama šļakatas uz visām pusēm, bet tad droši un stabili sāka šūpoties viļņos. Izskatījās, ka laivas labais sāns ir maķenīt šķībs, taču es augstsirdīgi piedēvēju šo šķietamo vainu izdzertajam vīnam, nevis Leslija meistarībai.
— Aiziet! — nokomandēja Leslijs. — Uzstādām mastu! … Margo, tu turi laivas priekšgalu … pareizi… Bet tu, Pīter, iekāp laivā un nostājies pakaļgalā, mēs ar Lariju padosim tev mastu… tev tikai tas jāiesprauž, lūk, šajā iemavā.
Margo uzgūlās ar vēderu uz laivas priekšgala, Pīters veikli ielēca pakaļgalā un ieplestām kājām nostājās, lai satvertu mastu, ko turēja Larijs un Leslijs.
— Paklau, Les, man masts šķiet mazliet par garu, — Larijs sacīja, kritiski aplūkodams kārti.
— Nieki! Kad to ieliks iemavā, būs pašā laikā, — atteica Leslijs. — Nu … Pīter, vai esi gatavs?
Pīters pamāja, sparīgi satvēra mastu ar abām rokām un iebāza to iemavā. Tad viņš izslējās taisni un notrauca putekļus no rokām, bet «Būtla-Resnpakaļa» saviem gabarītiem neticamā ātrumā apvēlās ar dibenu uz augšu. Pīters, tērpies savā vienīgajā pieklājīgajā uzvalkā, kurā bija uzcirties par godu manai dzimšanas dienai, pazuda zem ūdens tā, ka mēs pat lāgā šļakstienu nedzirdējām. Virspusē peldēja vienīgi viņa cepure, masta kārts un «Būtlas» spoži oranžais dibens.
— Viņš noslīks! Viņš noslīks! — spiedza Margo, kas vienmēr kritiskos brīžos paredzēja visļaunāko.
— Blēņas! Te nemaz nav tik dziļš, — noteica Leslijs.
— Es jau tev sacīju, ka masts par garu, — pravieša balsī bilda Larijs.
— Tas nemaz nav par garu, — Leslijs nikni atcirta. — Tas muļķis neprata mastu pareizi iespraust.
— Neiedrošinies viņu saukt par muļķi! — iesaucās Margo.
— Nevar taču divdesmit pēdas garu mastu iespraust veļas vannā un cerēt, ka viss būs kārtībā, — noteica Larijs.
— Ja jau tu esi tik sasodītj gudrs, kādēļ tad pats nebūvēji laivu?
— Mani neviens nelūdza to darīt… Turklāt meistars taču esi tu, kaut gan šaubos, vai Klaidsaidas kuģu būvētavā tev darbu dotu.
Читать дальше