Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Sajā mirklī angļu mācītājs nolēma, ka viņam, kaut arī gaužām žēl, tomēr jāatvadoties, jo rīt gaidāma grūta darba diena. Mēs ar māti viņu pavadījām un atgriezušies redzējām, ka Andručelli un Spiro piebiedrojušies dejo­tājiem.

Jūra bija gluda kā spogulis un austrumu pusē pie ap­vāršņa blāzmojās sārtums, kad mēs žāvādamies stāvējām pie namdurvīm un pēdējā ormaņa kariete grabēdama aiz­ripoja. Guļot gultā ar Rodžeru pie kājām un pa kucēnam katrā pusē, ķamēr Uliss sabozies tupēja loga iedobumā, es vēroju, kā rožainā blāzma debesīs plešas pār olīvkoku galotnēm, apdzēsdama zvaigzni pēc zvaigznes, un nodo­māju, ka galu galā manas dzimšanas dienas viesības to­mēr bija burvīgas.

Nākamajā rītā ļoti agri es sasaiņoju visus vajadzīgos piederumus un mazliet pārtikas un kopā ar Rodžeru, Smuli un Sušķi devos pirmajā ceļojumā ar «Būtlu». Jūra bija rāma, saule mirdzēja spoži zilās debesīs, gaisā bija jūtama tikai pavisam viegla vējpūta; diena bija brīniš­ķīga. «Būtla» slīdēja gar krastu lēni un cienīgi, Rodžers sēdēja laivas priekšgalā par izlūku, bet Smulis un Sušķis skraidelēja šurp un turp plosīdamies, mēģinādami pat pārliekties pār laivas malu un padzerties no jūras, vispār uzvezdamies uz ūdens kā pēdīgie muļķīši.

Kāds prieks, ja pašam pieder sava laiva! Mani pārņēma tīkama varas apziņa, kad ielikos airos un jutu, kā laiva, ar mīkstu skaņu šķeļot ūdeni, slīd uz priekšu; saule mī­līgi sildīja muguru un pārklāja jūras virsmu simt dažā­dām krāsām; sirds satraukumā pukstēja, kad iros cauri zemūdens klinšu labirintiem. Pat tulznas, ko ieraudzīju savās delnās un kas padarīja manas rokas sāpīgas un ne­veiklas, sagādāja prieku.

Kaut arī vēlāk daudzas dienas pavadīju jūras braucie­nos ar «Būtlu» un man gadījās neskaitāmi piedzīvojumi, tomēr neviens nebija salīdzināms ar šo pirmo ceļojumu. Jūra šķita zilāka, dzidrāka, caurspīdīgāka, salas vientu­līgākas, vēl lielākas burvības apdvestas nekā senāk, un man šķita, ka visi sīkie jūras dzīvnieki sapulcējušies ma­zajos līcīšos un iežmaugās, lai sveiktu mani un manu jauno laivu.

Apmēram simt pēdu atstatumā no kādas mazas saliņas ievilku airus un apgūlos laivas priekšgalā; tur mēs abi ar Rodžeru, blakus gulēdami, cauri kristāldzidrajam ūdenim vērojām jūras dibenu, bet «Būtla» pa to laiku ar celulo­zes pīlītes vieglumu peldēja tuvāk saliņai. Kad laivas apaļā ēna slīdēja pār smilšu gultni, man pilnīgi skaidri at­klājās jūras zemūdens dzīves mūžam mainīgais raksts.

Sudrabainās smilts laukumiņos, gliemežnīcas pavēruši, veseliem ķekariem čurnēja ēdamie gliemeži. Reizēm starp gliemežnīcu pavērtajām asajām malām varēja redzēt pal­sas ziloņkaula krāsas zirnīšu krabjus, sīkas, bālas, deģe­nerētas radībiņas ar mīkstu čaulu; tās dzīvo kā parazīti lielās gliemenes cieto, viļņaino vāku drošībā. Bija gau­žām interesanti sacelt trauksmi ēdamo gliemežu kolonijā. Nogaidīju, kamēr laiva atrodas tieši virs moluskiem, tad ar tauriņu ķeramā tīkliņa kātu viegli piesitu pie gliemež­nīcas. Tā tūliņ aizvāzās, saceļot baltajā smiltī virpulīti kā sīku tornado. Trauksmes signāls pa ūdeni sasniedza arī pārējos kolonijas gliemežus. Vienā mirklī visi gliemež­vāki aizvērās, un ūdenī visapkārt savirpuļoja smilts, griezdamās ap gliemežnīcām un pēc tam kā sudraba pu­tekļi noguldama atpakaļ jūras dibenā.

Turpat kopā ar ēdamajiem gliemežiem dzīvoja arī ser- pulas — skaistas, vieglas ziedlapas, kas, piestiprinātas gara, resna, pelēka stobra galā, visu laiku kustējās. Kus­tīgās oranždzeltenās un zilās ziedlapiņas izskatījās gau­žām ērmoti un nevietā uz neveiklā stubļa — kā orhidejas uz sēnes kāta. Ari serpulām bija sava trauksmes sistēma, tikai daudz jutīgāka nekā ēdamajiem gliemežiem; tīkla kātiņš bija vēl apmēram sešas collas no mirdzošo zied­lapu karuseļa, kad tās piepeši saslējās stāvus, sakļāvās visas vienā pušķī, tad brukšus nobruka gar stubli lejup, un beigu beigās palika tikai tāds kā smiltīs iesprausts šļūtenes gabaliņš.

Uz rifiem, kas atradās tikai dažas collas zem ūdens, bet bēguma laikā parādījās virspusē, pulcējās ārkārtīgi daudz ūdensdzīvnieku. Dobumos spuras kustināja jūras sunīši, kuru galviņām biezās lūpas piešķīra nēģerisku izskatu. Ēnainajās aizās starp aļģēm bariņos drūzmējās jūras eži kā spožas, brūnas kastaņu čaulas, muguras ada­tas viegli kustējās iespējamo briesmu virzienā kā kom­pasa adatas. Tiem apkārt ap klintīm bija salipušas tuklas, košas aktīnijas, kas kustināja taustekļus it kā juteklīgā austrumnieciskā dejā, cenšoties satvert garām slīdošās caurspīdīgās garnelītes. Rakdamies tumšajās jūras dibena alās, es reiz iztraucēju mazu astoņkājīti, kas apmetās uz akmens kā gorgonas Medūzas galva un, piepeši pārvēr­ties tumši brūns, noraudzījās manī skumjām acīm no kupolam līdzīgās kailās galvas apakšas. Tiklīdz uzdrošinā­jos izdarīt vēl vienu kustību, viņš izspļāva melnas tintes mākoni, kas saduļķoja dzidro ūdeni, un, kājas atstiepis, zibenīgi aizšāvās prom gluži kā ar vimpeli izgreznots balo­niņš. Rifu virspusē netrūka arī resnu, zaļu, spīdīgu krabju, kas šķietami draudzīgi māja ar šķērēm, bet apakšā, zā­lēm pieaugušajā jūras dibenā kustēja zirnekļkrabji ar dī­vainu, dzeloņainu apvalku un garām, tievām kājām; šie krabji aizsardzības nolūkā mēdz ietīties jūras zālēs vai rūpīgi novietot sev uz muguras sūkli, reizēm pat aktīniju. Visur — rifu virspusē, jūras zāļu čemos, uz smilšainā jūras dibena — ņirbēja simtiem gliemežu, glīti svītroti, ar ziliem, sudrabainiem, pelēkiem un sārtiem plankumiem, bet zem tiem rēgojās vēža vientuļnieka tumšsarkanā, visai niknā fizionomija. Gliemji virzījās bariņos kā ne­lielas nekārtīgas karavānas, reizēm sadūrās, lauzās cauri jūras zālēm vai aši traucās uz priekšu pa jūras smilšaino dibenu starp ēdamo gliemežu ķekariem un gorgonārijām.

Saule slīdēja pret rietu, ūdens līcīšos zem klinšu cie­tokšņiem no vakara mijkrēšļa kļuva pelēks kā šīferis. Airiem klusi čīkstot, es iros «Būtlā» mājup. Smulis un Sušķis, saules un jūras gaisa nogurdināti, gulēja, taču pat miegā ķepas viņiem raustījās un rūsganās uzacis sa- raucās, droši vien viņi sapņos trenkāja krabjus pa bez­galīgiem rifiem. Rodžers sēdēja starp stikla burkām un stobriņiem, kuros peldēja sīkas zivtiņas, aktīnijas snaik- stīja taustekļus un zirnekļkrabji ar tievajām kājām čā­poja gar sava stikla cietuma sienām. Ausis saslējis, Ro­džers raudzījās burkās, reizumis uzmeta īsu skatienu man, nevaļīgi pakūļāja āsti un atkal iegrima vērošanā. Viņš ļoti interesējās par jūras faunu. Saule laistījās aiz olīv­koku galotnēm kā spožs vara naudas gabals, jūra mirgu­ļoja zeltā un sudrabā, kad «Būtlas» apaļais dibens viegli atdūrās pret molu. Izsalcis, izslāpis, noguris, pilnu galvu ar redzētajām krāsām un brīnumiem, lēnām kāpu augšup pa nogāzi, stiepdams uz mājām savus dārgumus, bet visi trīs suņi žāvādamies un staipīdamies nāca man nopakaļ.

DIVPADSMITĀ NODAĻA

NEMIERĪGA ZIEMA

Vasaras beigās, sev par lielu prieku, es atkal paliku bez skolotāja. Māte bija konstatējusi, ka Margo un Pīters — kā viņa smalkjūtīgi izteicās — «pārāk viens otram iepatikusies». Tā kā visa ģimene vienprātīgi do­māja, ka Pīteram nav vēlams ieprecēties mūsu dzimtā, tad vajadzēja nekavējoties kaut ko darīt. Leslija vienī­gais priekšlikums problēmas atrisināšanā bija — nošaut Pīteru, taču uz šo ierosinājumu dažu iemeslu dēļ neviens neraudzījās nopietni. Man šī ideja šķita lieliska, bet es paliku mazākumā. Larijs ieteica aizsūtīt laimīgo pāri pa­dzīvot mēnesi Atēnās, lai tādā veidā — kā viņš paskaid­roja — viņus izārstētu, taču māte šādu iespēju noraidīja, jo tas būšot amorāli. Beidzot māte atteicās no Pītera pa­kalpojumiem, viņš steigšus aizbrauca, bet mums vajadzēja tikt galā ar traģisku, asarās mirkstošu un neganti niknu Margo, kas, uzvilkusi tumšas, svinīgas drānas, tēloja savu lomu brīnišķīgi. Māte viņu maigi un banāli mierināja, Larijs sniedza viņai pamācības brīvajā mīlā, bet Leslijs vienīgi viņam zināmu iemeslu dēļ bija nolēmis jopro­jām tēlot aizskarto brāli un ik pa brīdim parādījās ar revolveri rokā, draudēdams nošaut Pīteru kā suni, ja viņš uzdrošinātos vēlreiz ierasties uz salas. Margo ar tra­ģiskiem žestiem un ļoti efektīgi ritošām asarām apgal­voja, ka viņas dzīve esot izpostīta. Spiro, kuram, tāpat kā visiem cilvēkiem, patika dramatiskas situācijas, aiz līdz­jūtības raudāja kopā ar Margo un nosūtīja uz dokiem vairākus draugus, lai uzzinātu, vai Pīters nemēģina at­griezties uz Korfu. Mēs visi no sirds izbaudījām šo atga­dījumu. Un tad, kad viss jau lēnām ņēma dabisku galu, kad Margo jau spēja paēst pusdienas, neizplūstot asarās, viņa saņēma no Pītera zīmīti, ka šis braukšot viņai pakaļ. Margo, briesmīgi pārbijusies, parādīja zīmīti mātei, un visa ģimene lielā sajūsmā gatavojās jaunai joku lugai. Spiro izsūtīja krastmalā divreiz vairāk apsargu, Leslijs eļļoja ieročus un vingrinājās šaušanā, mērķim piespraudis pie mājas fasādes lielu kartona figūru. Larijs pārmaiņus ieteica Margo vai nu pārģērbties par zemnieci un mes­ties Pītera apkampienos, vai arī izbeigt muļķošanos. Dziļi aizvainotā Margo ieslēdzās bēniņos un no visiem ģime­nes locekļiem sastapās vienīgi ar mani, jo es nenostājos ne vienā, ne otrā pusē. Bēniņos viņa gulšņāja, raudāja bez mitas un lasīja Tenisonu; brīžiem gan viņa to visu pārtrauca, lai ar lielisku apetīti notiesātu bagātīgo mal­tīti, kuru es viņai uz paplātes uznesu augšā.