Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

VIENPADSMITĀ NODAĻA

APBURTAIS ARHIPELĀGS

Kad vasaras dienas kļuva aizvien karstā­kas, mēs nospriedām, ka irties ar «Jūras govi» līdz mūsu peldvietai ir pārāk nogurdinoši, tādēļ iegādājā­mies piekarināmo motoru. Šīs ierīces iegāde padarīja mums pieejamu visu piekrasti, jo nu varējām doties daudz tālākos ceļojumos gar robotajiem krastiem, uz tā­liem, klusiem līčiem, kas dega zeltaini kā nobriedusi ku­kurūza vai zaigoja starp šķautnainajām klintīm sudra­baini kā zemē nomests mēness. Šajos braucienos atklāju, ka gar piekrasti jūdzēm tālu stiepjas mazu saliņu arhi- pelāgs; dažas bija diezgan prāvas, toties citas īstenībā bija tikai sevišķi lielas klintis, kuru virsotnes apaugušas ar šādu tādu zaļumu puduriem. Man neizprotama iemesla dēļ jūras dzīvnieki bija ļoti iecienījuši šo arhipelāgu, un ap saliņu krastiem — klinšu iedobēs vai liedadziņos, kas nebija lielāki par krietnu galdu, bija neiedomājams daudzums ļoti dažādu būtņu. Pāris reižu man izdevās aiz­vilināt mājiniekus uz šīm saliņām, bet, tā kā tur nebija labu vietu peldēšanai, maniem ģimenes locekļiem drīz vien apnika sēdēt uz saulē nokaitušajiem akmeņiem, ka­mēr es neapnicis rakņājos klinšu spraugās un reizumis izvilku dienas gaismā dīvainus jūras dzīvniekus, kuri vi­ņiem šķita pat pretīgi. Bez tam saliņas bija izkaisītas gar pašu krastu, dažu labu no cietzemes šķīra tikai pēdas divdesmit plata ūdens josla, kurā turklāt bija daudz rifu un klinšu. Izmanevrēt. «Jūras govi» pa šīm bīstamajām vietām tā, lai nesabojātu vai pat nesalauztu motoru, bija

ļoti sarežģīti. Tādēļ ekskursijas uz saliņām, par spīti ma­niem argumentiem, tika rīkotas aizvien retāk, un es jutos gluži izmisis, domādams par brīnišķīgajām būtnēm, kas dzidrajos līcīšos gaidīt gaidīja, lai tās sagūstu; taču darīt nekā nevarēju aiz tā vienkāršā iemesla, ka man nebija laivas. Lūdzu, lai, teiksim, reizi nedēļā «Jūras govi» no­dod manā rīcībā, tomēr ģimenei pret to radās neskaitāmi iebildumi. Bet tad, kad biju jau bezmaz zaudējis pēdējās cerības, man iešāvās prātā lieliska ideja: tuvojās mana dzimšanas diena, un, ja vien pratīšu gudri apstrādāt mā­jiniekus, tikšu ne tikai pie laivas, bet arī pie citām nepie­ciešamām mantām. Tādēļ ieteicos savējiem, ka viņiem nemaz nevajadzētu domāt par to, ko man dāvināt dzim­šanas dienā — es pats pateikšu, kas man visvairāk vaja­dzīgs. Tā viņi justos droši, ka nesagādās man vilšanos. Manējie gan bija visai pārsteigti, tomēr piekrita un mazliet aizdomīgi sāka mani iztaujāt. Es, rādīdams nevainīgu vaigu, atbildēju, ka vēl neesmu par to īsti padomājis, bet sastādīšu katram atsevišķu sarakstu, no kura viņš varēs izvēlēties vienu vai vairākus priekš­metus.

Saraksti prasīja daudz laika un rūpīgu darbu, kā arī smalku psiholoģisku pieeju. Zināju, piemēram, ka māte nopirks visu, kas būs sarakstā uzskaitīts, tādēļ ierakstīju tur nepieciešamākās un dārgākās lietas: piecas ar korķi izklātas koka kastītes stikla vākiem manai kukaiņu kolek­cijai; divi duči mēģeņu; piecas pintes metilspirta, piecas pintes formalīna un mikroskops. Margo saraksts bija ma­ķenīt grūtāk, sastādāms, jo vajadzēja izraudzīties tādus pirkumus, kas viņai dotu iespēju apstaigāt savus iecie­nītos veikalus. Tādēļ lūdzu viņai desmit jardu marles, desmit jardu balta kalikona, sešas lielās paciņas kniep­adatu, divas pakas vates, divas pintes ētera, pinceti un divas pildspalvu pipetes. Sapratu, ka būtu veltīgi lūgt La­rijam formalīnu vai kniepadatas, toties cerības tikt pie dāvanas būs krietni lielākas, ja sarakstā būs manāma no­sliece uz literatūru. Tādēļ pierakstīju milzīgu lapu ar visu to dabaszinātņu grāmatu nosaukumiem, autoru un izdevēju vārdiem un cenu, kuras man likās vajadzīgas, atzīmēdams ar zvaigznīti tās, par kurām būtu vispatei- cīgāks. Nu man atlika vairs tikai Leslijs, un es nolēmu ar viņu labāk parunāt personiski, nevis iesniegt sarakstu, taču sapratu, ka gaužām uzmanīgi jāizvēlas īstais brīdis.

Vajadzēja nogaidīt vairākas dienas, līdz piemērotais mir­klis šķita pienācis.

Es tikko biju palīdzējis Leslijam sekmīgi pabeigt dažus ballistiskus eksperimentus, ar kuriem viņš noņēmās. Ek­speriments notika šādi: senlaicīga, pa stobru lādējama bise tika piesieta pie koka un izšauta, pavelkot aiz auk­las, kas bija piestiprināta pie bises gaiļa. Ceturtajā mēģi­nājumā mums izdevās tas, ko Leslijs acīmredzot uzskatīja par vēlamo rezultātu: stobrs sašķīda drumslās, un metāla šķembas svilpdamas aizlidoja uz visām pusēm. Leslijs bija sajūsmināts un pierakstīja kādas aploksnes otrā pusē dažādus skaitļus. Pēc tam abi sākām lasīt no zemes sašķīdušās bises sastāvdaļas. Kamēr mēs līkņājām, es apvaicājos, ko viņš gribētu man dāvināt dzimšanas dienā.

— Neesmu padomājis, — viņš izklaidīgi atteica. — Un, vienalga, visu, kas tev pašam patiktu … ko tu vēlētos . ..

Es atbildēju, ka vēlos laivu. Leslijs, sapratis, ka iedzīts strupceļā, neiecietīgi atcirta, ka laiva esot pārāk liela dāvana dzimšanas dienai un viņš to nevarot atļauties. Es tikpat neiecietīgi atsacīju, ka viņš pats man lika iz­vēlēties to, kas man patiktu. Jā, protams, atteica Leslijs, bet par laivu viņam nebijis ne prātā, tās taču esot draus­mīgi dārgas. Es atbildēju: ja kāds saka «visu», tad viņš arī domā «visu», un tikpat labi tad drīkst izvēlēties laivu, turklāt es nepavisam negribu, lai viņš laivu pērk. Man likās, es teicu, ja jau viņš tik daudz zina par laivām, tad var pats to uzbūvēt. Bet, ja nu viņš domā, ka viņam par grūtu.. .

— Tur, protams, nav nekā grūta, — Leslijs nepiesar­dzīgi attrauca, taču steigšus piemetināja: — Nu… tik briesmīgi grūti tas nemaz nav. Bet — laiks. Tāds darbs prasa gadiem laika. Paklau, labāk es tevi ar «Jūras govi» divreiz nedēļā aizvedīšu, kurp vien vēlies.

Taču es paliku nepielūdzams. Gribēju laivu un biju ar mieru gaidīt.

— Labi, labi, — Leslijs, pacietību zaudējis, noteica. — Uztaisīšu tev to laivu, bet necietīšu, ka tu pinies pa kājām, kad es strādāšu, saprati? Tu nedrīksti rādīties tu­vumā. Redzēsi tad, kad laiva būs gatava.

Es ar prieku piekritu šiem noteikumiem, un tā nu Spiro divas nākamās nedēļas veda veselām kravām dēļus, un aiz sētas puses verandas skanēja zāģis, āmurs un skaļi lāsti. Visa māja tika pievazāta ar ēveļskaidām, un Leslijs, lai gāja kurp iedams, atstāja savās pēdās zāģskaidu pu­tekļus. Man nebija grūti apvaldīt nepacietību un ziņkāri, jo tajā laikā gadījās cita svarīga nodarbošanās. Mājas virtuves pusē tikko bija pabeigts kaut kāds remonts un pāri palikuši trīs pamatīgi maisi ar skaistu, sārtu ce­mentu. Tos es tūliņ rekvizēju un sāku rakt un mūrēt ma­zus dīķīšus, kur turēt ne tikai savus saldūdens dzīvniekus, bet kur cerēju novietot arī visus tos brīnumainos radī­jumus, ko man izdosies sagūstīt, kad būs gatava jaunā laiva. Rakt dīķi pašā vasaras vidū bija daudz grūtāks darbs, nekā man sākumā šķita, taču beidzot biju izracis vairā­kas gluži jēdzīgas četrstūrainas bedres un, nākamajās pāris dienās jaukdamies pa lipīgu, brīnišķīgu koraļļ- krāsas cementa putru, es atžirgu pavisam. Tagad Leslija atstātās zāģskaidu pēdas krustu šķērsu mijās ar manu pēdu sārtajiem nospiedumiem.

Dienu pirms manas jubilejas visa ģimene devās ekspe­dīcijā uz pilsētu. Tam bija trīskāršs iemesls. Pirmkārt, viņi gribēja nopirkt man dāvanas. Otrkārt, vajadzēja pa­pildināt pārtikas krājumus. Bijām norunājuši daudz cie­miņu manas dzimšanas dienas svinībās neaicināt; teicām, ka liels ļaužu biezums mums nepatīk, augstākais — des­mit rūpīgi izraudzītu viesu, vairāk nekādā ziņā. Tā būs jauka, izmeklēta sabiedrība — tikai tuvākie un tīkamākie cilvēki. Pēc šāda vienprātīga lēmuma katrs ģimenes lo­ceklis ielūdza desmit cilvēkus. Diemžēl visi neielūdza vienus un tos pašus desmit; vienīgais izņēmums bija Teo­dors, kas saņēma piecus ielūgumus. Un māte tikai pirms pašām viesībām uzzināja, ka gaidāmi nevis desmit, bet četrdesmit pieci viesi. Trešais iemesls braucienam uz pil­sētu bija Lugarēcija, ko vajadzēja aizvest pie zobārsta. Pēdējā laikā viņa visvairāk gaudās par zobiem, un dok­tors Andručelli, ielūkojies viņas mutē un šausmās izgrūdis veselu sēriju «fu-fu-fu», apgalvoja, ka visi zobi jāraujot ārā, jo no tiem ceļoties pārējās kaites. Pēc nedēļu ilgas tiepšanās un asaru plūdiem Lugarēcija beidzot bija ar mieru, taču konsekventi atteicās iet pie zobārsta bez mo­rāla atbalsta. Tā nu, "iespieduši nobālušo, raudošo sievu vidū, traucāmies uz pilsētu.