Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Smieklīgi! Nav jau grūti otru kritizēt… tikai tāpēc, ka viens muļķis …

— Nesauc viņu par muļķi… Ko tu iedrošinies!

— Labi, labi, nestrīdieties, mīļie, — miermīlīgi iebilda māte.

— Ja Larijs vienmēr tik briesmīgi negribētu tēlot skol­meistaru …

— Paldies dievam! Viņš iznira, — līksmi iesaucās Margo, kad Pīters, ar dūņām nojaucies, sprauslodams parādījās virs ūdens.

Izvilkām viņu krastā, un Margo steidzināja, lai ātrāk ejot uz mājām un pirms viesību sākuma izžāvējot uz­valku. Mēs pārējie, joprojām strīdēdamies, viņam seko­jām. Leslijs, Larija kritikas dziļi aizvainots, pārģērbās peldbiksēs un, apbruņojies ar biezu rokasgrāmatu jahtu būvētājiem un līmeņrādi, devās atpakaļ uz piekrasti glābt savu lolojumu. Visu atlikušo rīta cēlienu viņš pavadīja, pa gabaliņam vien zāģēdams mastu īsāku, līdz no tā bija atlikusi tikai trīs pēdas gara kārtiņa, un tad laiva beidzot peldēja, kā nākas. Leslijs bija lielā neizpratnē, tomēr ap­solīja notēst jaunu mastu, tiklīdz būs aprēķinājis parei­zās proporcijas. Tā nu «Būtla-Resnpakaļa», piesieta mola galā, gozējās tur visā godībā, izskatīdamās kā ļoti košs pārbarots kaķis bez astes.

Spiro ieradās drīz pēc lenča, atvezdams līdzi gara auguma pavecu vīru, kas stipri atgādināja sūtni. Spiro paskaidroja, ka tas esot bijušais Grieķijas karaļa kambar­sulainis, kurš bijis ar mieru, kaut arī ir pensijā un at­pūšas, braukt šurp, lai palīdzētu mūsu viesībās. Pēc tam

Spiro izraidīja visus no virtuves, kurā ieslēdzās kopā ar kambarsulaini. Kad es pielavījos un palūrēju pa logu, re­dzēju kambarsulaini, vestē izmetušos, spodrinām glāzes, kamēr Spiro drūmā izskatā, domīgi kaut ko savā nodabā dungodams, rīkoja uzbrukumu milzīgai dārzeņu kaudzei. Šad tad viņš pārlāčoja pāri virtuvei un uzpūta ogles, līdz tās iegailējās kā rubīni.

Pirmais viesis bija Teodors, kas, tērpies savā labākajā uzvalkā, spoži nospodrinātām kurpēm kājās, taisni izslē­jies, sēdēja ormaņa ratos un par godu šim gadījumam ne­bija paņēmis līdzi kolekcionāra somas. Vienā rokā viņš turēja spieķi, bet otrā glīti apsietu sainīti.

— Aha! Daudz … ē … laimes dzimšanas dienā, — viņš teica, spiezdams man roku. — Es tev … ē … atnesu …

ē… piemiņai_______ tā sakot, mazu dāvaniņu, šās dienas atmiņai… hm.

Atvēris sainīti, es sajūsmināts ieraudzīju tajā bieza sējumu ar virsrakstu «Dīķu un upju fauna».

— Man šķiet, ka tā noderēs… hm… Tu varēsi to pievienot savai bibliotēkai… hm, — sacīja Teodors, šū­podamies pirkstgalos. — Tajā ir ļoti interesanta informā­cija par … ē . .. saldūdens faunu.

Pamazām sāka ierasties viesi, un mājas priekšā sa­brauca ļoti daudz ormaņu un taksometru. Lielā dzīvojamā istaba un ēdamistaba bija cilvēku pilna, visi čaloja, strī­dējās un smējās, un kambarsulainis (kurš, mātei par lielu nepatiku, bija uzvilcis fraku) šaudījās starp viesiem kā pavecs pingvīns, pasniegdams dzērienus un uzkodas tik majestātiski, ka liela daļa viesu nodomāja — tas droši vien nemaz nav īsts sulainis, bet gan kāds ekscentrisks radinieks, kas dzīvo pie mums. Spiro virtuvē, rosīdamies ap katliem un kastroļiem, izdzēra milzīgus daudzumus vīna, viņa drūmajā sejā atblāzmoja pavarda uguns, tur­klāt viņš visu laiku dziedāja varenā basā. Gaiss smar­žoja pēc ķiplokiem un garšvielām, Lugarēcija teciņiem vien steberēja no virtuves uz dzīvojamo istabu un atpa­kaļ. Lāgiem viņai laimējās iespiest kādu nelaimīgu viesi kaktā un, turot upurim zem deguna šķīvi ar ēdienu, sīki izklāstīt visas mokas, ko viņa pārcietusi pie zobārsta, ārkārtīgi dzīvi atdarinot, kā izklausās, kad dzerokli iz­kustina no vietas un rauj ārā; viņa plaši atpleta muti, lai nelaimīgajam parādītu briesmīgās alas, kas tur palikušas pēc zobu izraušanas.

Saradās aizvien vairāk viesu un kopā ar tiem ari dāva­nas. Lielais vairums dāvanu man šķita nevērtīgas, jo ne­varēja tikt izmantotas dabaszinātnēm. Manuprāt, visjau­kākā dāvana bija divi kucēni, ko atveda netālu dzīvojošs man pazīstams zemnieku pāris. Viens kucēns bija brūns ar baltu, lielām, rudām uzacīm, bet otrs — ogles mel­numā, arī ar lielām, rudām uzacīm. Ta ka ta bija davana, manējiem, protams, neatlika nekas cits, kā to pieņemt. Rodžers vēroja kucēnus aizdomīgi un ieinteresēts; lai suņi labāk iepazītos, es viņus visus trīs ieslēdzu ēdamistabā kopā ar milzīgu šķīvi, uz kura bija visādi gardumi. Rezultāti gan nebija tādi! kādus es biju paredzējis, jo, kad viesu sanāca tik daudz, ka vajadzēja atvērt durvis un daļu ielaist arī ēdamistabā, atradām Rodžeru drūmi tupam uz grīdas, bet abus kucēnus draišķojamies viņam apkārt, pie kam telpa bija tā izrotāta, ka mums neradās nekādas šaubas par to, cik bagātīgi abi jaunie ģimenes locekļi mielojušies. Larija priekšlikums nosaukt tos par Smuli un Sušķi mātei nepatika, taču šie vārdi kucē­niem liptin pielipa, un tā viņi savu mūža dienu palika Smulis un Sušķis.

Viesi nāca vēl arvien klāt, plūda no dzīvojamās istabas ēdamistabā, no turienes pa stiklotajām durvīm tālāk ve­randā. Daži, šurp braukdami, laikam bija baidījušies, ka dabūs krietni nogarlaikoties, taču jau pēc pirmās stundas viņi jutās tik labi, ka pasauca ormaņus, devās uz mājām un atgriezās kopā ar visiem pārējiem ģimenes locekļiem. Vīns plūda, gaiss bija gluži zils no cigarešu dūmiem, ge- koni bija tā pārbijušies no trokšņa un smiekliem, ka bai­dījās līst ārā no griestu spraugām. Vienā istabas kaktā Teodors, kas bija uzdrošinājies novilkt svārkus, kopā ar Lesliju un vairākiem citiem iesilušiem viesiem dejoja kalamatiano, viņu kājas klaudzēja un švīkstēja. Sulainis, laikam iedzēris mazliet vairāk vīna, nekā viņam būtu bi­jis derīgi, tā sajūsminājās, redzēdams viesus dejojam tau­tas deju, ka nolika paplāti un pievienojās dejotājiem, lē­kādams, par spīti savam vecumam, tikpat dedzīgi kā pā­rējie, — frakas astes plivinājās vien. Māte, v mazliet izmocīti smaidīdama, bija iespiesta starp kādu angļu ga­rīdznieku, kurš uz dejotāju trakulībām raudzījās ar ne­pārprotamu nosodījumu, un beļģu konsulu, kas, ūsas skrullēdams, bez mitas kaut ko vāvuļoja māmuļai ausī. No virtuves ieradās Spiro, gribēdams uzzināt, kur palicis sulainis, un, ne mirkli nevilcinājies, piebiedrojas^ jautra­jam kalamatiano. Pāri istabai lidoja baloni, atsitas dejo­tājiem pret kājām un ar lielu paukšķi plīsa. Larijs verandā centās iemācīt grupai grieķu dažas jautrākās an­gļu joku dziesmiņas. Smulis un Sušķis bija ielīduši kāda platmalē atpūsties. Atbrauca doktors Andručelli un at­vainojās mātei par nokavēšanos.

— Es aizkavējos sievas dēļ, kundze, — viņš lepni sa­cīja. —- Viņai tikko piedzima mazulītis.

— O, — māte atsaucās, — apsveicu, dakter! Mums jā­iedzer uz viņu laimi.

Spiro, galīgi paguris dejā, vēdinādamies sēdēja uz dī­vāna.

— Ko? — viņš uzrēca Andručelli, uzmezdams tam me­žonīgu skatienu. — Jums gadījies vēl viens mazulis?

— Jā, Spiro, zēns, — Andručelli starodams atbildēja.

— Ciks tad jums tagads ir? — apvaicājās Spiro.

— Seši, tikai seši, — atbildēja pārsteigtais dakteris. — Kāpēc tu tā jautā?

— Jums gan vajadzētu nokaunēties, 1 — sašutis sacīja Spiro. — Seši… žēlīgā debess!

— Man patīk bērni, — Andručelli protestēja.

— Kad es precēj savu sievu, es skaidri noprasīj, cikus viņa grib, — Spiro skaļā balsī klāstīja, — un, kad viņa saka — divus, tad viņa dabū divus, un pietiek. Sešus bēr­nus …