Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Veselu nedēļu Margo nekāpa lejā no bēniņiem. Bei­dzot viņu no turienes izvilināja gadījums, kas izvērtās par visa šā notikuma kulmināciju. Leslijs bija konsta­tējis, ka no «Jūras govs» pazūd šādi tādi sīki priekšmeti, un turēja aizdomās zvejniekus, kas naktī brauca garām mūsu molam. Viņš nolēma zagļus pārmācīt, tādēļ piestip­rināja pie savas guļamistabas loga trīs garstobru bises, ko pavērsa pret pakalnu, kura pakājē atradās mols. Ar komplicētu kombināciju viņš varēja, auklu parāvis, citu pēc citas izšaut visas bises, pat neizkāpjot no gultas. Attā­lums, protams, bija pārāk liels, lai nodarītu postu, bet šā-, viens, skrošu lidojums cauri olīvkoku lapām un plīkšķis, tām sabirstot jūrā, varēja nobiedēt katru. Leslijs tik ļoti bija aizrāvies ar savu ģeniālo izdomu, ka aizmirsa par to pastāstīt pat ģimenes locekļiem.

Vakarā bijām aizgājuši katrs savā istabā un darījām ko nu kurais. Mājā valdīja klusums. Aiz logiem nakts karstajā gaisā liegi sisināja sienāži. Pēkšņi cits pēc cita nodārdēja šāvieni, kas satricināja visu ēku; suņi lejā sāka riet. Es izsteidzos kāpņu telpā, kur valdīja īsts haoss: suņi bija uzdrāzušies augšā, lai arī piedalītos vispārējā jautrībā, un satraukti rēja. Māte, līdz nāvei pārbiedēta, bija izskrējusi no guļamistabas, tērpusies tikai garā, kuplā naktskreklā, jo domāja, ka Margo izdarījusi pašnāvību. Larijs niknumā lēkšus izlēca no savas istabas, gribēdams noskaidrot, ko tāds jandāliņš nozīmē, bet Margo, laikam iedomādamās, ka Pīters atgriezies, lai viņu aizvestu, un tagad Leslijs viņu noslepkavojis, no visa spēka raustīja bēniņu durvju rokturi un spiedza nelabā balsī.

— Viņa izdarījusi kaut ko neprātīgu… Viņa izdarījusi kaut ko neprātīgu, — vaimanāja māte, neveiksmīgi cen­zdamās atbrīvoties no Sušķa un Smuļa, kas, domādami, ka sākušās jautras nakts izpriecas, bija sagrābuši zobos viņas naktskrekla stērbeli un ņurdot rāva to katrs uz savu pusi.

— Tas nu ir par daudz! … Pat nakti vairs nav miera… Šī ģimene mani tiešām novedīs līdz ārprā­tam … — rēca Larijs.

— Neaiztieciet viņu . .. Lieciet viņu mierā … Gļē­vuļi! — Margo ķērca spalgā, asarainā balsī, bezprātīgi lauzdamās ap bēniņu durvīm.

— Zagļi… Neuztraucieties … Tikai zagļi! — kliedza Leslijs, pavēris savas guļamistabas durvis.

— Viņa ir dzīva … viņa vēl ir dzīva… Aizvāciet jel kāds suņus! . ..

— Nelieši… Kā jūs uzdrošinājāties viņam šaut?… Laidiet mani ārā, laidiet mani ārā! …

— Neālējies! Es taču teicu, ka tie ir tikai zagļi…

— Augu dienu nav glābiņa no dažādiem mūdžiem un sprādzieniem, un nu vēl nakts vidū divpadsmit lielgabala šāvieni… Tāda ālēšanās vairs nav ciešama …

Beidzot māte klupšus krišus aizkūlās līdz bēniņiem, vilk­dama krekla stērbelē līdzi Sušķi un Smuli, un, gluži bāla un trīcoša, atvēra durvis un atrada uz sliekšņa tikpat bālu un trīcošu Margo. Lielais sajukums mazliet pierima, pa­mazām noskaidrojās, kas īstenībā noticis un ko katrs no mums domājis. Māte, vēl joprojām izbīli drebēdama, no­pietni rāja Lesliju.

— Tu nedrīksti tā darīt, mīļais, — viņa paskaidroja. — Tas taču patiesi ir muļķīgi. Ja jau esi nodomājis šau­dīties, tad vismaz paziņo mums par to.

— Jā, — Larijs dusmīgi piebilda, — kaut kādā veidā tomēr brīdini mūs. Uzkliedz: «Trauksme!» vai kaut ko tamlīdzīgu.

— Nezinu gan, kā lai notveru zagļus nozieguma vietā, ja man būs jums jāuzsauc dažādi brīdinājumi, — Leslijs aizvainots atteica.

— Sasodīts, nesaprotu, kādēļ tev reizē ar zagļiem jāpār­steidz arī mūs, — sacīja Larijs.

— Varbūt pavelc zvaniņu vai kaut ko tamlīdzīgu, mī­ļais. Tikai, lūdzams, nedari vairs tā… Esmu gluži saju­kusi.

Taču šis notikums noveda Margo lejā no bēniņiem, un tas, pēc mātes domām, arī bija ieguvums.

Kaut arī Margo atkal sāka sasveicināties ar ģimenes locekļiem, viņa tomēr joprojām vislabprātāk ārstēja savu lauzto sirdi vientulībā, tādēļ pazuda veseliem cēlieniem, paņēmusi līdzi vienīgi suņus. Viņa nogaidīja, līdz sāka plosīties rudens pēkšņie, negantie siroko vēji, un tikai tad atklāja, ka visideālākā vieta, kur apmesties vientu­lībā, esot maza. saliņa līcī pretī mūsu mājai, apmēram pus- jūdzes atstatumā. Kādu dienu, nespēdama pretoties savām vientulības ilgām, viņa aizņēmās «Būtlu» (bez manas atļaujas), iecēla laivā suņus un devās uz saliņu pagulē­ties saulītē un pasapņot par mīlestību.

Tikai pēcpusdienā ap tējas laiku es ar tālskata palī­dzību ieraudzīju, kur atrodas Margo un mana laiva. No­skaities es mazliet neapdomīgi pastāstīju mātei par Margo atrašanās vietu un piebildu, ka viņai nebija ne­kādu tiesību paņemt bez atļaujas manu laivu. Kas gan, es indīgi apjautājos, būvēs man jaunu laivu, ja «Būtla» nogrims? Ap šo laiku siroko jau gaudoja ap māju kā vesels vilku bars, māte metās uz augšējo stāvu un, izkā- rusies pa guļamistabas logu, sāka ar tālskati pētīt līci; es sākumā maldīgi nodomāju, ka arī viņa ir ļoti noraizē­jusies par manas laivas likteni. Lugarēcija, šņukstēdama un rokas lauzīdama, arī uzklunkuroja augšā, un tā nu viņas abas, pārbīlī trīcēdamas, skraidīja no loga pie loga un neatņēmušās lūkojās uz putās sakulto līci. Māte par visām varēm gribēja sūtīt kādu jūrā, lai glābtu Margo, bet neviens nebija atrodams. Tā viņai atlika vienīgi pa­likt pie loga ar tālskati pie acīm, kamēr Lugarēcija rai­dīja lūgšanas svētajam Spiridionam un stāstīja mātei garu garo stāstu par savu tēvoci, kas noslīcis tieši šāda siroko laikā. Par laimi, māte saprata tikai katru septīto vārdu no Lugarēcijas gaudu stāsta.

Beidzot Margo, šķiet, apjēdza, ka vajadzētu posties uz māju pusi, pirms siroko nav sācis īsti trakot, un es re­dzēju viņu nākam lejup uz krastu, kur «Būtla» svaidījās un lēkāja viļņos. Taču Margo virzījās uz priekšu gaužām lēni un, maigi izsakoties, ļoti jocīgi; vispirms viņa divas reizes paklupa, pēc tam nonāca krastmalā kādus piec­desmit jardus atstatu no laivas, bet dulburoja loku lokiem, acīmredzot to meklēdama. Beidzot, Rodžera reju ierosi­nāta, aizklumburoja gar krastu līdz «Būtlai». Nu sākās nedienas ar Sušķi un Smuli, kas negribēja kāpt laivā. Kucēniem nebija nekādu iebildumu vizināties, kad laiks jauks, taču pa sabangotu jūru viņi vēl nekad nebija brau­kuši un nevēlējās to darīt arī tagad. Tiklīdz Sušķis bija iecelts laivā, Margo vajadzēja ķert rokā Smuli, bet pa to laiku Sušķis atkal bija izlēcis krastā. Tā turpinājās labu brīdi. Beidzot viņai izdevās iemest laivā abus reizē un ielēkt arī pašai; krietnu laiciņu viņa airējās, pirms atjē­dza, ka laiva joprojām piesieta.

Māte, elpu aizturējusi, vēroja notikumus līcī. «Būtla» gulēja visai dziļi ūdenī, tādēļ brīžiem nebija redzama, un ikreiz, kad tā pazuda aiz augsta viļņa, māte sastinga un bija pārliecināta, ka kuģis ar visu komandu nogājis dibenā. Taču tad drosmīgais oranžbaltais rimbulis atkal parādījās viļņa virsotnē, un māmuļa uzelpoja. Margo bija uzņēmusi ļoti dīvainu kursu, jo «Būtla» mētājās šurp un turp pa līci, reizēm pat pagriezdamās ar priekšgalu uz Albānijas pusi. Pāris reižu Margo nedroši piecēlās kājās un, acis ar plaukstu aizēnojusi, pārlaida skatienu visam apvārsnim; tad viņa atkal atsēdās un likās airos. Bei­dzot, kad laiva, drīzāk pateicoties laimei nekā saprātīgai vadībai, piebrauca tik tuvu krastam, ka varējām sasauk­ties, mēs visi nosteidzāmies lejā pie mola un kliedzām ko mācējām, cenzdamies pārkliegt viļņu šļakstus un vēja aurus. Paklausīdama mūsu komandām, Margo varonīgi irās uz krastu, uztriekdamās beidzot molam tik spēcīgi, ka bezmaz iegāza māti jūrā. Suņi izrāpās no laivas un ko kājas nes metās augšup pa pakalnu, droši vien bīdamies, ka tikai neliek tiem doties vēlreiz tādā pašā ceļojumā ar to pašu kapteini. Kad bijām palīdzējuši arī Margo izkļūt krastā, ieraudzījām viņas aplamās stūrēšanas un airēša­nas cēloni. Nonākusi salā, viņa bija atgūlusies saulītē un iemigusi saldā miegā, no kura viņu atmodināja tikai vēja brāzmas. Nogulējusi turpat trīs stundas svelmainajā saulē, viņa atmodās ar tik aiztūkušām acīm, ka nespēja vairs gandrīz nekā saredzēt. No vēja un ūdens šļakatām viņai kļuva vēl sliktāk, un pie mola viņa nonāca gandrīz pil­nīgi akla. Margo bija saulē nodegusi tik sarkana un plaksti viņai bija tā uztūkuši, ka viņa izskatījās pēc vis­briesmīgākā jūras laupītāja.