Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Tu runā pēdīgās muļķības, Larij, jo nekad neesi redzējis mežacūku skrējienā. Nekāda lēkšana nav iespē­jama.

— Jums, medniekiem, vienkārši trūkst iztēles, — Larijs kritiski noteica. — Man ir lielisku ideju papilnam, jums tās vajadzētu vienīgi realizēt. Bet jūs jau negribat par tām ne dzirdēt.

— Nu labi, nākamreiz brauc līdzi un parādi, kā to dara, — Leslijs ierosināja.

— Mans ideāls nav būt spēkavīram ar spalvainām krū­tīm, — Larijs dzedri noteica. — Mana vieta ir ideju pasaulē — es strādāju ar smadzenēm. Un es labprāt no­dotu savu prātu jūsu rīcībā taktikas un stratēģijas izstrā­dāšanai, bet jūs, muskuļainie, varēsiet likt šīs idejas lietā.

— Lai nu paliek, šo tavu ideju es lietā nelikšu, — Leslijs dziļā pārliecībā sacīja.

— Tas arī būtu gaužām negudri, — piebilda māte.

— Nedari neko neprātīgu, mīļais. Un tu, Larij, nepiebāz viņam galvu ar bīstamām idejām.

Larijam vienmēr bija pilna galva ar idejām jautāju­mos, kuros viņam trūka pat mazākās jēgas. Viņš deva padomus man, kā studēt dabaszinātnes, konsultēja Margo tērpu jautājumos, māti pamācīja, kā saimniekot, lai ne­pārsniegtu bankas rēķinu, un nu gribēja mācīt Lesliju šaut. Viņš jutās pilnīgi drošs, jo zināja, ka mēs neviens neņemsimies viņu mācīt, kā labāk sacerēt literārus darbus

Ja vien kādam ģimenes loceklim gadījās grūta prob­lēma, tad Larijs aizvien vislabāk zināja, kā to atrisināt; ja kāds palielījās ar saviem panākumiem, Larijs nekad nespēja tur saskatīt kaut ko sevišķu — pēc viņa domām, tas bijis gaužām viegli paveicams, ja vien liktu lietā sma­dzenes. Un tieši šās viņa īpašības dēļ kādā jaukā dienā gandrīz nodega mūsu māja.

Leslijs, ar medījumu apkrāvies, bija atgriezies no medī­bām kontinentā un vai plīsa aiz lepnuma. Viņš mums pa­skaidroja, ka pirmo reizi mūžā viņam izdevies izšaut dupletā. Taču to viņam vajadzēja izskaidrot visos sīku­mos, lai mēs pilnā mērā saprastu varoņdarba spožumu. Acīmredzot šaut dupletā mednieku valodā nozīmēja no­šaut divus putnus vai zvērus tūliņ vienu pēc otra — vis­pirms ar kreiso stobru, tad ar labo. Nostājies uz virtuves ķieģeļu klona, pavarda sarkanās liesmas apspīdēts, viņš stāstīja, kā ziemas rītausmā parādījies pīļu bars un izple­ties debesīs. Ar spalgu spārnu švīkstoņu tās laidušās pāri, Leslijs notēmējis uz bara vadoni, izšāvis, pavērsis bisi pret otru putnu, atkal mežonīgā ātrumā izšāvis, un, kad nolaidis kūpošo bisi, abas pīles iekritušas ezerā gandrīz vienā mirklī. Visa ģimene, virtuvē sapulcējusies, kā apburta klausījās dzīvajā attēlojumā. Lielais virtuves galds bija apkrauts ar medījumu, māte un Margo plūca divas pīles pusdienām, es aplūkoju pārējās un pierak­stīju šo to par tām savā dienasgrāmatā, kura ātri vien pārklājās ar asiņu traipiem un spalvu nospiedumiem, bet Larijs sēdēja krēslā, paņēmis klēpī glītu nošautu pīlīti, glaudīja tās spārnus un vēroja Lesliju, kas, šķietami iebri­dis iztēlotā purvā līdz krūtīm, jau trešo reizi rādīja mums, kā viņam izdevies slavenais duplets.

— Ļoti labi, mīļais, — piebilda māte, kad Leslijs šo ainu bija attēlojis ceturto reizi, — tas droši vien bija ļoti grūti.

— Nesaprotu, kas nu tur par grūtumu, — ierunājās Larijs.

Leslijs, kurš patlaban gatavojās visu pārstāstīt vēlreiz, aprāvās pusvārdā un uzmeta Larijam niknu skatienu.

— Ak tu nesaproti? — viņš kareivīgi noprasīja. — Un ko tu vispār no tā saproti? Tu taču no trīs soļu attāluma nevarētu trāpīt olīvkokam, kur nu vēl lidojošam putnam.

— Negribu mazināt tavus nopelnus, mīļo zēn, — Larijs atteica ļoti pretīgā, medainā balsī. — Es tikai nesaprotu, kādēļ iztēloties nezin kādas grūtības akcijā, kura man šķiet tik vienkārša.

— Vienkārša? Ja tu jel ko sajēgtu no šaušanas, tad gan neteiktu, ka tas ir vienkārši.

— Nedomāju, ka ir nepieciešams prast nezin cik lie­liski šaut. Man šķiet, pilnīgi pietiek nezaudēt galvu un pareizi notēmēt.

— Negvelz muļķības, — Leslijs pa īstam sadusmojās.

— Tev vienmēr liekas, ka viss, ko dara citi, ir vienkārši.

— Tā, lūk, klājas daudzpusīgam cilvēkam, — nopūtās

Larijs. — Kad es pie kaut kā ķēros, parasti viss izdodas smieklīgi vienkārši. Tādēļ es arī nesaprotu, kālab tu sacel tādu brēku pār parastu labi notēmētu šāvienu.

— Ak smieklīgi vienkārši, ja tu ķeries pie kaut kā? — nicīgi atkārtoja Leslijs. — Nekad vēl neesmu redzējis tevi pašu realizējam kādu no savām iecerēm.

— Nu tu gan pļāpā niekus, — apskaitās arī Larijs.

— Esmu vienmēr gatavs pierādīt, ka manas idejas ir pa­reizas.

— Lai iet, paskatīsimies, kā tu izšauj dupletu.

— Paskatīsimies. Tu tikai pagādā bisi un medījumu, un es tev pierādīšu, ka tur nekādas īpašas spējas nav vajadzīgas: nepieciešams tikai operatīvs prāts, kas spēj uzdevumu matemātiski pareizi atrisināt.

— Lieliski. Ejam rīt uz purvu sloku medībās. Tur tu varēsi izmēģināt savu operatīvo prātu.

— Man nav nekāda prieka slepkavot putnus, kas ir nīkulīgi jau no dzimšanas, — noteica Larijs, — bet, tā kā runa iet par manu godu, tad, šķiet, vajadzēs dažus upurēt.

— Tu būsi laimīgs, ja nošausi kaut vienu, — ar ganda­rījumu atteica Leslijs.

— Jūs, bērni, strīdaties par vismuļķīgākajiem jautāju­miem, — māte filozofiski piebilda, noslaucīdama pūkas no briļļu stikliem.

— Es domāju tāpat kā Less, — negaidot ierunājās Margo. — Larijam pārlieku patīk pamācīt citus, kā viss būtu jādara, bet pats viņš neko negrib darīt. Viņam būs gluži derīgi saņemt mācību. Es domāju, ka Less patiesi ir labs mednieks, ja var nošaut divus zaķus ar vienu šā- viĶpu vai kā nu to mēdz teikt.

Leslijs, redzēdams, ka Margo nav viņa varoņdarbu īsti izpratusi, sāka vēlreiz sīki un smalki stāstīt notikušo.

Visu nakti lija, tā ka nākamajā rītā, kad mēs devāmies ceļā, lai noskatītos Larija mednieka prasmē, zeme bija izmirkuši un smaržoja kā mīksta, trekna torte. Šim gadī­jumam par godu Larijs bija pie savas platmalītes pie­spraudis lielu tītara spalvu un izskatījās kā maziņš, apa­ļīgs un varen cienīgs Robins Huds. Visu ceļu līdz pur­vam, kur mēdza pulcēties slokas, viņš sūkstījās. Auksti, ceļš slidens; viņš dusmojās, ka Leslijs netic viņam uz vārda, bet uzspiedis šo pretīgo farsu; bise smaga, droši vien purvā vispār nebūs neviena putna, jo šādā laikā no paslēptuves spējīgs izlīst vienīgi kāds garā vājš pingvīns. Taču mēs cietsirdīgi un bez žēlastības steidzinājām viņu iet ātrāk, nelikdamies ne dzirdam daudzos iebildumus un protestus.

Purvs īstenībā bija nelielas ielejas turpinājums īstā zemienē, apmēram desmit akru liela platība, kuru pava­sarī un vasarā apstrādāja. Ziemu gar to neviens nelikās zinis un tas aizauga ar bambusiem un zāli. Krustu šķērsu pār purvu stiepās irigācijas grāvji. Šie grāvji apgrūti­nāja medības: lielākā daļa bija par platu, lai varētu tiem pārlēkt, un par dziļu, lai pārbristu, jo dibenā bija nogul­snējušies savu sešu pēdu dziļi šķidri dubļi, bet tos sedza apmēram četras pēdas netīra ūdens. Šur tur pār grāvjiem bija pārmestas šauras dēļu laipas, gandrīz visas vecas un pussatrunējušas, taču tā bija vienīgā iespēja tikt pa purvu uz priekšu. Medībās puse laika pagāja, meklējot medī­jumu un cenšoties atrast nākamo laipu.

Tikko bijām pārgājuši pār pirmo laipu, kad mums tur­pat pie kājām izspurdza trīs slokas un aizlaidās, lidojumā šūpodamās no vienas puses uz otru. Larijs strauji pierāva bisi pie pleca un satraukts nospieda gaili. Taču šāviens negāja vaļā.