Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Pēdējo māte vienmēr atstāja biezu vēstuli, kurai uz aploksnes adrese bija rakstīta lieliem, skaidriem, apaļiem burtiem. Tas bija tantes Hermiones kārtējais ikmēneša vēstījums. Viņas vēstules vienmēr izraisīja ģimenē uz­traukumu un sašutumu, tādēļ mēs visi pārtraucām savu sūtījumu pārlūkošanu un sākām uzmanīgi klausīties, kad māte, skumji nopūzdamās, atlocīja divdesmit aprakstītās lappuses, ierīkojās krēslā ērtāk un sāka lasīt,

— Viņa raksta, ka ārsti vairs nedodot nekādas cerī­bas, — sacīja māte.

— Ārsti viņai nav devuši nekādas cerības visus pēdē­jos četrdesmit gadus, un tomēr viņa joprojām ir vesela kā zirgs, — noteica Larijs.

— Viņa raksta, ka vienmēr esot brīnījusies par mūsu pēkšņo aizbēgšanu uz Grieķiju, bet šogad pie viņiem bijusi ļoti nejauka ziema, un tagad viņa domā, ka esam rīkojušies visai gudri, izvēloties tādu dieva svētītu kli­matu.

— Dieva svētītu! Kāds izteiciens!

— Žēlīgā debess!… O, ak nē… O! Dievs kungs!…

— Kas noticis?

— Viņa raksta, ka braukšot dzīvot pie mums… Ārsti esot ieteikuši siltu klimatu.

— Nē, es nepiedalos! To es nespētu izturēt! — kājās pielēkdariis, izsaucās Larijs. — Man pilnīgi pietiek, ka Lugarēcija ik rītu demonstrē savas smaganas, vēl tikai trūka tantes Hermiones, kas ik dienu pa gabaliņam vien te mirs nost. Tev viņa jāattur, māt… Uzraksti, ka mums nav vietas.

— To taču es nevaru, mīļais, jo pēdējā vēstulē aprak­stīju, cik mūsu māja ir liela.

— Viņa to varbūt aizmirsusi, — cerību pilnā balsī ieminējās Leslijs.

— Viņa to nav aizmirsusi. Tepat jau raksta… kur nu palika?… Jā, tepat jau ir: «Tā kā jūs acīmredzot varat atļauties īrēt tik dārgu māju, tad ceru, dārgā Lū, ka tev atradīsies kāds kaktiņš arī vecai sievietei, kurai vairs nav palicis ilgs mūžs dzīvojams.» Nu, redzat? Ko lai mēs iesākam?

— Aizraksti viņai un pastāsti, ka pie mums plosās baku epidēmija, un pie reizes aizsūti fotogrāfiju ar Margo pin­nēm, — ierosināja Larijs.

— Nerunā muļķības, mīļais, esmu taču viņai jau rak­stījusi, cik šeit ir veselīgs klimats.

— Tu, māt, tiešām esi neiespējama! — Larijs dusmīgi iesaucās. — Es biju sagatavojies mierīgam darbam vasarā kopā ar dažiem izmeklētiem draugiem, bet tagad šurp atbrauks šī ļaunā vecā kamieliene, kas jau pa gabalu ož pēc naftalīna un dzied korāļus mazmājiņā.

— Klausies, mīļais, nu gan tu pārspīlē. Un es nezinu,

kādēļ tev vajadzēja pieminēt mazmājiņu, es nekad ne­esmu viņu dzirdējusi dziedam korāļus.

— Viņa vispār neko citu nedara, tikai dzied korāļus … kamēr citi sastājušies rindā pie mazmājiņas durvīm.

— Lai nu būtu kā būdams, mums jāizgudro pieklājīgs aizbildinājums. Es taču nevaru viņai rakstīt, ka nevēla­mies viņu šeit korāļu dziedāšanas dēļ.

— Kādēļ ne?

— Nerunā tik nesaprātīgi, mīļais. Galu galā viņa tomēr ir mūsu radiniece.

— Kāds tam sakars? Vai mums visiem vajadzēs te kopt un lutināt to veco raganu tikai tādēļ vien, ka viņa ir radiniece? Vienīgā saprātīgā rīcība būtu viņu sadedzi­nāt uz sārta.

— Tik ļauna jau viņa nemaz nav, — māte vārgi pre­tojās.

— Mīļo māt, no visiem pretīgajiem radiem, ar kuriem mēs esam krautin apkrauti, viņa katrā ziņā ir visnejau­kākā. Un es mūžam nesapratīšu, kādēļ tu vispār ar viņu saraksties.

— Man taču ir jāatbild uz viņas vēstulēm, kā tev liekas?

— Kādēļ? Uzraksti uz aploksnes «Adresāts aizbraucis» un sūti tās atpakaļ.

— Tas nav iespējams, mīļais, viņa pazītu manu rok­rakstu, — māte nevarīgi sacīja, — turklāt es taču šo vēs­tuli jau esmu atplēsusi.

— Vai kāds no mums nevarētu uzrakstīt, ka tu esi sa­slimusi? — ierosināja Margo.

— Jā, mēs uzrakstīsim: ārstiem vairs nav cerību, ka tu izveseļosies, — sacīja Leslijs.

— Es to vēstuli uzrakstīšu, — priecīgi solījās Larijs.

— Sadabūšu tādu jauku aploksni ar melnu apmalīti… tas piešķirs visam lielāku svaru un nopietnību.

— Neko tamlīdzīgu tu nedarīsi, — māte stingri noteica.

— Tikko viņa saņems šādu vēstuli, tūliņ brauks mani kopt, tu taču viņu pazīsti.

— Kāpēc vispār ar viņiem sarakstīties — to es gribētu zināt reizi par visām reizēm, — Larijs izmisīgi uzstāja.

— Kāds tev no tā labums? Viņi taču visi ir vai nu īsti izrakteņi, vai plānprātīgi.

— Plānprātīgi viņi nav, — māte dusmīgi attrauca.

— Blēņas, māt, piemēram, tante Berta ar neskaitāmo

kaķu bariem…. un kur tad vecais tēvocis Patriks, kas blandās apkārt gluži kails un stāsta katram pretīnācē- jam, kā viņš ar kabatas nazīti medījis vaļus? Viņi visi ir ērmi.

— Jā, viņiem piemīt dažas dīvainības, taču nedrīkst aizmirst, ka viņi visi ir ļoti veci un gaužām man pieķē­rušies. Bet plānprātīgi viņi nav, — māte paskaidroja, drošības dēļ tomēr piebilzdama: — Vismaz ne tādā mērā, lai neliktos par viņiem ne zinis.

— Ja nu mums tiešām draud radinieku plūdi, tad atliek tikai viena izeja, — Larijs rezignēti noteica.

— Kāda? — māte apvaicājās, uzmezdama pāri brillēm viņam ieinteresētu skatienu.

— Mums, protams, jāpārvācas.

— Jāpārvācas? Uz kurieni? — māte pārsteigta nopra­sīja.

— Japārvācas uz mazāku māju. Tad tu vari visiem šiem mošķiem aizrakstīt, ka mums nav vietas.

— Neesi tāds aplamis, Larij, mēs nevaram vienā gabalā pārvākties. Mēs taču jau pārvācāmies uz šejieni, lai tiktu galā ar taviem draugiem.

— Nu, tad šoreiz pārvāksimies, lai tiktu galā ar radiem.

— Nav iespējams visu laiku šaudīties pa salu šurp un turp, cilvēki nodomās, ka esam jukuši.

— Vēl drīzāk viņi to nodomās, ja atbrauks tā vecā harpija. Goda vārds, māt, es neizturēšu, ja viņa ieradīsies. Es droši vien paņemšu kādu no Leslija bisēm un ietriekšu viņai dažas lodes korsetē.

— Larij! Gribētu tevi palūgt nerunāt tādas lietas, Dže- rijam dzirdot.

— Es tikai tevi brīdinu.

Iestājās klusuma brīdis, māte drudžaini spodrināja briļļu stiklus.

— Nu ja… redzi… — viņa beidzot sacīja, — būs taču pārāk ērmoti mainīt mājas citu pēc citas.

— Nekā ērmota tur nav, — Larijs pārsteigts atteica, — tā ir ļoti loģiska rīcība.

— Protams, — piebilda Leslijs, — tā vienkārši ir paš­aizsardzība.

— Esi nu prātīga, māt, — ieteicās Margo, — galu galā tāda pārvākšanās ir tikpat jauka kā svētki.

Tā, paturēdami prātā šo Margo aforismu, mēs pārvā­cāmies.

Cik mūža gadu vēlēts bēdulim (tie teic), Tikpat un vairāk vēl tiek tam, kas dzīvi līksmi sveic.

I udo l s. Ralfs Rolslers Dotslers

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA SNIEGBALTA MĀJA

Mūsu jaunā, kā sniegs baltā māja atradās kalna virsotnē. Mājai gar visu vienu malu bija plaša veranda, biezi apaugusi ar vīnogulājiem. Priekšpusē ple­tās dārziņš mutautiņa lielumā, tam apkārt stiepās sav­vaļas puķēm apaudzis mūra žogs. Visu dārzu aizēnoja liela magnolija, kuras spīdīgās, tumšzaļās lapas deva dziļu pavēni. Ceļš no mājas līdz lielceļam veda pa nokalni cauri olīvju birzīm, vīna un augļu dārziem. Māja mums iepa­tikās, tikko Spiro mums to parādīja. Tā gan bija laika zoba sagrauzta, tomēr ārkārtīgi eleganta, nolīkušo olīv­koku vidū tā izskatījās kā astoņpadsmitā gadsimta frants, kas greznojas zemnieku meiču vidū. No mana viedokļa, mājas burvība kļuva vēl lielāka, tiklīdz es atklāju vienā istabā pie slēģiem ar galvu uz leju karājamies sikspārni un drūmu skatienu mūs vērojam. Cerēju, ka sikspārnis paliks mājā, bet, tikko mēs tur ievācāmies, viņš laikam nolēma, ka māja turpmāk būs pārāk biezi apdzīvota, un pārvācās uz klusāku vietu olīvkoka stumbrā. Es viņa aiziešanu dziļi nožēloju, taču man netrūka daudz citu interesantu nodarbību, tādēļ sikspārni drīz vien aizmirsu.