Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Mani jau ilgāku laiku interesēja dievlūdzēju vairošanās problēma. Kādu dienu man kalnos laimējās sastapties aci pret aci ar izcili lielu dievlūdzēju mātīti, kura karaliski pastaigājās pa zāli. Vēders bija piebriedis, tātad drīzumā viņai gaidāms priecīgais notikums. Uz brītiņu apstājusies, pacilājusi slaidās priekškājas un nomērījusi mani ar saltu skatienu, viņa sīkiem solīšiem devās tālāk pa garo zāli. Nolēmu, ka vislabākais būtu viņu sagūstīt un ievietot kastītē, kur es mierīgi varētu vērot, kā tiek izdētas oliņas. Pamanījusi, ka cenšos viņu saķert, viņa strauji pagriezās, pacēlās stāvus, plaši izpleta zeltaini zaļos spārnus un draudīgā žestā izslēja augšup priekškājas ar asajiem dzelkšņiem. Uzjautrināts par viņas kareivīgo nostāju pret radījumu, kas tik nesalīdzināmi lielāks par viņu pašu, es ar rādītājpirkstu un īkšķi satvēru viņu ap vidu. Tajā pašā mirklī viņa palieca atpakaļ garās, dzelkšņainās priekškājas un sagrāba ar tām manu īkšķi; man likās, ka ādai cauri izduras pusducis asu adatu. Pārsteigumā pa­laidu pirkstus vaļā un apsēdos, lai izsūkātu ievainojumu. Trīs dūrieni bija patiesi dziļi — kad paspiedu, parādījās mazi asins pilieniņi. Mana cieņa pret dievlūdzēju pie­auga; acīmredzot tas bija kukainis, ar kuru jārēķinās. Nākamajā mēģinājumā izturējos piesardzīgāk un liku lietā abas rokas — ar vienu sagrābu kukaini ap vidu, ar otru pieturēju tā bīstamās priekškājas. Kukainis bez­spēcīgi locījās un centās man iekost, pieliecot smailo, ļauno ģīmīti man pie rokas un skrubinot ādu, taču žokļi tam nebija pietiekami spēcīgi. Aiznesu dievlūdzēju mā­tīti mājās un ieprostoju paprāvā, ar gāzes audumu ap­jumtā kastītē savā guļamistabā; kastīte bija iekšpusē gau­mīgi izdekorēta ar smilgām, viršiem un akmentiņiem, kur viņa viegli un graciozi pastaigājās. Nezin kādēļ nosaucu viņu par Siseliju un notērēju daudz laika, ķerdams viņai tauriņus, kurus viņa ar apbrīnojamu apetīti notiesāja milzu daudzumos; vēders viņai brieda aizvien lielāks. Tieši ap to laiku, kad es jutos drošs, ka nu viņa teju, teju izdēs olas, viņa kaut kā bija atradusi savā krātiņā caurumu un izbēgusi.

Kādu vakaru sēdēju gultā un lasīju, kad Siselija, spārniem švirkstot» pārlidoja pār istabu un smagi nosēdās uz sienas apmēram desmit pēdu atstatu no tās vietas, kur Džeronimo patlaban nokopa kāda sevišķi pūkaina nakts­tauriņa pēdējās paliekas. Dažas pūkas viņam vēl karājās pie lūpām, kad viņš, darbā pierimis, izbrīnā paraudzījās uz Siseliju. Esmu pārliecināts, ka Džeronimo savu mūžu nebija redzējis tik milzīgu dievlūdzēju, jo Siselija bija par krietnu puscollu garāka nekā viņš. Pārsteigts par viņas lielajiem apmēriem un sašutis par pārdrošību ap­mesties viņa istabā, Džeronimo labu brīdi nespēja atjēg­ties un neizpratnē blenza uz svešinieci. Pa to laiku Sise­lija grozīja galvu uz^ visām pusēm un drūmā ziņkārē raudzījās apkārt kā klfrīga vecmeita gleznu galerijā. Atta­pies no pārsteiguma, Džeronimo nolēma nekaunīgo ku­kaini pārmācīt. Viņš pie griestiem noslaucīja muti, tad pāris reižu aši paklanīja galvu un sāka kustināt asti, acīm­redzot cenzdamies pats sevi briesmīgi saniknot. Siselija gar to visu nelikās ne zinis un, uz slaidajām kājām šūpo­damās, raudzījās apkārt. Džeronimo, nikni gaisu rīdams, lēnām slīdēja pa sienu uz priekšu,» nonācis trīs soļu atsta­tumā no dievlūdzēja, viņš apstājās un pacilāja kājas, pārbaudīdams, vai pozīcijas pietiekami stingras. Siselija labi notēlotā pārsteigumā izlikās viņu tikai tagad pama­nām. Džeronimo pavērās uz viņu un sāka vēl satrauktāk rīt gaisu. Siselija, savām izvalbītajām acīm viņu pama­tīgi nomērojusi, turpināja pētīt griestus, it kā tāda gekona pasaulē nemaz nebūtu. Džeronimo pavirzījās pāris collu uz priekšu un, astes galu nikni šaudīdams, vēlreiz pacilāja kājas. Tad viņš metās uz priekšu un piedzīvoja kaut ko pavisam neparastu. Siselija, kura līdz tam bija pilnīgi iegrimusi kādas apmetuma plaisas pētīšanā,, pēkšņi palē­cās gaisā, apgriezās un nometās atpakaļ tai pašā vietā» spārnus kā apmetni izpletuši, pakaļkājās pacēlusies un priekškājas saliekusi kaujas gatavībā. Džeronimo nebija sagatavojies uz tik agresīvu sagaidīšanu, atsprāga collas trīs atpakaļ un nenovērsa acu no pretinieces. Tā atbil­dēja ar nicinošu, kareivīgu skatienu. Džeronimo acīm­redzot jutās pārsteigts; spriežot pēc viņa līdzšinējās pieredzes, dievlūdzējam vajadzēja pacelties spārnos un laisties projām, tikko parādījās viņš, taču kukainis ir ne­domāja par bēgšanu, bet stāvēja, priekškājas uzbrukumam pacēlis; zaļie spārni, Šiselijai viegli šūpojoties, plīvoja kā apmetnis. Bet, ja nu viņš tik tālu atnācis^ tad atkāpties vairs nedrīkstēja, tādēļ Džeronimo sasparojās un lēcienā metās medījumam virsā.

No Džeronimo svara un straujā lēciena Siselija sagrī­ļojās, un gekonam izdevās iekampt žokļos viņas rumpja apakšdaļu. Taču Siselija nekavējoties ar abām priekš­kājām sagrāba gekona pakaļkājas. Tā viņi cīnīdamies aiztenterēja lejup pa sienu; katrs centās izcīnīt sev labāku stāvokli. Tad iestājās pārtraukums, kad abi pretinieki, viens otru vaļā nelaizdami, atpūtās un sagatavojās otra­jam raundam. Prātoju, ved nevajadzētu iejaukties; man nepavisam negribējās, lai kāds no viņiem tiktu nogali­nāts, tomēr ciņa bija tik aizraujoša, ka nevarēju saņem­ties viņus izšķirt. Iekams es paguvu izlemt, ko darīt, kālijā atsakos no jauna.

Nezin kādu apsvērumu dēļ Siselija centās novilkt Dže­ronimo pa sienu lejā uz grīdas, bet viņš tikpat enerģiski pūlējās dabūt pretinieci augšā pie griestiem. Labu laiku viņi stīvējās šurp un turp, dažbrīd pārsvaru guva viens, dažbrīd otrs, taču nekas izšķirīgs nenotika. Tad Siselija pieļāva liktenīgu kļūdu: izmantodama kārtējo atelpu, viņa pacēlās spārnos, acīmredzot nodomājusi pārlidot pāri istabai ar Džeronimo nagos —gluži kā ērglis, kas sagrā­bis jēru. Bet viņa nebija pareizi aprēķinājusi gekona svaru. Pēkšņais grābiens Džeronimo pārsteidza negaidot un tiešām atrāva viņu no griestiem, taču pastiept gaisā tādu smagumu nebija pa spēkam pat SiselijaL Un tā nu spārnu un astes mudžeklis novēlās uz gultas.

Kritiens karotājus tā pārsteidza, ka abi atlaida dzel­žaino tvērienu un palika tupam uz segas, mērodami viens otru nikniem skatieniem. Nodomāju, ka pašreiz man būtu laba izdevība iejaukties un pasludināt neizšķirtu rezultātu, un dzīros jau abus satvert, bet tajā pašā mirklī tie no jauna metās viens otram virsū. Šoreiz Džeronimo bija gudrāks un sagrāba mutē vienu Siselijas dzelkšņaino priekškāju. Viņa atbildēja, ar otru priekškāju apskau­dama gekona kaklu. Abiem bija vienādi grūti cīnīties uz segas, jo nagi ķērās audumā un kustības bija traucētas. Viņi tenterēja pa gultu šurp un turp, tad sāka virzīties uz spilvena pusi. Abi bijā smagi cietuši: Siselijai viens spārns saburzīts un saplosīts, viena kāja aizlūzusi un ne­lietojama, bet Džeronimo mugurā un kaklā daudzas Sise­lijas aso nagu ieplēstas asiņainas brūces. Taču es vairs nedomāju viņus šķirt, jo biju pārāk ieinteresēts cīņas iznākumā, tādēļ izkāpu no gultas, kad viņi tuvojās spil­venam, — man nebija nekādas vēlēšanās izjust Siselijas asos nagus ieurbjamies krūtīs.

Izskatījās, ka Siselija sāk pagurt, bet, tiklīdz viņa sama­nīja zem kājām gludo spilvenu, likās — viņā pamostas jauni spēki. Žēl vienīgi, ka spēku pieplūdumu viņa vērsa aplamā virzienā. Palaidusi vaļā Džeronimo kaklu, viņa ieķērās tam astē; nezinu, varbūt viņa domāja, ka tādējādi varēs pacelt pretinieku gaisā un padarīt cīņas nespējīgu; taču notika pavisam otrādi. Juzdams asos nagus ieķera- mies astē, Džeronimo to nometa, tomēr piepūlē viņš tik spēcīgi rāvās uz priekšu un tik neganti sapurināja galvu, ka norāva Siselijai priekškāju. Tā nu Siselija turēja vie­nīgajā priekškājā satvertu Džeronimo drebošo asti, bet asiņainā, bez astes palikušā Džeronimo mutē karājās Sise­lijas kreisā priekškāja. Siselija vēl būtu varējusi kaujā uzvarēt, ja būtu ātri metusies virsū Džeronimo, iekams viņš paguva izspļaut trofeju; bet viņa bija pārāk aizrā­vusies ar konvulsīvi drebošo asti, kuru, manuprāt, uzska­tīja par ļoti svarīgu pretinieka ķermeņa sastāvdaļu, tādēļ cieši turēja to atlikušās priekškājas nagos. Džeronimo izspļāva norauto kāju, lēca uz priekšu, tvēra ar muti, un tajā pazuda Siselijas galva un visa ķermeņa priekšdaļa.