Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Lūpas viņam bez skaņas kustējās, un es nodomāju, ka viņš laikam klusībā skaita lūgsnu — vai nu par mani, vai par sevi, vai par mums abiem. Ap galvu viņam sāka riņķot muša un beidzot nosēdās uz deguna. Kralevskis satrūkās, notrauca mušu, atvēra acis un palūkojās uz mani.

— Jā, jā, tieši tā, — viņš stingri noteica, — esmu pār­liecināts, ka mēs kļūsim draugi. Tava māte man stāstīja, ka tu ļoti mīlot dabaszinātnes. Tas, raugi, mūs tūliņ satu­vinās … Būs, kā mēdz teikt, kopīgas saites, vai ne?

Viņš iebāza rādītājpirkstu un īkšķi vestes kabatā, iz­vilka lielu zelta pulksteni un pārmetoši tajā palūkojās. Nopūties viņš iebāza pulksteni atpakaļ kabatā, tad no­glaudīja kailo galvvidu, kas spīgoja kā brūns olis cirtoto matu vidū.

— Es audzēju putnus, protams, tikai kā amatieris, — viņš pieticīgi atzinās. — Domāju, tev varbūt patiks apska­tīt manu kolekciju. Pavadīt pusstundu kopā ar putniem, man šķiet, pirms mācībām mums nenāks par ļaunu. Bez tam esmu šorīt mazliet nosebojies, un dažiem putniem vajadzēs ieliet svaigu ūdeni.

Viņš veda mani augšup pa čīkstošām kāpnēm un apstā­jās pie zaļām, ar drānu apsistām durvīm. Izvilcis milzīgu atslēgu bunti, viņš, atslēgas žvadzinādams, ilgi meklēja īsto; beidzot, to atradis, pagrieza slēdzenē un atstūma vaļā smagās durvis. No istabas pretī lija tāda saules gaisma, ka es apžilbu, un tai līdzi atskanēja apdullinošs putnu koris; šķita, ka Kralevskis no tumšā gaiteņa atvēris paradīzes vārtus. Bēniņi bija lieli, tie aizstiepās gandrīz pa visu mājas augšējo stāvu. Grīda bija bez paklājiem, un vienīgā istablieta — liels priedes koka galds telpas vidū. Taču gar sienām no grīdas līdz pat griestiem rindās bija novietoti plaši, viegli būri, kuros mitinājās desmitiem putnu, kas laidelējās un čivināja. Telpas grīda bija pie­bārstīta ar sēkliņām, kas tīkami čirkstēja zem kājām, kā ejot pa smilšainu liedagu. Apstulbis no daudzajiem put­niem, sāku lēnām iet apkārt istabai, apstādamies, lai ielūkotos pēc kārtas visos būros, kamēr Kralevskis (kas, šķiet, bija pilnīgi aizmirsis mānu klātbūtni) paņēma no galda prāvu lejkannu un veikli lēkāja no būra pie būra, piepildīdams ūdens trauciņus.

Mans pirmais iespaids, ka tur savākti vienīgi kanārij­putniņi, izrādījās gluži aplams; sev par lielu sajūsmu, es ieraudzīju cigļus košā sarkanā, dzeltenā un melnā rotā kā klaunus, zeltainzaļās zaļžubītes, kas atgādināja citron- koka lapas vasaras vidū, kaņepju putniņus šokolādes krāsas tvīda uzvalkos ar baltiem raibumiņiem, svilpjus ar izrieztām gaišsārtām krūtīm un daudz citu putnu. Vienā istabas kaktā pamanīju nelielas stikla durvis, pa kūrām varēja iziet uz balkonu. Katrā balkona galā atradās liels aviārijs; vienā no tiem dzīvoja melnais strazdi — melna samta tērpā ar banāndzeltenu knābi, otrā aviārijā re­dzēju pelēkajam strazdam līdzīgu putnu, kuram bija ārkārtīgi grezns zils spalvojums brīnišķīgās krāsu niansēs no pavisam tumši zila līdz palsam kā opāls.

— Klinšu strazds, — pavēstīja Kralevskis, piepeši pa­bāzdams galvu pa durvīm un norādīdams uz skaisto putnu. —Pērnajā gadā man to, pavisam mazu putnēnu, atsūtīja no Albānijas. Diemžēl vēl neesmu varējis tam atrast dāmu.

Viņš draudzīgi pavicināja klinšu strazdam ar lejkanniņu un atkal pazuda bēniņos. Strazds draiskulīgi palūkojās uz mani, izrieza krūtis un pāris reižu sīki nogrudzinājās, kas izklausījās kā jautra irgošana. Ilgi un kārīgi viņu aplū­kojis, devos atpakaļ uz bēniņiem, kur Kralevskis vēl jo­projām lēja ūdeni dzeramajos trauciņos.

— Vai tu negribētu man palīdzēt? — viņš, tukšu ska­tienu manī raudzīdamies, jautāja un nolaida roku ar lej­kannu, tā ka sīka ūdens strūkliņa tecēja uz grīdas. — Man vienmēr šķitis, ka šis darbs vedas daudz raitāk, ja to dara divatā. Tā, pieturi kanniņu… jā, tieši tā … un es padošu tev trauciņus … brīnišķīgi! Tas ir tas, kas mums vaja­dzīgs! Nu mēs ātri vien tiksim galā.

Es lēju ūdeni mazajos māla podiņos, bet Kralevskis uz­manīgi tos saņēma ar īkšķi un rādītājpirkstu un tik sau­dzīgi lika būros, it kā bāztu konfekti bērnam mutē. Strā­dādams viņš runāja gan ar mani, gan ar putniem pilnīgi vienā laidā, un no balss toņa es brīžiem nesapratu, vai piebilde adresēta man vai kādam no būra iemītniekiem.

— Jā, šodien viņi visi ir lieliskā omā. Saulīte spīd, saproti… Tiklīdz saule iegriežas mājas šajā pusē, tie tūliņ sāk dziedāt, vai nav tiesa? Nākamreiz tev jāizdēj vairāk… tikai divas, mīlulīt, tikai divas. To pie labākās gribas nevar nosaukt par perējumu. Kā tev garšo jaunās sēkliņas? Vai tev pašam arī ir putni? Šeit var atrast ļoti daudz interesantu putniņu… Nedari taču to tīrajā ūdenī… Protams, dažus no tiem izaudzēt ir ļoti grūti, taču tas ir to vērts, īpaši krustojot… Zināms, ja tu izdēj divas, tad … ak tu palaidni, palaidni!

Beidzot ūdens putniem bija saliets, un Kralevskis brī­tiņu stāvēja, pārlaizdams skatienu savai saimei, smaidī­dams un rūpīgi slaucīdams rokas mazā dvielītī. Tad viņš apveda mani apkārt istabai, pakavēdamies pie katra bū­rīša, sīki izstāstīdams putna biogrāfiju, uzskaitīdams ta senčus un paskaidrodams, ko nodomājis ar to darīt. Mēs patlaban klusēdami pētījām treknu, pūkainu svilpi, kad pēkšņi pa visu māju ieskanējās spalgs zvans, skaļāks par putnu dziedāšanu. Man par lielu izbrīnu, skaņa šķita nākam kaut kur Kralevskim no vēdera.

— Ak dievs! — viņš šausmās iesaucās, izmisīgi palū­kojoties uz mani. — Ak dievs!

Viņš atkal iebāza rādītājpirkstu un īkšķi vestes kabatā un izvilka lielo pulksteni. Tiklīdz viņš nospieda mazu po­dziņu, zvana skaņa apklusa. Jutos maķenīt vīlies par to, ka dīvainajam troksnim tik vienkārša izcelsme; dabūt skolotāju, kura iekšienē ik pa brīdim atskan zvans, man būtu šķitusi pievilcīga piedeva mācību stundām. Kralev­skis nemierīgi pētīja pulksteni, tad riebumā saviebās.

— Ak dievs! — viņš vārgi atkārtoja. — Pulkstenis jau divpadsmit… laiks skrien kā spārniem… Un tev jau pēc pusstundas jābrauc projām, vai ne?

Iebāzis pulksteni atpakaļ kabatā, viņš noglaudīja pliko galvvidu.

— Jā, — viņš beidzot noteica, — man šķiet, pusstundā mēs neko lielu neiemācīsimies. Tādēļ, ja vien tev tas neliktos garlaicīgi, mēs labāk varētu noiet lejā dārzā un saplūkt putniem mazliet zāles. Viņiem tā ļoti ieteicama, īpaši dēšanās laikā.

Mēs nogājām dārzā un plūcām krustaines, līdz pa ielu kā ievainota pīle tuvojās Spiro mašīna.

— Šķiet, mašīna ieradusies tev pakaļ, — Kralevskis pie­klājīgi ierunājās. — Mēs pa šo brītiņu paguvām saplūkt krietni daudz krustaiņu. Tava palīdzība bija ļoti vērtīga.

Nu, nekas, rīt taču tu ieradīsies tieši pulksten deviņos, vai ne? Tas ir tas, kas mums vajadzīgs! Manuprāt, arī šis rīts nav zaudēts; mēs iepazināmies, novērtējām viens otru. Un, man šķiet, ir atrasts draudzības pavediens. Dieva vārds, tas ir ļoti svarīgi! Labi, au levoii līdz rītam.

Kad es aizvēru čīkstošos, čugunā kaltos vārtiņus, viņš galanti man pamāja ar roku un tad devās atpakaļ, atstā­dams aiz sevis sīku, zeltītu sliedi. Viņa kupris aizšūpojās starp rožu krūmiem.

Mājās ģimenes locekļi man jautāja, kā tad paticis jau­nais skolotājs. Neielaizdamies sīkumos, es sacīju, ka man viņš liekas ļoti jauks un ka mēs droši vien kļūsim labi draugi. Uz jautājumu, ko esam mācījušies pirmajās stun­dās, es zināmā mērā godīgi atbildēju, ka šo rītu veltījām ornitoloģijai un botānikai. Mājinieki šķita apmierināti. Taču drīz vien es konstatēju, ka misters Kralevskis nebūt nav no slinkotajiem un ir stingri nolēmis mani izglītot,, gluži neatkarīgi no tā, ko par to domāju es. Mācību stundas bija drausmīgi garlaicīgas, jo viņš izmantoja me­todes, kas droši vien bijušas modē astoņpadsmitā gad­simta vidū. Vēsturi viņš man pasniedza milzīgās, nesagre­mojamās devās, visus gadskaitļus vajadzēja iemācīties no galvas. Mēs sēdējām un atkārtojām tos vienmuļā, dziedošā balsī, līdz atkārtošana kļuva pilnīgi automātiska un mūsu domas aizklīda pavisam citā virzienā. Ģeogrāfijā viņš, man par lielu nepatiku, turēja mani ieslodzītu Britu salās, vajadzēja piezīmēt un aizpildīt neskaitāmas kartes ar grā- fistēm un šo grāfistu pilsētām. Tad grāfistes un pilsētas vajadzēja iemācīties no galvas kopā ar svarīgākajām upēm, ar ražojumiem, iedzīvotājiem un ļoti daudz citas garlaicīgas, pilnīgi nevajadzīgas informācijas.