Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Ar to pašu cīņa bija galā; Džeronimo atlika vienīgi nogaidīt, līdz Siselija būs pagalam. Kājas viņai noraus­tījās, spārni izpletās kā zaļš vēdeklis un viegli iečabējās, piebriedušais vēders pulsēja, un lielā kukaiņa pirmsnāves konvulsijās abi ievēlās sagumzītās segas krokās. Labu laiku es viņus neredzēju; dzirdēju vienīgi dievlūdzēja spārnus lūstam, tad apklusa arī šis vārais troksnis. Iestā­jās klusums; pēc brīža virs palaga malas parādījās maza, saskrāpēta, asiņaina galviņa, uz mani triumfējoši palū­kojās pāris zeltainu acu un virspusē izrāpās pagalam nomocītais Džeronimo. Uz pleca viņam bija izrauts liels gabals ādas, atklājot jēlu, sarkanu brūci; uz muguras lāsoja asiņu pērlītes tajās vietās, kur bija ieurbušies asie nagi, un strupais astes stumbenis, viņam kustoties, atstāja uz palaga sarkanu sliedi. Viņš bija kā salauzts, nevarīgs un vārgs, tomēr kaujā uzvarējis. Kādu brītiņu viņš tu­pēja, rija gaisu un ļāva, lai es ar sērkociņam aptītu vates piciņu noslauku viņam muguru. Par atalgojumu noķēru un viņam izbaroju piecas treknas mušas, kuras viņš ar lielu prieku apēda. Mazliet atguvis spēkus, Dže-

m ronimo lēnām aizvilkās pa sienu līdz palodzei un tad pa ārsienu lejup uz savu mītni zem akmens cinniju dobē. Acīmredzot viņš bija nospriedis, ka pēc tik niknas kaujas vislabāk ir nakti krietni atpūsties. Nākamajā vakarā viņš atkal bija atpakaļ savā ierastajā kaktā, pašpārliecināts kā vienmēr, un, priecīgi kustinādams astes strupuli, vēroja kukaiņu dejas ap lampu.

Nedēļas divas pēc lielās kaujas Džeronimo kādu va­karu atkal pārrāpās pār palodzi un, man par lieliem brī­numiem, atveda līdzi otru gekonu. Jaunais bija visai sīks, gandrīz divreiz mazāks par Džeronimo, skaistā pērļaini iesārtā krāsā, lielām, mirdzošām acīm. Džeronimo ieņēma savu parasto vietu kaktā pie griestiem, bet jaunatnācējs izraudzījās pozīcijas griestu vidū. Abi gekoni nodevās kukaiņu medībām tik aizrautīgi, ka nepievērsa viens otram ne mazākās uzmanības. Sākumā nodomāju, ka glī­tais jaunatnācējs ir Džeronimo līgava, taču, pārbaudījis cinniju dobi, konstatēju, ka miteklis zem akmens jopro­jām ir vecpuiša mītne. Jaunais gekons acīmredzot gulēja citā vietā un piebiedrojās Džeronimo tikai vakaros ceļā uz manu guļamistabu. Pazīdams Džeronimo kauslīgo dabu, es nespēju saprast viņa iecietību pret šo ciltsbrāli. Man ļoti gribējās noticēt, ka jaunais ir Džeronimo dēls vai meita, bet es zināju, ka gekoni nemēdz dzīvot ģimenē, tie tikai izdēj olas, un jaunuļiem pēc izšķilšanās pašiem jā­rūpējas par sevi, tātad manai iedomai nebija pamata. Kamēr es vēl gudroju, kādu vārdu dot manas guļamista­bas jaunajam iemītniekam, viņu piemeklēja drausmīgs liktenis.

Pa kreisi no mūsu mājas atradās plaša ieleja — kā milzīga, zaļa bļoda, biezi apaugusi ar kropliem olīvko­kiem. Ielejai visapkārt pacēlās ap divdesmit pēdu augstas mālainas grants nogāzes, gar kuru pamatni pletās miršu biezoknis, noslēpdams smagas akmeņu grēdas. No mana viedokļa, tas bija ļoti bagāts medību apgabals, jo ielejā un ap to mita daudz dažādu dzīvnieku. Reiz, medīdams starp lielajiem akmens bluķiem, uzgāju zem krūmiem izgāzušos, pussatrunējušu olīvkoka stumbru. Cerēdams zem tā atrast kaut ko interesantu, es visiem spēkiem pūlējos to izkustināt, līdz beidzot tiešām apvēlu. Miklajā iedobē, ko bija iespiedis stumbrs, ieraudzīju divus tādus radījumus, ka man aiz pārsteiguma aizrāvās elpa.

Cik no pirmā acu uzmetiena varēju spriest, tie bija parastie krupji, taču lielākie, kādus savā mūžā biju re­dzējis, Apkārtmērā katrs no tiem bija lielāks par apakš­tasi. Krupji bija zaļpelēki, ļoti kraupaini, šur tur pig­mentu trūkuma dēļ rēgojās ērmoti balti plankumi — šajās vietās āda bija spīdīga. Abi tupēja kā tukli, spitālīgi Būdas, blenza uz mani un, it kā par kaut ko vainīgi juzdamies, pēc krupju paraduma rija gaisu. Saņemot tos rokā, likās, ka turu katrā plaukstā pa sašļukušam ādas balonam; krupji uzticīgi raudzījās manī ar savām zelta filigrāna acīm, ierīkojās manās rokās ērtāk un paplēta biezlūpainās mutes tādā kā apmulsušā, nedrošā smīkņā. Biju tādā sajūsmā par krupjiem, tik uztraukts par atra­dumu, ka man katrā ziņā vajadzēja tūdaļ kādam tos parā­dīt, lai nepārplīstu aiz apslāpētā prieka pārpilnības. Katrā rokā pa krupim turēdams, drāzos uz mājām parādīt tuvi­niekiem savu jauno guvumu.

Kad ieskrēju mājā, māte ar Spiro pašlaik pieliekamajā kambarī pārbaudīja pārtikas krājumus. Atplētu plauk­stas un uzaicināju viņus apskatīt brīnišķīgos abiniekus. Biju piegājis Spiro ļoti tuvu, un viņš atgriezdamies sadū­rās aci pret aci ar krupi. Spiro pārvērtās sejā, acis viņam izspiedās, un ādai piemetās zaļgans bālums; pārsteidzoša bija viņa līdzība ar krupi. Izrāvis mutautu no kabatas un piespiedis to pie lūpām, Spiro nedrošiem soļiem aiz­streipuļoja uz verandu; viņam acīmredzot bija kļuvis briesmīgi nelabi.

— Tev, mīļais, nevajadzētu rādīt Spiro tādas lietas, — māte mani pamācīja, — tu taču zini, cik viņam jutīgs kuņģis.

Es zināju gan, ka Spiro kuņģis ir gaužām vārīgs, bet nevarēju iedomāties, ka divi tik apburoši radījumi kā mani krupji izraisīs tādas sekas. Galīgā neizpratnē apvai­cājos, kas tad krupjiem vainas.

— Tiem nav nekādas vainas, mīļais, tie ir ļoti jauki, — atteica māte, aizdomīgi vērodama krupjus. — Tikai — ne visiem tie patīk.

Pieri mutautā slaucīdams, Spiro, gluži bāls, grīļodamies ienāca atpakaļ. Es steigšus paslēpu krupjus aiz muguras.

— Vai, māster Džerijs, — viņš pārmetoši sacīja, — kā­pēc jums vajags ar mani tā apieties? Man žēl, misis Darels, ka vajadzēja iet ārā, bet, dieva vārds, kad es tādus šaus- moņus ieraugu, man palieks nelabi, un tad jau labāk ārā, nekā iekšā. Lūdzams, nekad man tos vairs nerādiet, mās- ter Džerij s.

Man par lielu vilšanos, ari uz pārējiem ģimenes locek­ļiem mani krupju dvīņi atstāja tādu pašu iespaidu kā uz Spiro, un, redzēdams, ka nevaru pārējos iejūsmināt, es bēdīgs aiznesu atradumu uz savu istabu un rūpīgi no­glabāju zem gultas.

Kad tajā vakarā jau bija iedegta gaisma, izlaidu krup­jus pastaigāties pa istabu un pats ķēru viņiem barībai kukaiņus, kas riņķoja ap lampu. Krupji smagnēji čāpoja šurp un turp, ar vieglu pakšķi atvērdami un aizvērdami muti, kad satvēra manu cienastu un ar lipīgo mēli ievilka to mutē. Istabā ielidoja ārkārtīgi liels, histērisks nakts­tauriņš; nodomādams, ka tas krupim būs patiesi gards kumoss, es sāku to intensīvi vajāt. Beidzot naktstauriņš apmetās tikai dažas collas no Džeronimo drauga pie gries­tiem, kur es to nevarēju aizsniegt. Tā kā naktstauriņš bija vismaz divreiz lielāks par parastajiem, gekons ar gudru ziņu uz to pat nepaskatījās. Cenzdamies nosist naktstauriņu zemē, sviedu tam ar žurnālu, bet tas bija muļķīgākais, ko vispār varēju izdarīt. Žurnāls trāpīja ne­vis taurenim, bet gan gekonam, kurš pašlaik vēroja tuvo­jošos zeltactiņu. Žurnāls ielidoja istabas kaktā, un gekons pakšķēdams novēlās uz paklāja tieši pretī lielākajam no abiem krupjiem. Rāpulis vēl nebija atjēdzies, arī es ne­paguvu to paglābt, kad krupis ar .labsirdīgu izteiksmi fizionomijā paliecās uz priekšu, milzīgā mute atvērās kā paceļamais tilts, mēle izšāvās un atkal ievilkās atpakaļ ar visu gekonu, tad krupis atkal aizvēra muti un izska­tījās kautri labsirdīgs. Džeronimo, karādamies savā kaktā ar kājām pie griestiem, šķita nemaz neinteresējamies par sava biedra likteni, bet es par notikušo ārkārtīgi iztrū­kos, turklāt mani māca vainas apziņa. Aši pievācu krup­jus un ieslodzīju tos kastē, baidīdamies, ka Džeronimo nekļūst par nākamo upuri viņu negantajai rijībai.