Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Abi milzeņi mani interesēja vairāku iemeslu dēļ. Vis­pirms tādēļ, ka tie šķietami bija parastie krupji, tomēr tiem bija ērmoti balti plankumi uz rumpja un kājām. Bez tam visi pārējie krupji, ko līdz šim biju redzējis, bija reizes četras mazāki par šiem briesmoņiem. Ļoti intere­santi bija arī tas, ka atradu viņus zem koka stumbra abus kopā; neparasti būtu atrast jau vienu šādu eksemplāru, bet ieraudzīt blakus sēžam veselu pāri — tas man šķita unikāls atklājums. Sāku pat domāt, ka varbūt esmu atklā­jis kaut ko gluži jaunu zinātnē. Šādā cerībā turēju tos ieslodzījumā zem gultas līdz nākamajai ceturtdienai, gai­dīdams Teodora ierašanos. Tad bez elpas uzskrēju guļam­istabā un nonesu krupjus lejā viņam parādīt.

— Ahā! — Teodors noteica, uzmanīgi tos aplūkodams un piebikstīdams vienam ar rādītājpirkstu. — Jā, tie, pro­tams, ir ļoti lieli eksemplāri.

Viņš izcēla vienu krupi no kastes un nolika uz grīdas, kur tas sēdēja, skumji uzlūkodams Teodoru, piepūzdamies un saplakdams kā rauga mīklas pika.

— Hm … jā, — sacīja Teodors, — šķiet, tie ir … ē…. parastie krupji, kaut gan, kā jau teicu, izcili skaisti eksem­plāri. Dīvainie plankumi radušies no pigmentācijas trū­kuma. Manuprāt, tas ir no vecuma, kaut gan es … ē … protams, varu kļūdīties. Man šķiet, tie sasnieguši… ē.. , cienījamu vecumu, ja jau izauguši tik milzīgi.

Jutos pārsteigts, jo nekad nebiju domājis, ka krupji dzīvo sevišķi ilgi. Pajautāju Teodoram, kādu vecumu krupji parasti piedzīvo.

— Grūti pateikt… hm… statistikas par to nav, — Teodors, acis mirkšķinādams, paskaidroja, — taču, pēc manām domām, tādi milzeņi kā šie varētu būt gadus div­padsmit vai pat visus divdesmit veci. Viņiem piemīt mil­zīga vitalitāte. Esmu kaut kur lasījis par krupjiem, kas iemūrēti mājās un nodzīvojuši ieslodzījumā daudzus ga­dus. Vienā gadījumā, man šķiet, tika minēti pat divdes­mit pieci gadi, vai.

Viņš izcēla otru krupi no kastes un nolika blakus pir­majam. Tur nu tie tupēja abi līdzās, gaisu rīdami ņn acis mirkšķinādami, sašļukušie sāni cēlās un kritās, tiem elpo­jot. Brīdi viņus uzmanīgi vērojis, Teodors izvilka no vestes kabatas pinceti. Viņš izgāja dārzā un izcilāja vai­rākus akmeņus, līdz atrada miklu, sarkanbrūnu tārpu. Viņš to uzmanīgi satvēra ar pinceti un atgriezās verandā. Tur viņš nometa tārpu uz akmens klona. Tārps saritinājās ritulī, tad lēnām sāka tīties vaļā. Tuvākais krupis pacēla galvu, aši samirkšķināja acis un lēnām pagriezās tieši pret tārpu. Tas locījās kā vilnas pikucis uz karstām oglēm. Krupis paliecās uz priekšu un ar ārkārtīgu izbrīnu norau­dzījās uz to.

— Aha! — izsaucās Teodors un pavīpsnāja bārdā.

Tārps drudžaini izveidoja astotnieku, un krupis sa­traukts paliecās vēl vairāk uz priekšu. Lielā mute pavē­rās, izšāvās sārtā mēle, un tārpa priekšgals pazuda milzī­gajos žokļos. Krupis ar pakšķi aizcirta muti, un tārpa garākā daļa, kas palika karājamies ārā, mežonīgi locījās. Krupis aptupās un ļoti rūpīgi ar priekškājām sāka stūķēt mutē tārpa astes galu. Pie katra mutē iebāzta posma krupis smagi norīstījās un ar dziļu ciešanu izteiksmi pie­vēra acis. Lēni, bet noteikti, posmu pa posmiņam tārps pazuda starp biezajām lūpām, līdz beidzot ārpusē karā­jamies palika tikai apmēram collas tiesa.

— Hm, — jautri noteica Teodors. — Man allaž patīk noskatīties, kā viņi to dara. Tas man atgādina burvju māksliniekus, kuri velk no mutes ārā jardiem krāsainas lentes … ē … tikai šeit tas, protams, notiek uz otru pusi.

Krupis pamirkšķināja, izmisīgi norīstījās, tad izvalbīja acis, un beidzamais tārpa galiņš pazuda viņa mutē.

— Nezin, — Teodors domīgi ierunājās, acis piemieg­dams, — nezin, vai kāds varētu iemācīt krupjiem rit zo­benus? Tas būtu visai interesants mēģinājums.

Viņš saudzīgi pacēla krupjus un ielika tos kastē.

— Protams, ne jau asus zobenus, — viņš piebilda, izsliedamies taisni un pašūpodamies pirkstgalos. Tad viņš klusiņām pats savā nodabā pasmējās un ar īkšķi nobrau­cīja bārdu.

ČETRPADSMITA NODAĻA RUNĀJOSĀS PUĶES

Visai drīz es saņēmu bēdīgo vēsti, ka man atrasts jauns mājskolotājs. Šoreiz tas bija kāds Kralev- skis, vīrs, kura dzīslās ritēja dažādu tautību, taču pār­svarā angļu asinis. Tuvinieki centās man iestāstīt, ka viņš esot ļoti jauks cilvēks, turklāt interesējoties par putniem, tādēļ mēs labi sapratīšoties. Sī pēdējā informācija uz mani neatstāja ne mazāko iespaidu; biju sastapis daudz ļaužu, kas teicās interesējamies par putniem, bet kas (pēc rūpī­gas iztaujāšanas) izrādījās tīrie šarlatāni, nezināja pat, kāda izskatās badadzeguze, vai arī neprata noteikt atšķi­rību starp melno rudastaino erickiņu un parasto. Biju pārliecināts, ka tuvinieki izraudzījušies man šo putnus mīlošo skolotāju tikai tādēļ, lai es nejustos tik nelaimīgs, ka atkal jāsāk mācīties. Skaidrs, ka ornitologa slavu šim cilvēkam sagādājis kanārijputniņš, kas viņam piederējis četrpadsmit gadu vecumā. Tādēļ visdrūmākajā noskaņo­jumā braucu uz pilsētu, lai no jauna sāktu skolnieka gaitas.

Kralevskis apdzīvoja abus augšējos stāvus vecā, laika zoba sagrauztā savrupmājā pilsētas nomalē. Devos aug­šup pa platajām kāpnēm un nicīgā bravūrā pamatīgi uz- bungāju ar klaudzekli, kas rotāja parādes durvis. Neap­mierināts gaidīju, sirdīgi urbdamies ar kurpes papēdi vīnsarkanajā paklājā; beidzot, kad grasījos jau klauvēt otrreiz, atskanēja klusi soļi, durvis plaši atvērās un tajās parādījās mans jaunais skolotājs.

Es tūliņ nospriedu, ka Kralevskis ir nevis cilvēciska būtne, bet par cilvēku nomaskējies gnoms vecmodīgā, taču ļoti elegantā tērpā. Viņam bija liela olas veida galva, kuras pieplacinātie sāni balstījās uz apaļa kupra. Tas ra­dīja iespaidu, it kā viņš mūžīgi būtu uzrāvis plecus un lūkotos debesīs. Garš, smalki izliekts deguns ar platām nāsīm izcēlās no sejas, un ārkārtīgi lielās, gaiši brūnās acis valgi mirdzēja. Tām bija sastindzis, nomaldījies ska­tiens, it kā to īpašnieks tikko būtu pamodies no transa. Platajā mutē ar plānajām lūpām viedās klīrīgums kopā ar humoru, un patlaban mute papletās pāri visai sejai apsveikuma smaidā, atklājot vienādus, bet iedzeltenus zobus.

— Džerijs Darels? — viņš vaicāja, palēkdamies kā iemīlējies zvirbulis un pastiepdams man pretī lielas, kau­lainas rokas. — Džerijs Darels, vai ne? Nāc iekšā, mīļo zēn, nāc iekšā!

Viņš pamāja man ar garu rādītājpirkstu, un es viņam garām iegāju tumšajā priekštelpā; grīdas dēļi zem izmī­dītā paklāja protestā iečīkstējās.

— Ej vien cauri, šeit būs istaba, kur mēs strādāsim, — dziedoši runāja Kralevskis, atvērdams kādas durvis ūn ievezdams mani mazā, tikai ar dažām mantām apmēbelētā istabiņā. Noliku grāmatas uz galda un apsēdos uz krēsla, kuru viņš man norādīja. Viņš pārliecās pār galdu, balstī­damies uz skaisti manikirēto pirkstu galiem, un bikli man uzsmaidīja. Es pasmaidīju pretī, nezinādams, ko viņš īsti grib.

— Draugi! — viņš jūsmīgi iesaucās. — Ir ārkārtīgi sva- 178 rīgi, lai mēs būtu draugi. Esmu pilnīgi, pilnīgi pārlieci­nāts, ka mēs kļūsim par draugiem. Un kā tev šķiet?

Es nopietni pamāju, taču iekodu vaigā, lai apslēptu smaidu.

— Draudzība, — viņš nomurmināja, sajūsmā aizvēr­dams acis. — Draudzība! Tas ir tas, kas nepieciešams!