Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Nāc apsēdies, — viņa aicināja, — apsēdies un pa­tērzē brītiņu ar mani.

Uzmanīgi pacēlu sārtzeltainos matus un paliku tos nostāk, lai varētu apsēsties uz gultas malas. Mati bija mīksti, ādaini un smagi, kā liesmains vilnis tie izslīdēja man caur pirkstiem. Misis Kralevska man uzsmaidīja un, paņēmusi pirkstos matu šķipsnu, maigi to pavirpināja; mati iemirdzējās vēl košāk,

— Mans vienīgais lepnums, — viņa sacīja, — viss, kas palicis pāri no mana skaistuma.

Viņa palūkojās uz saviem matiem, it kā tie būtu kāds iemīļots dravnieks, patstāvīga būtne, kam nav nekā ko­pīga ar vipķ un aizrautīgi tos noglāstīja.

— Dīvaini, — viņa sacīja, — ļoti dīvaini. Man, zini, ir tāda teorija, ka dažas skaistas lietas iemīlas pašas sevī gluži kā Narciss. Un tad tām vairs citu palīdzība nav vajadzīga,-; tās tā iegrimst pašas savā skaistumā, ka dzīvo tikai tam un pārtiek tikai no tā. Un tādēļ — jo skaistākas tās kļūst» jo spēcīgākas. Iznāk tāds kā riņķojums. Tieši tā ir noticis ar maniem matiem. Tie kļuvuši neatkarīgi, aug paši savam skaistumam, un mans sabrukušais ķer­menis tos; nemaz neietekmē. Kad es nomiršu, ar tiem va­rēs izpopēt manu zārku, un tie droši vien augs joprojām arī tad, kad es būšu sakritusi pīšļos.

— Pietiek, pietiek, māt, nerunā tā, — Kralevskis viņu maigi apturēja. — Man nepatīk, ka tu nododies šādām slimīgām domām.

Viņai pagrieza galvu, sirsnīgi uzlūkoja dēlu un klusi iesmējās,

— Tur nav nekā slimīga, Džon. Man tikai ir tāda teo­rija, — viņa paskaidroja. — Turklāt iedomājies, cik skaists būs šāds līķauts.

Laimīgi smaidīdama, viņa nolūkojās uz saviem matiem. Un tad klusumā trauksmaini iezvanījās Kralevska pulk­stenis. Viņš satrūkās, izrāva to no kabatas un paskatījās.

— Ak dievs! — viņš iesaucās. — Kad tikai nav izšķī­lušies mazuļi! Lūdzu, atvaino mani uz mirkli, māmulīt. Man jāaiziet paskatīties.

— Skrien vien, skrien, — viņa atteica, — mēs ar Dže­rij» patērzēsim, līdz tu atgriezīsies… par mums nebēdā.

— Viss kārtībā! — iesaucās Kralevskis un aizsteidzās cauri puķu ejām kā kurmis pa varavīksnk Durvis aizkrita viņam aiz muguras, un misis Kralevska smaidot pie­vērsās man.

— Mēdz teikt, — viņa ierunājās, — mēdz teatt, ka uz vecumdienām cilvēka ķermenī visas norises topot lēnā­kas. Es tam neticu. Nē, manuprāt, tas ir gluži aplam. Man ir teorija, ka nevis cilvēkā kaut kas top lēnāks, bet pati dzīve viņam apkārt kļūst gausāka. Vai tu mani sa­prati? Viss it kā pastiepjas garāks, un šajā palēninātajā kustībā iespējams daudz vairāk novērot. Viss kļūst re­dzamāks. Viss dīvainais, kas notiek tev apkārt un ko tu neesi pirms tam spēj® pat iedomāties. īstenībā tas ir aizraujošs piedzīvojums, patiesi aizraujošs!

Viņa dziļā apmierinājumā nopūtās un pārlaida skatienu istabai.

— Piemēram, puķes, — viņa sacīja, norādīdama uz ziediem, kas piepildīja visu istabu. — Vai esi kādreiz dzirdējis puķes runājam?

Es, ārkārtīgi pārsteigts, papurināju galvu. Doma par runājošām puķēm man bija kaut kas pavisam jauns.

— Vari man ticēt, ka tās patiesi runā, — viņa sacīja.

— Viņām citai ar citu ir garu garās saTunas… Vismaz man šķiet, ka tās ir sarunas, kaut gan es, zināms, nesa­protu, ko viņas saka. Kad tu būsi tikpat vecs kā es, droši vien ari tu dzirdēsi tās runājam; protams, ja nenoslēgsi savu prātu šādām parādībām. Vienmēr mēdz apgalvot, ka vecumā cilvēks vairs nekam neticot, ka vecumā vairs ne­kas nespējot pārsteigt un tādēļ cilvēks vērīgāk uztverot domas. Blēņas! Visi vecie ļaudis, kurus es esmu pazinusi, bija noslēguši savu prātu kā pelēkas austeres jau agrā jaunībā.

Viņa man uzmeta asu skatienu.

— Vai tev liekas, ka esmu jukusi? Ķerta, — ja saku, ka puķes sarunājas?

Es steigšus papurināju galvu un darīju to no visas sirds. Piebildu, ka, pēc manām domām, ir ļoti iespējams, ka puķes sarunājas. Paskaidroju, ka sikspārņi izdod klu­sus pīkstienus, kurus es varu sadzirdēt, bet kurus vecāks cilvēks nesadzirdētu, jo skaņa ir ļoti augsta.

— Pareizi, pareizi! — viņa jūsmīgi atsaucās. -— Viss ir atkarīgs no viļņa garuma. Es to izskaidroju ar kustību palēniaāšanos. Un vēl kas svarīgs: jaunībā neviens neie­domājas, ka arī puķēm ir sava personība. Tās ir cita no citas tikpat atšķirīgas kā cilvēki. Paskaties, ko es tev parādīšu. Vai redzi to rozi, kas viena pati ielikta vāzē?

Uz galdiņa kaktā nelielā sudraba vāzē rotājās krāšņa, samtaina roze tik intensīvā sarkanā krāsā, ka šķita bez­maz melna. Tā bija karaliska puķe, ziedlapiņas ideāli pa­reizas, ar tik maigu un nevainojamu margo jumu, ka at­gādināja tikko izšķīlušās tauriņa spārnu.

— Vai nav skaista? — vaicāja misis Kralevska. — Vai viņa nav brīnišķīga? Ja gribi zināt, tā pie manis stāv jau divas nedēļas. Gandrīz neticami, ko? Turklāt roze nepa­visam nebija pumpurā, kad es to dabūju. Nē, nē, zieds bija pilnā plaukumā. Bet tā bija tik slima un vārga, ka neticēju, vai paliks dzīva. Cilvēks, kas to bija plūcis, bija nevērīgi to iebāzis mārtiņrožu pušķī. Briesmīgi, nav cita vārda kā — briesmīgi! Tev nav ne jausmas, cik ne­žēlīgas ir mārtiņrozes. Tās ir ļoti robustas puķes, kas aug tuvu pie zemes. Un, protams, iespraust dižciltīgu rozi starp tām nozīmē tīšā prātā izraisīt nelaimi. Kad roze nonāca pie manis, tā bija tik pagurusi un apvītuši, ka es to pušķī starp mārtiņrozēm pat nepamanīju. Taču, par laimi, snauduļodama es izdzirdu tās sarunājamies. Sarunu iesāka dzeltenās mārtiņrozes, kas man vienmēr šķitušas ļoti kareivīgas. Es, zināms, nesapratu, ko viņas teica, bet man tas izklausījās šausmīgi. Sākumā pat nevarēju iedo­māties, ar ko viņas runā; man šķita, tās strīdas pašas savā starpā. Tad izkāpu no gultas palūkoties un ierau­dzīju viņu vidū gandrīz līdz nāvei novārdzināto nabaga rozi. Tūlīt izņēmu to no pušķa, ieliku atsevišķā traukā un iemetu tur pustabletes aspirīna. Aspirīns rozēm ļoti ietei­cams. Drahmu monētas krizantēmām, aspirīns rozēm, deg­vīns puķuzirnīšiem un nedaudz citrona sulas gaļīgajām puķēm, tādām kā begonijas. Atbrīvota no mārtiņrožu sa­biedrības un labi apkopta, tā drīz vien atspirga un tagad šķiet tik pateicīga; acīmredzot roze visiem spēkiem pūlas saglabāt savu skaistumu, cik ilgi vien iespējams, lai tā­dējādi pateiktu man paldies.

Viņa sirsnīgi uzlūkoja rozi, kas margoja sudraba traukā.

— Jā, esmu ļoti daudz uzzinājusi par puķēm. Tās ir gluži kā cilvēki. Ja saliek pārlieku daudz ziedu vien­kopus, tie bojā cits citam nervus un ātri novīst. Sajauc dažādas puķes vienā pušķī, un tu redzēsi, kas tās būs par šķiru nesaskaņām. Protams, ļoti svarīgs ir arī ūdens. Vai tu zini — daži cilvēki domā, ka puķēm ūdens jāmaina katru dienu. Drausmīgi! Var tieši dzirdēt puķes mirstam, ja ar tām šādi apietas. Es mainu tām ūdeni reizi nedēļā, ieberu traukā pa saujai zemes, tādēļ redzi, cik skaisti tās zied.

Durvis atvērās, un ar triumfa smaidu lūpās pa tām ienāca Kralevskis.

— Visi izšķīlušies! — viņš paziņoja. — Visi četri. Esmu ļoti priecīgs. Biju gaužām noraizējies, jo tas viņai pirmais perējums.

— Cik lieliski, arī es priecājos, — līksmi atsaucās misis Kralevska. — Jauki, ka tev tik labi izdevies. Mēs ar Džeriju interesanti parunājāmies. Vismaz man saruna šķita interesanta.

Pieceldamies sacīju, ka arī man tā bija interesanta.