Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Nebūtu bijis par ļaunu bisi pielādēt, — Leslijs klusā uzvaras priekā ieteicās.

— Es domāju, ka tu esi to izdarījis, — Larijs aizvai­nots attrauca. — Tu taču galu galā esi slavens ieroču ne­sējs. Ja nebūtu tavas nevīžības, tad man divas slokas ta­gad būtu rokā.

Viņš pielādēja bisi, un mēs lēnām virzījāmies tālāk pa bambusu biezokni. Priekšā sāka žadzināt divas žagatas. Larijs klusām sodījās uz žagatām par to, ka tās brīdina medījumu. Taču žagatas, skaļi tērgādamas, lidoja mums pa priekšu, un dzina Lariju izmisumā. Viņš apstājās pie kādas šauras laipiņas, kas šķērsoja sastāvējušās ūdens joslu.

— Vai nevarētu tās nejēgas kaut kā padzīt? — viņš dusmīgi jautāja. — Tās taču aizbiedēs katru dzīvu radību jūdzēm tālā apkārtnē.

— Nevienu sloku tās neaizbiedēs, — atteica Leslijs, — slokas nekust no vietas, kamēr tu tām gandrīz uzkāp virsū.

— Tālāk, man šķiet, nav nozīmes iet, tikpat labi mēs varētu sūtīt sev pa priekšu pūtēju orķestri.

Larijs pasita bisi padusē un dusmīgi devās pāri laipai. Un tad viss norisinājās ļoti ātri. Larijs bija nonācis līdz ļodzīgās, čīkstošās laipas vidum, kad divas slokas, kas bija slēpušās garajā zālē laipas viņā galā, izšāvās no zāles un pacēlās gaisā. Larijs, uztraukumā aizmirsis visai nedrošo situāciju, pacēla bisi pie pleca un, uz grīļīgās laipas tikko noturēdams līdzsvaru, izšāva no abiem stob­riem reizē. Bise nodārdēja, deva atsitienu, slokām, pro­tams, nenokrita ne spalviņa, un tās mierīgi aizlidoja, bet Larijs, bailēs iebrēkdamies, atmuguriski iegāzās grāvī.

— Turi bisi virs galvas! … Turi bisi virs galvas! — rēca Leslijs.

— Nemēģini nostāties uz kājām — tu iegrimsi! — spiedza Margo. — Sēdi pavisam mierīgi.

Bet Larijam, kas izplestām rokām gulēja atmuguriski ūdenī, bija tikai viena doma — proti, tikt pēc iespējas ātrāk ārā. Uzsvempies sēdus, viņš lūkoja piecelties kā­jās, izmantodams atbalstam stobrus. Leslijs bezmaz zau­dēja prātu. Larijs piecēlās, šķidrās dūņas šļakstēja un bur­buļoja, bise nogrima zem ūdens, un arī Larijs pazuda ūdenī līdz krūtīm.

— Ko tu dari ar bisi! — ārprātīgā niknumā kliedza Leslijs. — Tagad abi stobri dūņu pilni.

— Velns parāvis, ko tad citu man darīt? — šņāca La­rijs. — Varbūt gulēt, kamēr nogrimstu? Dieva dēļ, pa­sniedz taču roku!

— Vispirms izvelc bisi! — Leslijs dusmīgi uzsauca.

— Es neglābšu bisi, ja tu neglābsi mani, — Larijs draudēja. — Nolādēts, es taču neesmu ronis … Velc mani ārā!

— Ja tu man pasniegsi pretī bisi, es tevi izvilkšu, idiots tāds! — sauca Leslijs. — Citādi taču nevaru tevi aizsniegt.

Larijs izmisīgi sāka meklēt zem ūdens bisi un, pirms to atrada, nošķiestu melnām, smirdošām dūņām, iegrima vēl par dažām collām dziļāk.

— Žēlīgā debess! Paskatieties uz to! — vaidēja Les­lijs, slaucīdams bisi ar mutautu. — Tikai paskatieties uz to!

— Vai tu nebeigsi ņemties ar savu riebīgo šaujamo un nevilksi mani ārā no ūdens? — Larijs indīgi jautāja. — Varbūt tu gribi, lai es piedzīvoju Sellija likteni un noslīkstu dūņās?

Leslijs pasniedza viņam pretī bises stobrus, un mēs visi stīvējām, cik spēka. Taču vienīgais iznākums, kad ap­stājāmies ievilkt elpu, bija tas, ka Larijs iegrima mazliet dziļāk.

— Jums mani jāglābj, — viņš elsa, — nevis jāaizraida uz viņpasauli.

— Beidz reiz muldēt un centies arī pats tikt ārā, — pamācīja Leslijs.

— Nezinu, ko tad es, pēc tavām domām, visu laiku daru? Esmu jau, šķiet, kādās trijās vietās pārtrūcis.

Beidzot, pēc milzīgām pūlēm, no dūņām atskanēja gara nopūta, Larijs parādījās virspusē un mēs viņu uzvilkām krastā. Tur stāvēdams, viņš, no galvas līdz kājām nošķie- dies ar melnajiem, smirdīgajiem dubļiem, izskatījās kā šokolādes statuja, kas nokļuvusi domnas tuvumā; likās, ka viņš izkūst mūsu acu priekšā.

— Kā tu jūties? — apvaicājās Margo.

Larijs uzmeta viņai iznīcinošu skatienu.

— Brīnišķīgi, — viņš sarkastiski atteica, — brīnišķīgi. Nekad neesmu juties jaukāk. Izņemot to, ka būšu saķēris vieglu plaušu karsonīti, radikulītu un atstājis dūņās vienu kurpi, man patiesi klājas lieliski.

Mājup klibodams, viņš lēja pār mūsu galvām piķi un zēveli un, pirms vēl bijām sasnieguši mājas, bija guvis ciešu pārliecību, ka tā bijusi iepriekš norunāta sazvēres­tība. Iegājis mājā, viņš atstāja aiz sevis platu dubļu taku. Mātei aiz šausmām aizrāvās elpa.

— Ko tu esi darījis, mīļais? — viņa vaicāja.

— Darījis? Ko es, pēc tavām domām, būtu varējis da­rīt? Es medīju.

— Bet kā tu nokļuvi tādā stāvoklī, mīļais? Tu taču esi caurcaurēm izmircis. Vai tu kaut kur iekriti?

— Zini, māt, jums abām ar Margo reizēm ir tik asa novērošanas spēja, ka nemaz nesaprotu, kā jūs varat to izturēt.

— Es jau tikai pavaicāju, mīļais, — māte sacīja.

— Protams, iekritu. Vai tad citādi maz varēja būt?

— Tev jāpārģērbjas, mīļais, ka nesaaukstējies.

— To es arī darīšu, — Larijs cienīgi atteica. — Sai dienai man dzīvības briesmu pilnīgi pietiek.

Viņš noraidīja visus palīdzības piedāvājumus, pievāca no pieliekamā pudeli degvīna un aizgāja uz savu istabu, kur Lugarēcija, pēc viņa rīkojuma, iekūra kamīnu. Segās savīstījies, viņš kvernēja gultā, šķaudīja un dzēra deg­vīnu. Ap lenča laiku viņš pieprasīja otru pudeli, un pēc­pusdienā mēs dzirdējām viņu jautri dziedam un ik pa brīdim vareni nošķaudāmies. Kad vakariņu laikā Lugarē­cija uzkliboja augšā ar trešo pudeli, māte sāka uztrauk­ties. Viņa uzsūtīja Margo palūkoties, kā Larijam klājas. Sekoja ilgāks klusuma brīdis, tad atskanēja Larija niknā balss un Margo žēlabainā lūgšanās. Nesaprazdama, kas tur notiek, māte steidzās augšup, un mēs ar Lesliju viņai sekojām.

Larija istabā sprakstēdams kurējās kamīns, bet pats Larijs gulēja zem milzīgas segu kaudzes. Margo bēdīga stāvēja pie gultas ar glāzi rokā.

— Kas viņam kait? — māte, enerģiski tuvodamās, jau­tāja.

— Viņš ir piedzēries, — Margo izmisusi atteica, — un es nespēju viņam neko iestāstīt. Cenšos viņu pierunāt iedzert rūgto sāli, jo citādi viņam rīt klāsies briesmīgi, taču viņš negrib par to ne dzirdēt. Viņš paslēpjas zem segām un apgalvo, ka es gribot viņu noindēt.

Māte izņēma glāzi no Margo rokām un piegāja pie gultas.

— Atjēdzies, Larij, nemuļķojies! — viņa skarbi uz­sauca. — Tūliņ izdzer šo.

Segu kaudze sakustējās, un no segu apakšas parādījās Larija izspūrusī galva. Apstulbušām acīm viņš pablenza uz māti un tad domīgi pamirkšķināja.

— Kāda šausmīga veca sieviete … Man šķiet, esmu jūs kaut kur redzējis, — viņš nomurmināja un, pirms māte atjēdzās no pārsteiguma par šo piezīmi, iegrima dziļā miegā.

— Jā, — māte izbrīnā noteica, — laikam gan pamatīgi

iekampis. Lai nu kā, tagad viņš guļ. Pieliksim malku un iesim projām. Gan jau viņam rīt būs labāk.

Kamēr mēs visi nākamajā rītā vēl gulējām, Margo pamanīja, ka gruzdoša malkas pagale izslīdējusi no ka­mīna un iekritusi pa grīdas dēļu spraugu starpgriestos. Aiz uztraukuma nobālusi, vienā naktskreklā viņa noskrēja lejā un iedrāzās mātes istabā.

— Māja deg! … Celies… Celies! … — viņa drama­tiski iekliedzās.

Māte zibens ātrumā izlēca no gultas.