Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Reizēm es tiešām šaubos, Margo, vai tev galvā viss īsti kārtībā, — sacīja māte, likdama uz Margo acīm auk­stas tējas kompreses. — Tu taču esi spējīga uz vistrakā­kajām muļķībām.

— Blēņas, mamm. Tu uztraucies par tīrajiem niekiem, — atteica Margo. — Tas būtu varējis gadīties katram.

Taču, šķiet, šis gadījums bija izdziedinājis viņas sa­lauzto sirdi, jo turpmāk viņa vairs nedevās vientulīgās pastaigās, nedz arī riskantos braucienos, bet sāka uzves­ties tik normāli, cik nu viņai vispār tas bija iespējams.

Ziema Korfu salā vienmēr sākās pamazām. Debesis jo­projām dzidras, jūra zila un rāma, saule silta. Vienīgi gaisā bija jūtams kaut kas nenoteikts. Zeltītās un sārtās lapas, kas biezā kārtā klāja zemi, it kā čukstēja un jokoja cita ar citu vai kā rotaļā griezās krāsainos virpuļos starp kokiem. Likās, it kā tās kaut kam gatavotos un satraukti un klusu par to apspriestos, vērpdamās ap koku stum­briem. Arī putni, bariņos sapulcējušies, purināja spal­viņas un domīgi čivināja. Viss gaiss bija gaidu pilns, it kā milzīga auditorija gaidītu tūliņ paceļamies priekš­karu. Un tad kādu rītu jūs pavērāt slēģus, nolūkojāties lejup uz olīvkokiem, raudzījāties pāri zilajam līcim uz kontinenta rūsganajiem kalniem un sapratāt, ka pienākusi ziema, jo katrai virsotnei bija uzmaukta pūkaina sniega mice. Tagad gaidas gandrīz ik stundu kļuva spraigākas.

Pēc dažām dienām mazi, balti mākonīši, slīdēdami pa debesīm, sāka ziemas parādi — tie bija mīksti un apaļi, gari un izplūduši vai arī sīki, izpluinīti kā spalvas, un tos visus kā sajukušu aitu baru dzina vējš. Sākumā vējš bija silts, tas tuvojās maigām vēdām, sašūpodams olīvju birzis tā, ka lapas notrīsēja un satraukumā kļuva gluži sudrabainas, viegli un maigi aijādams cipreses un savērp­dams mirušās lapas īsās virpuļdejās, kas aprāvās tikpat pēkšņi kā sākušās. Rotaļīgi vējš saboza zvirbuļiem uz muguras spalvas, tā ka tie piepūtās gluži apaļi; bez brīdi­nājuma tas satvēra kaijas, apturēja tās lidojumā un lika tām vēzēt baltos spārnus no visa spēka. Pamazām slēģi sāka grabēt un durvis nodrebēja eņģēs. Tomēr vēl jopro­jām spīdēja saule, jūra bija rāma un kalni izskatījās itin vasarīgi — kā saulē tumši iedeguši vīri ar baltām sniega cepurēm galvā.

Apmēram nedēļu vējš ar mūsu salu parotaļājās, glāstī­dams un paijādams to, klusi dziedādams kailajos kokos. Tad uz pāris dienām iestājās dīvains klusums; un piepeši, kad to vismazāk gaidīja, vējš atgriezās. Bet nu tas bija pavisam citāds — negants, aurojošs, nikns vējš, kas brāzās pār salu, mēģinādams to ietriekt jūrā. Zilo debesi aizsedza smalka, pelēka mākoņu sega. Jūra kļuva tumši zila, gandrīz melna un vērpās putu vērpetēs. Cipreses kā tumši svārstekļi locījās gar debesīm, un olīvkoki (tik ne­kustīgi, klusi, itin kā apburti visu vasaru) aizrāvās līdzi vēja neprātam un čīkstēdami šūpojās uz saviem kroplī­gajiem, červeļainajiem stumbriem, un lapas šalkdamas vizuļoja kā perlamutrs — te zaļā, te sudrabainā krāsā. Tad šī nu bija izrāde, par kuru sākumā sačukstējās kritu­šās lapas, kurai tās gatavojās; tagad tās cēlās gaisā un dejoja, griezās trakā virpulī, slīga lejup, cēlās atkal, līdz beidzot pagurušas nokrita, kad vējš, šo rotaļu apnicis, traucās tālāk. Vējam sekoja lietus, bet tas bija silts, patī­kams lietus, kas lielām, rupjām lāsēm ritēja lejup gar slē- ģiem, viegli bungoja pa vīnogulāju lapām un muzikāli guldzēja notekās. Upes, kas plūda no Albānijas kalniem, uzpaloja un, lejup uz jūru brāzdamās, atžņieba baltus zobus, plosīja krastus, aizrāva līdzi zarus, baļķus, zāles kumšķus un citādu vasaras lūžņu un izmeta to līcī, piedra- zājot tumšzilo ūdeni ar dubļu un dažādu atkritumu vērpetēm. Pēc laiciņa vērpetes pajuka un jūras ūdens no zila pārvērtās dzeltenbrūnā; tad uzbrāzmoja vējš, aiz- trauca pār ūdens virsmu un sabangoja ūdeni milzīgos viļņos, kas joņoja uz salu un lēca krastā kā lieli, brūni lauvas ar baltām krēpēm.

Tas bija medību laiks: lielais Butrinto ezers uz konti­nenta ap krastiem aizvilkās ar skanoša ledus kārtiņu, bet pašā ezerā pulcējās milzīgi mežapīļu bari. Brūnajos, lietū samirkušajos kalnos salasījās zaķi, stirnas un mežacūkas, kas meklēja barību sasalušajā zemē, izraka gumus un saknes. Purvos un dīķos uz salas slokas ar garajiem, smai­lajiem knābjiem kapāja irdeno zemi un nošalca kā bul­tas, kad šāvās augšup no zāles turpat jums pie kājām. Olīvju birzīs un mirtājos slēpās resnās, neveiklās meža slokas, kas iztraucētas, spārnus neprātīgi plivinādamas, cēlās gaisā kā vēja savirpotas rudens lapas.

Leslijs, protams, šajā gada laikā bija savā "īstajā ele­mentā. Kopā ar citiem tādiem pašiem aizrautīgiem med­niekiem viņš ik pāris nedēļas reizi devās uz kontinentu un atgriezās ar milzīgu nošautu mežacūku, buntēs sasie­tiem asiņainiem zaķiem vai lieliem kurvjiem, kas bija līdz malām pilni ar raibām pīlēm. Nemazgājies, nesku­vies, izplatīdams ap sevi ieroču eļļas un asiņu smakas sajaukumu, Leslijs stāstīja par medībām; spīgojošām acīm viņš istabā demonstrēja, kur un kā stāvējis, kur un kā mežacūka iznākusi no slēpņa, atdarināja bises šāviena atbalsi kailajos kalnos, lodes atsišanos un mežacūkas pirmsnāves salto, tai ieveļoties viršos. Viņš to visu attē­loja tik dzīvi, ka mums šķita — paši esam bijuši līdzi medībās. Vienu mirkli viņš bija mežacūka, kas ošņā, no kuras puses pūš vējš, satraukti šaudās pa niedrāju, nikni veras visapkārt no kuplo uzacu apakšas, ausās, izdzirdusi tuvojamies dzinējus un suņus; tūliņ viņš pārvērtās par dzinēju, kas uzmanīgi zogas uz priekšu pa augsto zāli un krūmājiem, pamet skatienu te uz vienu, te uz otru pusi, izgrūž dīvainu, burbuļojošu saucienu, lai izvilinātu medī­jumu no slēpņa; tajā brīdī, kad mežacūka atstājusi slēpni un šņākdama metas lejup pa nogāzi, viņš pacēla iedo­māto bisi pie pleca un izšāva, noklikstēja bises gailis, un mežacūka, kūleni pārmezdama, nogāzās.

Māte par Leslija mednieka gaitām sevišķi neinteresējās līdz tam brīdim, kamēr viņš pārveda mājās pirmo meža­cūku. Redzot milzīgo muskuļoto ķermeni un asos ilkņus, kuri bija pacēluši zvēra augšlūpu niknā vieplī, viņai aiz­rāvās elpa.

— Ak dievs! Man ne prātā nenāca, ka tās ir tik milzī­gas, — viņa sacīja. — Ceru, mīļais, ka tu esi piesardzīgs.

— Nav ko uztraukties, — Leslijs atteica, — kamēr tā neizskrien no slēpņa tev pie pašām kājām; tad gan jāuz­manās — ja šausi un netrāpīsi, tā metīsies virsū.

—- Cik bīstami! — māte iesaucās. — Nebiju iedomāju­sies, ka tās ir tik lielas… Tāds nezvērs taču var tevi ievainot vai pat nogalināt, mīļais.

— Nē, nē, māt, nav nekādu briesmu, ja tikai tā neiz­lien ārā pašā degungalā.

— Nesaprotu, kādēļ briesmas draudētu arī šādā gadī­jumā, — iebilda Larijs.

— Kā nu ne! — attrauca Leslijs.

— Ja mežacūka tev uzbrūk un tu šaujot netrāpi, kādēļ tad nevar tai vienkārši pārlēkt pāri?

— Nekļūsti smieklīgs, — Leslijs pavīpsnāja. — Šie zvēri plecos ir pēdas trīs plati, turklāt ellišķīgi ātri. Tev nebūs laika pat padomāt, kā tiem pārlēkt pāri.

— Tiešām nesaprotu, kādēļ gan ne, — brīnījās Larijs.

— Galu galā tas nemaz nav grūtāk kā pārlēkt pār krēslu, un, ja nu tu nevari pārlēkt tāpat, kādēļ gan neizmantot kādu kārti un nelēkt ar tās palīdzību?