Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Māte jau labu laiku ļoti skauda, ka mēs gan dienu, gan nakti ejam peldēties. Bet, kad uzaicinājām viņu piebied­roties, viņa aizbildinājās, ka esot šādām izpriecām par vecu. Taču beidzot, nespēdama atvairīt mūsu spiedienu, māte aizbrauca uz pilsētu un atgriezās mājās ar noslēpu­mainu saini. Kad viņa to attina, mēs kļuvām mēmi aiz brīnumiem, ieraudzīdami neiedomājami bezveidīgu mel­nas drānas apģērba gabalu, kurš no augšas līdz apakšai bija apdarināts ar simtiem volāniņu, nošuvju „un ieloču.

— Nu, ko jūs par to sakāt? — māte vaicāja.

Mēs blenzām uz dīvaino apģērba gabalu un mēģinājām uzminēt, kas tas varētu būt.

— Kas tas ir? — Larijs beidzot noprasīja.

— Peldkostīms, — māte atteica. — Kas gan cits tas, pēc jūsu domām, varētu būt?

— Man tas drīzāk izskatās kā slikti nodīrāts valis, — Larijs noteica, apskatīdams pirkumu tuvāk.

— Tu, māt, taču neiedomāsies vilkt to mugurā! — šaus­mās iesaucās Margo. — Izskatās, it kā tas būtu šūts pa­gājušā gadsimta sākumā.

— Kādam nolūkam domāti visi šie volāni un pārē­jais? — Larijs ieinteresēts apvaicājās.

— Tas, protams, ir rotājums, — māte dusmīgi paskaid­roja.

— Brīnišķīga ideja! Tikai neaizmirsti izkratīt no tiem sīkās zivtiņas, kad iznāksi no ūdens.

— Liecieties mierā, man tas patīk, — māte stingri no­teica, ietīdama briesmīgo tērpu, — un es to vilkšu mu­gurā.

— Tev vajadzēs ļoti uzmanīties, lai nenoslīktu ar šo milzīgo drānas balastu, — Leslijs nopietni ieteica.

— — Māt, tas ir briesmīgs, lūdzu, neģērb to, — lūdzās Margo. — Kādēļ tu nevarēji nopirkt modernāku?

— Kad cilvēks nāk manos gados, mīļā, viņš vairs nevar valkāt divdaļīgu peldkostīmu … Augums neatļauj.

— Es gan gribētu redzēt to augumu, kam šūts šis peld­kostīms, — piebilda Larijs.

— Ar tevi runāt ir bezcerīgi, māt, — Margo izmisusi noteica.

— Man tas patīk… Un es jau nemaz nelūdzu, lai tu to valkātu, — māte kareivīgi atcirta.

— Skaidrs, tu vari darīt, ko gribi, — Larijs viņu at­balstīja. — Nepadodies pierunāšanai! Tev tas droši vien piestāvēs itin labi, ja tikai laikus paspēsi pieaudzēt vēl trīs četras kājas.

Māte dusmīgi nošņācās un uzsteidzās otrajā stāvā pie­laikot kostīmu. Beidzot viņa pasauca mūs novērtēt rezul­tātu, un mēs visi barā devāmies uz viņas guļamistabu. Rodžers ieskrēja istabā pirmais, bet, ieraudzījis dīvaino parādību melnajā, viļņojošajā tērpā, viņš steidzīgi kāpās atpakaļ pa durvīm ārā, piedevām mežonīgi riedams. Pa­gāja labs brīdis, līdz mums izdevās viņu pārliecināt, ka tā patiesi ir māte. Un pat tad viņš neuzticīgi un nedroši raudzījās caur pieri. Taču, par spīti mūsu pretestībai, māte neatteicās no sava teltij līdzīgā peldkostīma, un beidzot mēs padevāmies.

Lai nosvinētu mātes pirmo peldi, nolēmām sarīkot līča pludmalē pikniku mēnesnīcā un nosūtījām ielūgumu Teo­doram — vienīgajam pie ģimenes nepiederošajam cilvē­kam, kura klātbūtni māte bija ar mieru pieciest tik svarīgā gadījumā. Beidzot pienāca lielā peldes diena, ēdamais un dzeramais bija sagatavots, laiva iztīrīta, tajā sanesti spilveni, vārdu sakot, viss bija gatavs, kad iera­dās Teodors. Izdzirdis, ka esam iecerējuši pikniku ar peldēšanos mēnesnīcā, viņš atgādināja, ka šajā naktī mē­ness gan nebūšot. Nu ikviens sāka vainot visus pārējos par mēness fāžu neievērošanu, un mēs nostrīdējāmies līdz pat krēslas stundai. Beidzot nolēmām, ka piknikā tomēr dosimies, jo viss taču bija sagatavots; vakarā, apkrāvu­šies ar pārtiku, vīnu, dvieļiem un cigaretēm, aizgājām uz piekrasti. Mēs ar Teodoru nosēdāmies laivas priekš­galā par izlūkiem, pārējie pēc kārtas airēja, bet māte stūrēja. Jau pašā sākumā māte, kuras acis nebija piera­dušas pie tumsas, varen veikli grieza laivu aplī vien, tā ka pēc desmit minūšu ilgas enerģiskas airēšanas mēs pēk­šņi no jauna atradāmies pie laivu piestātnes un ar pama­tīgu brīkšķi ietriecāmies tajā. Sanervozējusies par šādu rezultātu, māte metās otrā galējībā un stūrēja ārā selgā, tā ka mēs būtu piestājuši Albānijas krastā, ja Leslijs ne­būtu situāciju laikus pamanījis. Tad nu pie stūres sēdās Margo, un viņa savu darbu veica diezgan labi, izņemot tos kritiskos momentus, kad sāka uztraukties un aizmirsa, ka pagriezienā pa labi stūres grozīklis jāpagriež uz kreiso pusi. Rezultātā mums minūtes desmit vajadzēja stumšus stumt laivu, kuru Margo uzbudinājumā bija aiz­stūrējusi nevis tālāk no kādas klints, bet gan uzstūrējusi tai tieši virsū. Kopumā to varēja uzskatīt par slavenu sākumu mātes pirmajai peldei.

Beidzot mēs līcīti tomēr sasniedzām, izklājām smiltīs segas, izlikām ēdamo, novietojām vīna pudeļu bateriju rindā ūdenī, lai vīns turas vēss, un tad lielais brīdis bija klāt. Pārējiem skaļi gavilējot, māte novilka uzsvārci un parādījās visā godībā — peldkostīmā, kas, pēc Larija iz­teiciena, piešķīra viņai līdzību ar prinča Alberta piemi­nekļa variantu jūrmalas apstākļos. Rodžers uzvedās ļoti labi, kamēr neieraudzīja māti lēni un cienīgi brienam seklajā ūdenī, bet tad sāka drausmīgi uztraukties. Viņš, šķiet, domāja, ka peldkostīms ir kāds jūras briesmonis, kas sagrābis māti un tagad stiepj viņu jūrā. Mežonīgi riedams, viņš metās mātei palīgā, sagrāba vienu no vo- lāniem, ar kuriem bagātīgi bija apšūta kostīma apakša, un sāka raut no visa spēka, lai atvilktu māti atpakaļ drošībā. Māte, kura tikko bija ieminējusies, ka viņai ūdens šķietot pavēss, pēkšņi juta,' ka viņu kāds rauj atpakaļ. Šausmās iekliegdamās, viņa zaudēja līdzsvaru un smagi apsēdās divas pēdas dziļajā ūdenī, kamēr Rodžers joprojām rāva tik spēcīgi, ka notrūka pamatīgs volāna gabals. Iepriecināts, ka ienaidnieks, izrādās, ir saraujams gabalos, Rodžers ierūkdamies, it kā gribēdams uzmundri­nāt māti, no jauna ķērās pie darba, lai noplēstu šausmoņa

atlikušo daļu no viņas ķermeņa. Mēs smieklos vārtījā­mies pa smiltīm, bet māte aizelsusies sēdēja ūdenī, izmi­sīgi mēģinādama piecelties kājās, aizdzīt Rodžeru un pa­glābt sava peldkostīma bēdīgo atlikumu. Taču nelaimīgā kārtā kostīms, kas bija šūts no ļoti biezas drēbes, piepil­dījās ar gaisu un, ūdenī samircis, piepūtās kā balons. Mātei klājās ar katru mirkli grūtāk, jo viņai bija jāno­valda šis volānu un iešuvju gaisakuģis. Beigu beigās Teo­dors aiztrenca Rodžeru un palīdzēja mātei piecelties. Pēc tam kad bijām izdzēruši pa glāzei vīna, lai nosvinētu ievērojamo notikumu, kuru Larijs pielīdzināja Perseja varoņdarbam, glābjot Andromēdu, mēs devāmies peldē­ties, māte kautrīgi sēdēja seklumā, bet Rodžers nolikās viņai līdzās, nikni ņurdēdams uz kostīmu, kas bija pie­pūties ap mātes augumu.

Fosforescējums tonakt bija sevišķi skaists. Velkot ar roku pa ūdeni, varēja redzēt, kā pār jūru uzliesmo plata, zeltaini zaļa aukstas uguns lente, un, kad ienirstot pie­skārās ūdens līmenim, likās, ka ķermenis iegrimst zalgo­jošas gaismas saltajā kausējumā. Noguruši bridām ārā no jūras, un fosforescētais ūdens lija gar mūsu augu­miem, tā ka tie izskatījās kā lāpas. Mēs apmetāmies smil­tīs ieturēt azaidu.

Kad maltītes beigās atkorķēja vīna pudeles, olīvkokos mums aiz muguras, it kā saskaņā ar režiju, parādījās vairāki jāņtārpiņi. Tā bija uvertīra lielajai izrādei.

Sākumā pazibēja divi trīs zaļi spīgulīši, kas mirguļo­dami aizslīdēja starp kokiem, bet pamazām veseli biržu nogabali iedegās fantastiskā zaļā vizmā. Nekad nebijām redzējuši tik daudz jāņtārpiņu vienkopus; baru bariem tie zibēja starp kokiem, ložņāja pa zāli, apsēda visus krū­mus un olīvkoku stumbrus, milzu daudzumā griezās mums ap galvu, kā zaļas oglītes krita uz paklātajām drānām. Zaigojošas plūsmas sāka riņķot virs līča, un tad, kā pēč norunāta signāla, parādījās delfīni — ritmiski šūpoda­mies, viņi peldēja rindā cits aiz cita, muguras viņiem zalgoja, it kā būtu notrieptas ar fosforu. Līcīša vidū viņi izvērsās aplī un uzsāka rotaļu, ienirdami, iznirdami, rei­zēm palēkdamies augstu gaisā un krizdami atpakaļ gais­mas lāmās. Skats patiesi bija fantastisks — mirdzošie jāņtārpiņi gaisā un fosforescētie delfīni ūdenī. Mēs varē­jām pat saredzēt mirguļojošās sliedes zem ūdens, kad del­fīni meta lokus virs jūras smilšainā dibena; un, kad viņi palēcās gaisā, zaigi smaragda pilieni pašķīda uz visām pusēm, un nebija vairs iespējams atšķirt — vai redzat fosforescētas ūdens lāses vai jāņtārpiņus. Noskatījāmies šajā izrādē apmēram stundu, tad jāņtārpiņi pamazām grie­zās atpakaļ uz krastu, pazuda salas iekšienē un tālāk gar piekrasti. Arī delfīni no jauna sakārtojās rindā un stei­dzās uz dziļumu, atstādami aiz sevis taku, kas zaigoja un mirguļoja, līdz palēnām apdzisa kā ūdenī iemests kvēlo­jošs zars.