Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Pēc nelaimīgā atgadījuma ar skorpionu mājinieki man piešķīra apakšstāvā lielu istabu, kur turēt dzīvniekus, klusībā cerot, ka tas palīdzēs nošķirt dzīvniekus vienā no­slēgtā mājas daļā. Šī telpa, kuru es dēvēju par savu darb­istabu, bet pārējie ģimenes locekļi — par Vaboļu māju, tīkami smaržoja pēc ētera un metilspirta. Darbistabā es glabāju savas dabaszinātņu grāmatas, dienasgrā­matu, mikroskopu, skalpeļus, tīklus, kolekcionāra somas un citas svarīgas mantas. Lielās kartona kārbās glabājās manas olu, vaboļu, tauriņu un spāru kolekcijas, bet aug­stākajos plauktos bija saliktas ar metilspirtu pildītas pu­deles, kurās bija iepreparēti tādi interesanti dabas brī­numi kā cālis ar četrām kājām (Lugarēcijas vīra dāvana), dažādas ķirzakas un čūskas, varžu kurkuļi dažādās attīs­tības stadijās, astoņkāja mazulis, trīs brūnas pusaugu žur­kas (Rodžera velte) un tikko izšķīlies bruņurupucēns, kas nebija pārcietis ziemu. Sienas bija atturīgi, bet gaumīgi izrotātas ar šīfera plāksni, pie kuras piestiprinātas pārak­meņojušās zivs paliekas, ar fotogrāfiju, kurā es spiežu roku šimpanzei, un izbāztu sikspārni. Sikspārni es prepa­rēju pats, bez citu palīdzības, un ļoti lepojos ar rezultātu. Ja ņem vērā manas niecīgās zināšanas taksidermijā, tad, manuprāt, izbāzenis patiesi izskatījās pēc sikspārņa, īpaši, ja to aplūkoja, stāvot pie istabas tālākās sienas. Turēda­mies izplestiem spārniem uz korķa pamatnes, tas nikni blenza lejup. Līdz ar vasaras iestāšanos mans sikspārnis sāka ciest no karstuma: tas mazliet saplaka, kažociņš zaudēja spožumu, un dīvaina, noslēpumaina smaka pa­mazām ņēma virsroku pār ētera un metilspirta izgaro­jumiem. Sākumā nepatiesi tika apvainots Rodžers, un tikai vēlāk, kad smaka iespiedās pat Larija guļamistabā, rūpīgā izmeklēšanā pēdas noveda pie mana sikspārņa. Jutos pārsteigts un krietni vien sarūgtināts. Rupjš pār­spēks beidzot piespieda mani izmest sikspārni ārā. Pīters paskaidroja, ka neesmu to pareizi apstrādājis; ja man izdošoties atrast jaunu eksemplāru, viņš parādīšot, kā tas īsti darāms. Es viņam sirsnīgi pateicos, tomēr smalkjūtīgi ieminējos, ka vajadzētu šo faktu saglabāt visdziļākajā slepenībā; paskaidroju, ka mājiniekiem radušās stipras šaubas par taksidermijas mākslu vispār, tādēļ sāktos garas, apnicīgas valodas, kamēr viņus pārliecinātu.

Mani mēģinājumi notvert jaunu sikspārni neizdevās. Apbruņojies ar garu bambusa nūju, stundām ilgi gaidīju mēnesnīcas pielietajās šaurajās olīvju biržu alejās, bet sikspārņi pazibēja garām kā dzīvsudrabs, un es nepa­guvu laist darbā savu ieroci. Taču, velti gaidīdams iespēju apdullināt sikspārni, dabūju redzēt daudzus citus nakts dzīvniekūs, kurus man citādi nebūtu izdevies pavērot. Noskatījos, kā lapsēns pakalna nogāzē centīgi pūlas atrakt vaboles, ar slaidajām ķepām enerģiski kārpīdams zemi, un kāri sagrauž katru izrakto kukaini. Reiz no miršu krūmāja izskrēja pieci šakāļi, mani ieraudzījuši, uz brī­tiņu apstājās, tad pazuda starp kokiem kā ēnas. Zīdainos spārnus klusi vēzēdami, lēļi kā lielas, melnas bezdelīgas šaudījās pa olīvju birzīm, nolaizdamies gandrīz līdz pašai zālei, lai notvertu dejās apskurbušos garkājtētiņus. Kādu nakti kokā tieši man virs galvas parādījās susūri un me­žonīgā aizrautībā sāka viens otru trenkāt pa visu birzi, lēkdami no zara uz zaru kā īsti akrobāti, un, kuplās astes kā pelēku dūmu mākulīšus mēness gaismā ņirbinādami, šaudījās pa koku stumbriem augšup un lejup. Šie dzīvnie­ciņi man tik ļoti iepatikās, ka nolēmu katrā ziņā vienu sagūstīt. Labākais laiks tos meklēt, protams, bija diena, kad tie guļ. Aizrautīgi pārstaigāju visas olīvju birzis, gri­bēdams atrast slēpni, taču tās bija veltas pūles, jo katrā červeļainā stumbrā bija dobums un katrā no tiem pieci seši mazāki dobumiņi. Tomēr mana pacietība beigu bei­gās tika atalgota, jo kādu dienu, iebāzis roku dobumā, sataustīju mazu, mīkstu ķermenīti, kas ķepurojās, kad vilku to ārā. Uzmetot acis, mans guvums izskatījās pēc pieneņu pūku saujas, kurā mirdzēja divas milzīgas, zel­tainas acis; taču, tuvāk aplūkojot, izrādījās, ka esmu saķēris mazu, vēl dūnām klātu pūculēnu. Mirkli mēs no- raudzījāmies viens otrā, tad pūculēns, acīmredzot sašutis par manu nepieklājību, jo es atļāvos pasmieties par viņa izskatu, tik nikni iecirtās ar mazajiem nadziņiem manā īkšķī, ka es neviļus palaidu vaļā zaru, pie kura turējos, un mēs abi kopā novēlāmies no koka zemē.

Kabatā aiznesu sirdīgo putnēnu uz mājām un, mazliet bažīdamies, parādīju to ģimenes locekļiem. Man par lielu brīnumu, mazuli uzņēma ļoti labvēlīgi, neviens necēla iebildumus pret tā paturēšanu. Iekārtojām viņu grozā, kas tika novietots manā darbistabā, un pēc ilgiem strīdi­ņiem nosaucām viņu par Ulisu. Jau kopš pirmās dienas viņš parādīja, ka ir putns ar stingru raksturu un jokot ar viņu nevarēs. Kaut gan viņš vēl bija tik maziņš, ka ērti varēja novietoties tējas tasē, tomēr baiļu nepazina un nevilcinādamies bruka virsū katram neatkarīgi no auguma. Tā kā mums visiem turpmāk būs jādzīvo vienā istabā, man labprāt gribējās, lai viņš sadraudzētos ar Ro­džeru. Tikko pūculēns bija iekārtojies uz dzīvi, es sāku iepazīstināšanas ceremoniju: noliku Ulisu uz grīdas un uzaicināju Rodžeru iet klāt un nodibināt draudzību. Ro­džeram bija izveidojusies filozofiska attieksme pret drau­dzību ar dažādajiem radījumiem, kurus es mēdzu pie­vākt, tādēļ viņš gribēja pieskaņoties pūculēnam. Asti strauji luncinādams, viņš laipni gāja klāt Ulisam, kas tupēja uz grīdas un neizskatījās ne draudzīgs, ne laipns. Rodžera tuvošanos viņš vēroja nikni, acis nepamirkšķi­nādams. Rodžera soļi kļuva nedrošāki. Uliss blenza uz suni, it kā gribēdams to hipnotizēt. Rodžers apstājās, no­laida ausis, vairs tikko manāmi vēcināja asti un, uzmun­drinājumu lūgdams, paraudzījās uz mani. Taču es viņam bargi pavēlēju turpināt sadraudzēšanos. Rodžers uzmeta pūculēnam nervozu skatienu, tad it kā nevērīgi apgāja tam apkārt, cenzdamies tuvoties no mugurpuses. Bet Uliss pagrieza galvu un joprojām nenolaida acis no suņa. Ro­džers, kurš vēl nekad nebija sastapies ar radījumu, kas prot apgriezt galvu pilnīgi otrādi, pats nemaz nepagrie- žoties, jūtami apmulsa. Mirkli padomājis, viņš izšķīrās par bezbēdīgu, rotaļīgu tuvošanos. Nolicies uz vēdera, viņš ielika galvu starp ķepām un lēnām līda tuvāk putnēnam, klusi smilkstēdams un laipni luncinādams asti. Uliss vēl arvien tupēja nekustīgi un izskatījās pēc izbāzeņa. Ro­džers, rāpdamies uz priekšu, piekļuva Ulisam jau diezgan tuvu, bet tad pieļāva liktenīgu kļūdu. Spalvaino purnu uz priekšu pastiepis, viņš skaļi un ar interesi sāka putnu apostīt. Uliss varēja šo to izturēt, bet paciest, lai viņu aposta milzīgs, melns, sprogains suns, — to nu gan ne! Un nolēma šim neveiklajam, bezspārnainajam zvēram ne­kavējoties parādīt, kur tam vieta. Plakstus nolaidis, viņš noklakstinaja knābi, palēcās gaisā un uzmetās sunim tieši uz purna, iecirzdams asos nagus melnajā degunā. Šaus­mās iekaukdamies, Rodžers nokratīja pūculēnu un pabēga pagaldē; nelīdzēja nekāda pierunāšana — no pagaldes viņš ārā nelīda, iekams Uliss nebija novietots atpakaļ grozā.

Kad Uliss kļuva lielāks, mazuļa dūnu vietā viņš apauga ar savai sugai raksturīgajām skaistajām pelnu pelēka­jām, rūsas sarkanajām un melnajām spalvām, bet uz palsajām krūtīm iezīmējās melni Maltas krusti. Ausu ga­los izveidojās pušķīši, kurus viņš sašutumā saslēja, ja kāds uzdrošinājās izturēties pret viņu pārāk familiāri. Nu jau viņš bija par lielu, lai dzīvotu grozā, taču par krātiņu negribēja nekā zināt, tādēļ vajadzēja vien ļaut viņam brīvi lidināties pa darbistabu. Lidot viņš mācījās dis­tancē starp galdu un durvju rokturi un, tikko bija šo mākslu apguvis, sev par rezidenci izraudzījās iedobumu virs loga, kur visu dienu nogulēja aizvērtām acīm un izskatījās kā olīvkoka stumbra klucītis. Ja kāds viņu uz­runāja, viņš mazliet pavēra acis, sacēla ausu pušķīšus, izrieza krūti un kļuva līdzīgs ērmotam, kārnam ķīniešu elkadievam. Sevišķas labvēlības brīžos viņš noklakstināja pret jums knābi, bet par lielākās mīlestības zīmi nolaidās un aši piegrūda knābi jums pie auss.