Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

[ Kādu dienu ieraudzīju Ciklopa kundzi cītīgi rokam bedri paugura pakājes mīkstajā smiltī. Kad es ierados, viņa bija ierakusies jau krietni dziļi un, šķiet, noprie­cājās, ka var mazliet atpūsties un iestiprināties ar manis atnestajiem āboliņa ziediem. Tad viņa no jauna ķērās pie darba — ar priekškājām kārpīja zemi un ar bruņām sāniski stūma izraktās smiltis pie malas. Skaidri nezinā­dams- viņas darbības nolūku, necentos palīdzēt; gulēju uz vēdera viršos un vēroju. Pēc laba brīža, izmetusi jau paprāvu zemes kaudzīti, viņa rūpīgi apskatīja bedrīti no visām pusēm un acīmredzot bija apmierināta. Tad pagrie­zās, aptupās ar ķermeņa pakaļējo daļu virs bedrītes un . ar bezbēdīgu izteiksmi vaigā nevērīgi iedēja tur deviņas baltas olas. Es biju gaužām pārsteigts un sajūsmināts, sirsnīgi apsveicu viņu sakarā ar šo svarīgo notikumu, bet viņa, gaisu rīdama, domīgi Raudzījās man acīs. Pēc tam viņa sāka kārpīt smiltis atpakaļ bedrītē uz olām un rakumu stingri pieblietēja, gluži vienkārši vairāk reižu uzmetoties tam virsū ar vēderu. Pabeigusi darbu, viņa atpūtās un apēda atlikušos āboliņa ziedus.

Biju nokļuvis visai nepatīkamā situācijā: es ļoti vēlē­jos iegūt vienu olu savai kolekcijai; taču negribējās to rakt ārā, kamēr bruņurupuciene ir klāt, jo baidījos, ka aizvainojumā viņa var izrakt ari pārējās olas, tās apēst vai izdarīt citu tamlīdzīgu šausmu darbu. Tādēļ man vaja­dzēja sēdēt un pacietīgi gaidīt, kamēr viņa pabeidz azaidu, brītiņu nosnaužas un tad nesteidzīgi iečāpo krūmos. Pa- gājos viņai gabaliņu nopakaļ, lai pārliecinātos, ka viņa neatgriezīsies, tad steidzos pie perēkļa un uzmanīgi izrāku vienu olu. Tā bija ovāla, baloža olas lielumā, ar raupju, kaļķainu čaulu. Kārtīgi nogludināju zemi virs perēkļa, lai bruņurupuciene nepamanītu, ka tas aiztikts, un trium­fēdams nesu savu trofeju uz mājām. Ļoti rūpīgi un uzma­nīgi izpūtu no olas lipīgo dzeltenumu, bet čaulu novietoju savā kolekcijā, ieliku īpašā kastītē ar stikla vāciņu. Ap­vienodams zinātnes prasības ar personiskajām jūtām, uzrakstīju uz etiķetes: Grieķu bruņurupuča (Testudo graeca) ola. Izdējusi Ciklopa kundze.

Visu pavasari un vasaras sākumu, kamēr es pētīju bru­ņurupuču mīlas dēkas, mūsu māju nebeidzamā straumē pārplūdināja Larija draugi. Lāgā vēl nebijām vienu par­tiju aizvadījuši un atviegloti uzelpojuši, kad pienāca jauns tvaikonis, taksīšu un ormaņu rinda taurējot un grabot steidzās pa ceļu pie mums, un māja atkal bija ļaužu pilna. Gadījās, ka jaunie viesi ieradās, kamēr iepriekšējie vel nebija aizbraukuši, un tad izcēlās neiedomājams juceklis; mājā un dārzā čumēja un mudžēja dzejnieki, rakstnieki, gleznotāji un dramaturgi; strīdējās, gleznoja, dzēra, klau­dzināja rakstāmmašīnas un komponēja. Šie vienkāršie, jaukie cilvēki, kā viņus bija notēlojis Larijs, īstenībā visi bija ekscentriski savādnieki, turklāt tik pārgudri, ka cits citu saprata tikai ar lielām grūtībām.

Viens no pirmajiem atbraucējiem bija armēņu dzej­nieks Zatopess, neliela auguma, drukns vīrelis ar ērgļa degunu, līdz pleciem viļņojošām sirmu matu krēpēm un artrīta savilktiem pirkstiem. Viņš ieradās, ģērbies plīvo­jošā melnā apmetnī, melnu platmali galvā, un ormaņa rati, kuros viņš atbrauca, bija krautin piekrauti ar vīna pudelēm. Kad viņš, pudelēm apkrāvies, apmetnim plan­dot, iedrāzās mūsu mājā, tā nodrebēja no viņa balss kā no vētras brāzmām. Visu ciemošanās laiku viņš runāja vienā runāšanā. Runāja no rīta līdz vakaram, piedevām izdzerdams neiedomājamus daudzumus vīna, nosnauzda- mies, kur pagadījās, bet pa īstam nekad neapguldamies. Par spīti savam cienījamam vecumam, viņš nebija zau­dējis interesi pret daiļo dzimumu; pret māti un Margo

viņš izturējās ar ērmotu, senlaicīgu galantumu, bet ne­deva mieru nevienai zemnieku meičai visā apkārtnē. Viņš klumburoja tām nopakaļis pa olīvju birzīm, rēkdams smē­jās, skaļā balsī sauca mīļus vārdus, apmetnis plīvoja, katrā kabatā guldzēja vīna pudele. Pat Lugarēcija neva­rēja justies droša, un, tikko viņa pieliecās, lai izslaucītu kādu dīvāna apakšu, dzejnieks pasteidzās iekniebt viņai dibenā. Mums tā bija tīrā svētība, jo Lugarēcija pāris dienu aizmirsa savas kaites un ikreiz, ieraudzījusi Zato- pesu, nosarka un sāka koķeti irgot. Beidzot Zatopess aiz­brauca gluži tāpat, kā bija atbraucis, — apmetnī ietinies un ratu sēdeklī karaliski atgāzies; kad rati jau bija labā gabalā, viņš uzsauca mums sirsnīgas sveikas, solīdamies drīzumā atgriezties no Bosnijas un atvest mums vēl vīnu.

Nākamajā uzbrukumā piedalījās trīs gleznotāji — Džonkila, Dirāns un Maikls. Džonkila izskatījās un iztu­rējās kā īsts priekšpilsētas skuķis; Dirāns bija kārns, grūt­sirdīgs un tik nervozs, ka salēcās ikreiz, kad viņu pēkšņi uzrunāja; Maikls, gluži pretēji, bija mazs, resns un mie­gains un izskatījās pēc pārvārītas garneles ar tumšu, cirtainu matu ērkuli. Visiem trim bija tikai viena kopīga īpašība — viņi gaužām vēlējās strādāt. Džonkila, tikko ieradusies, mūsu pārsteigtajai mātei tūliņ to pateica skaidri un nepārprotami.

— Es te netaisos slaistīties, — viņa drūmi paskaidroja. — Es gribu strādāt, tādēļ mani neinteresē visādi pikniki un tamlīdzīgas būšanas. Skaidrs?

— O … nē … protams, nē, — māte vainīgi nomurmi­nāja, it kā būtu gatavojusies Džonkilai par godu rīkot lepnus banketus mirtājā.

— Es tikai vēlos darīt jums zināmu, — Džonkila turpi­nāja, — ka nedomāju nevienam sagādāt neērtības, skaidrs? Gribu tikai strādāt.

To teikusi, viņa uzvilka peldkostīmu, izgāja dārzā un visu ciemošanās laiku dziļā mierā nogulēja saulē.

Dirāns, kā viņš mums paziņoja, arī vēlējās strādāt, bet viņam vispirms bija jāizārstē nervi. Viņš pastāstīja arī, ka pavisam nesen viņu kāds notikums satriecis, pilnīgi satriecis. Uzturoties Itālijā, viņam pēkšņi uzmākusies kvēla vēlēšanās uzgleznot īstu šedevru. Pēc ilgām pārdomām viņš nolēmis, ka ziedošs mandeļkoku dārzs spētu pienā­cīgi iedvesmot viņa otu. Viņš izšķiedis daudz laika un naudas, braukādams tuvu un tālu, meklējot īsto dārzu.

Beidzot viņš ieraudzījis tieši to, ko bijis iecerējis, — bagātīgā, kuplā ziedu rotā tērpies dārzs, turklāt ļoti skaistā vietā. Viņš drudžaini ķēries pie darba un pirmās dienas vakarā jau pilnīgi uzklājis faktūru uz audekla. Gan noguris, tomēr gaužām apmierināts, savācis savas mantiņas un atgriezies ciemā. Labi izgulējies, viņš no rīta atmodies svaigs un rosmes pilns un tūliņ steidzies uz dārzu, lai pabeigtu gleznu. Taču tur palicis kā zemē iemiets, mēms aiz pārsteiguma, jo koki bijuši kaili kā braucīt nobraucīti, bet visa zeme it kā ar biezu pa­klāju noklāta baltām un sārtām ziedlapiņām. Acīmredzot pavasara brāzma naktī rotaļādamās notraukusi ziedu rotu visos dārzos, arī Dirāna izraudzītajā.

— Es biju kā paralizēts,. — viņš stāstīja drebošā balsī un asaru pilnām acīm. — Nozvērējos nekad vairs ne­ķerties pie otas . .. nemūžam! Taču pamazām nervi sāk nomierināties … nejūtos vairs tik sagrauzts … Pienāks laiks, kad atkal gleznošu.

Tuvāk apjautājoties, noskaidrojās, ka šis bēdīgais notikums norisinājies pirms diviem gadiem, un Dirāns vēl joprojām nav spējis atlabt no smagā pārdzīvojuma.

Maiklam neveicās jau no paša sākuma. Viņu pagalam savaldzināja salas krāsu bagātība, un viņš jūsmīgi stās­tīja, ka tūdaļ ķeršoties pie milzu audekla, kurā ietveršot visu Korfu būtību. Viņš nespēja vien sagaidīt, kad varēs sākt. Taču nelaimīgā kārtā viņš sirga ar astmu. Kā par postu, Lugarēcija bija uzklājusi uz krēsla viņa istabā segu, kuru es izmantoju izjādēs, jo seglu man nebija. Nakts vidū mūs pamodināja dīvains troksnis. Izklau­sījās, it kā veselam baram asinssuņu lēnām žņaugtu rīkli ciet. Samiegojušies steidzāmies uz Maikla istabu, kur ieraudzījām viņu, sviedriem noplūdušu, cīnāmies pēc elpas. Kamēr Margo aizsteidzās vārīt tēju, Larijs pēc deg­vīna, Leslijs steigšus atvēra logu, māte apguldīja Maiklu atpakaļ gultā un, tā kā viņš bija nosvīdis, rūpīgi apsedza viņu ar to pašu Seglu segu. Pārsteigti konstatējām, ka, par spīti visiem pūliņiem, Maiklam kļūst sliktāk. Kamēr viņš vēl spēja parunāt, mēs sākām iztaujāt, kas viņam vainas un kā tas gadījies.