Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Psiholoģiski, tīri psiholoģiski, — apgalvoja Larijs. — Vai šī gārgšana jums kaut ko atgādina?

Maikls klusēdams papurināja galvu.

— Man šķiet, vajadzētu dot viņam kaut ko ieost.., varbūt ožamspirtu vai kaut ko tamlīdzīgu, — ierosināja Margo. — Tas brīnišķīgi palīdz, ja cilvēks taisās krist ģībonī.

— Viņš nemaz netaisās ģībt, — Leslijs viņu pārtrauca,

— bet droši vien zaudēs samaņu, ja saodīsies ožam­spirtu.

— Jā, mīļā, tas ir pārāk spēcīgs līdzeklis, — noteica māte. — Interesanti, kas gan varēja izraisīt tādu lēkmi… Vai esat pret kaut ko sevišķi jutīgs, Maikl?

Gārgdams Maikls paskaidroja, ka esot jutīgs tikai pret ceriņu ziedputekšņiem, kaķiem un zirgiem. Mūsu skatieni pievērsās logam, taču visā apkārtnē nebija neviena ceriņu krūma. Pārmeklējām istabu, bet arī neviena kaķa neatra­dām. Es pikti noraidīju Larija apvainojumu, ka es esot paslepus ievedis mājā zirgu. Un tikai tad, kad Maikls bija par matu no nāves, mēs pamanījām seglu segu, ar kuru māte viņu bija rūpīgi apsegusi. Šim atgadījumam bija tik smagas sekas, ka Maikls visā viesošanās laikā nespēja pieskarties otai; viņi abi ar Dirānu gulēja līdzās atpūtas krēslos un kopīgi ārstēja nervus.

Kamēr mēs noņēmāmies ar šo trijotni, ieradās vēl viena viešņa grāfienes Melānijas de Toro personā. Viņa bija gara un tieva, ar mūžveca zirga ģīmi, ogļmelnām uz­acīm un milzīgu koši sarkanu matu ērkuli. Jau minūtes piecas pēc atbraukšanas viņa sāka sūdzēties par karstumu un, mātei par šausmām un izbrīnu, bet man par varenu sajūsmu, satvēra un norāva sarkano matu kodeļu, atklā­dama galvu, kas bija kaila kā kālis. Pamanījusi mātes pārsteigto skatienu, grāfiene aizsmakušā, ķērkstošā balsī paskaidroja:

-— Es nupat pārcietu rozes iekaisumu, man nogāja mati. .. Milānā nevarēju sameklēt uzacīm pieskaņotu parūku … varbūt Atēnās gadīsies kas piemērots.

Nelaimīgā kārtā arī grāfienes liekajiem zobiem bija kaut kāds defekts, un viņa diezgan stipri šļupstēja, tādēļ mātei likās, ka nupat pārciestajai slimībai bijis visai ap­šaubāms raksturs. Pirmajā izdevīgajā brīdī viņa piespieda Larij u pie sienas.

— Cik drausmīgi! — māte drebošā balsī čukstēja.

— Vai tu esi dzirdējis, kas viņai bijusi par kaiti? Tad nu ir gan tev draugi!

— Draugi? — Larijs pārsteigts jautāja. — Es taču šo sievišķi gandrīz nemaz nepazīstu un vispār nevaru viņu ciest. Bet viņa ir ļoti interesants tips, ko es gribēju pa­matīgi izstudēt,

— Varen jauki! — māte dusmojās. — Tādēļ vien tu šo personu uzaicini ciemos, tu studēsi tipu, bet mēs visi varam aplipt ar kaut kādu nelabu kaiti. Nē, Larij, man ļoti žēl, bet viņai jābrauc projām.

— Nerunā niekus, māt! — Larijs apskaities atcirta.

— Tev nekas nevar pielipt, ja tu neguli ar viņu vienā gultā.

— Nekļūsti nekaunīgs! — māte -viņu nikni apsauca.

— Es šo izlaidīgo sievieti savās mājās necietīšu!

Tā viņi čukstus nostrīdējās visu dienu, bet māte pa­lika nepielūdzama. Beidzot Larijs ieteica ataicināt Teo­doru un pajautāt viņa domas šai jautājumā; tam māte piekrita. Tika nosūtīta ziņa Teodoram un lūgts, lai viņš atbrauc uz vienu dienu pie mums. Teodora atbildi, ka viņš ielūgumu pieņem, atveda ormanis, kura ratos, ap­metnī ietinies, sēdēja Zatopess; izrādījās, dzejnieks, atva­doties no Korfu, iedzēris tik pamatīgi, ka iekāpis aplamā kuģī un aizbraucis uz Atēnām. Līdz ar to viņš nokavējis norunāto satikšanos Bosnijā, filozofiski apcerējis stāvokli, nopircis jaunu biļeti un ar nākamo tvaikoni, kas nācis uz Korfu, atgriezies, atvezdams līdzi vairākas kastes vīna. Teodors ieradās otrā dienā, saskaņā ar sezonu apmainījis savu filca platmali pret panamas cepuri. Pirms māte pa­guva viņu brīdināt no mūsu plikgalvainās viešņas, Larijs viņus jau bija iepazīstinājis.

— Doktors? — grāfiene Melānija de Toro mirdzošām acīm iesaucās. — Cik interesanti! Varbūt jūs man varat dot padomu … Es tikko izslimoju rozes iekaisumu . ..

— Tiešām? — Teodors cieši uz viņu paraudzījās.

— Nu … un … ē … kā jūs ārstējāties?

Viņi iegrima garā tehniskā diskusijā un tā aizrāvās, ka mātei tikai ar ārkārtīgām pūlēm izdevās tērzētājus novirzīt no šā temata, kas viņai joprojām šķita nepie­klājīgs.

— Teodors patiesi nemaz nav labaks par to sievieti,— viņa sūdzējās Larijam. — Es cenšos nebūt aizspriedu­maina, bet visam ir savas robežas, un man nepatīk, ka šādas lietas iztirzā, tēju dzerot.

Vēlāk r māte notvēra Teodoru vienatnē un tas viņai izskaidroja grāfienes slimību. Māmuļu sāka mocīt sirds­apziņa, ka izturējusies pret cilvēku netaisni, tādēļ visu atlikušo dienas daļu viņa bija pret grāfieni ļoti mīļa un pat ieteica noņemt parūku, ja kļūstot, par karstu.

Tovakar pusdienas bija patiesi krāšņas un aizraujošas, cilvēki un viņu sarunas mani tā interesēja, ka es nemaz nesapratu, kurā runātājā vairāk klausīties. Lampas maz­liet kūpēja un izstaroja pār galdu maigu medus krāsas gaismu, trauki un glāzes šai gaismā liegi zaigoja un sarkanais vīns dzirkstīja kā uguns.

— Bet, mīļo zēn, jūs neesat izpratis īsto jēgu … jā, jā, neesat izpratis! — dimdēja Zatopesa balss, un viņa ērgļa deguns slējās virs paceltās glāzes. — Par dzeju nevar spriest kā, piemēram, par mājas pārkrāsošanu…

— … un nākamajā rītā es biju kā paralizēts … mēms aiz šausmām … tūkstošu tūkstošiem ziedu notraukti un saplosīti. Es teicu, ka nemūžam vairs neķeršos pie otas … biju pagalam satriekts .. . viss dārzs izpostīts … Kā pūstin aizpūsts! Un man vajadzēja to piedzīvot…

— … un tad, protams, man parakstīja sēra vannas.

— Ak tā? Jā … hm … neņemiet ļaunā, man šķiet, ka ārstniecībai ar vannām … ē … piedēvē … ē … pārāk lielu efektu. Domāju, ka deviņdesmit procenti slim­nieku . ..

Šķīvji ar bagātīgi uzkrauto ēdienu izskatījās pēc viegli kūpošiem vulkānu krāteriem. Galda vidū traukā vizmoja agrīnie augļi; Lugarēcija klumburoja ap galdu, savā no­dabā klusi kunkstēdama; Teodora bārda mirguļoja lam­pas gaismā; Leslijs centīgi virpināja no maizes mazas lodītes un šāva ar tām naktstauriņiem, kas lidinājās ap lampām; māte lika galdā ēdienus, katram kautri uzsmai­dīja, visu laiku tomēr paturēdama acīs Lugarēciju; zem galda Rodžers mēmā lūgumā bija cieši piespiedis miklo purnu man pie ceļiem.

Margo un vēl joprojām aizsmakušais Maikls spriede­lēja par literatūru:

— … man šķiet, ka Lorenss to visu prot daudz labāk. Viņam piemīt zināms krāšņums, vai jums tā neliekas? Piemēram, «Lēdija Četerleja», vai ne?

— Jā, protams. Un turklāt viss brīnumainais, ko viņš paveicis tuksnesī. . . Viņš taču uzrakstījis brīnišķīgo grā­matu «Gudrības septiņi spilveni» vai kā viņu sauca…

Arī Larijs un grāfiene sprieda par literatūru.

— … jāprot atrast vienkāršību, skatīties uz visu ar bērna skaidrajām acīm … Atcerieties jaunākos bērnu no spraugām, kur netika klāt saule, un irdzēja lejup kā zaļi strauti. Mūra augša bija tuksnešaina, jo tur bija pārāk sauss, auga vienīgi atsevišķi rūsas krāsas sūnu kumšķi; bija arī pārlieku karsts, lai tur uzturētos dzīvas būtnes, vienīgi kāda spāre brīžiem apmetās pasauļoties. Zemē pie mūra žoga auga ciklamenas, krokusi un asfo- deli, un to lapas aizvijās starp salauzītu un sadrupušu jumta kārniņu kaudzēm, kas tur bija samestas. Visu šo joslu apvija kazenāji, kam vasarā nobrieda lielas, melnas, sulīgas ogas.