Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Tu droši vien neizturējies pret viņu pietiekami bargi, — noteica Larijs.

Leslijam pavasaris nozīmēja ūbeļu un meža baložu spārnu klusās vēdas vai zaķa pazibēšanu miršu biezoknī. Apstaigājis vairākus ieroču veikalus, ilgi un plaši apsprie­dies ar speciālistiem, viņš vienu dienu lepni pārnesa mā­jās divstobreni. Pirmais darbs viņam bija uznest bisi savā istabā, izjaukt un iztīrīt, bet es stāvēju līdzās, mirdzošo stobru un laides gluži apburts, un kārīgi vilku nāsīs ieroču eļļas stipro smaržu.

— Vai nav īsta skaistule? — viņš aizrāvies murmināja, vairāk runādams pats ar sevi nekā ar mani, zilās acis viņam dzirkstīja vien. — Vai nav burvīga?

Viņš maigi noglauda gludo, spožo bisi. Tad, strauji pacēlis to pie pleca, tēmēja pret istabas griestiem iedo­mātam putnu baram.

— Paf… paf! — Leslijs iesaucās, piespiedis bisi pie pleca. — Pa kreisi, pa labi, un medījums krīt.

Vēlreiz noberzis bisi ar eļļaino lupatu, viņš to rūpīgi ieslēja istabas kaktā pie gultas.

— Pamēģināsim rīt uz ūbelēm, ko? — viņš sacīja, at­plēsdams papīra sainīti un izbērdams uz gultas sarkanas patronas. — Ūbeles lido pāri apmēram pulksten sešos. Uzkalniņš aiz ielejas būtu gaužām piemērota vieta.

Rītausmā mēs abi cauri krēslainajām, miglā tītajām olīvju birzīm un ielejai, kur mirtes vēl mirka rasā, stei­dzāmies uz nelielo pakalnu. Līdz jostas vietai iebriduši vīnogulājos, gaidījām, kad atausīs lielāka gaisma un putni sāks lidot. Piepeši palsajās rīta debesīs iezīmējās tumši plankumi, kas traucās uz priekšu kā bultas, un mums ausīs iesitās spārnu švīkstoņa. Leslijs stāvēja ieplestām kājām, kā zemē ieaudzis, šautenes laidi pret gurnu atspie­dis, vienīgi zibošās acis vērīgi sekoja putniem. Tie aizvien vairāk tuvojās, līdz šķita — tūliņ tie būs aizlidojuši ga­rām un pazudīs olīvkoku sidrabainajās, trīsošajās galotnēs. Pašā pēdējā mirklī šautene nemanot pacēlās pie pleca, zilganzaigojošie stobri pavēra muti pret debesīm, bise ierējās, un nodimdēja īsa atbalss, it kā klusajā mežā pēkšņi būtu nolūzis liels, sauss zars. Ūbele, kas vēl pirms mirkļa bija zibējusi ašā lidojumā, nevarīgi vēlās lejup, un pakaļ tai novirpuļoja vieglu, brūnganu spalvu māko­nītis. Kad Leslijam pie jostas karājās piecas ļenganas, asinīm notašķītas ūbeles ar aizvērtām acīm, viņš iededza cigareti, pavilka cepuri dziļāk uz pieres un pasita bisi pa­dusē.

— Ejam! — viņš sacīja. — Pietiek. Metīsim mieru.

Atgriezāmies pa olīvju birzīm, kur rotājās gaismas

strēles un dzirdēja žubīšu treļļus, kas skanēja, it kā tiktu bārstītas sīkas monētiņas. Kazu gans Jani dzina savus lopiņus ganos. Viņa brūnā seja ar nikotīna iekrāsotajām varenajām ūsām savilkās smaidā; repuļaina roka iznira no aitādu apmetņa smagajām krokām un pacēlās svei­cienam.

— Chaiiete! — viņš savā dobjajā balsī uzsauca grieķu skaisto sveicienu. — Chairete, kyrioi… esi laimīgs!

Kazas sablēdamās izklīda starp olīvkokiem, ritmiski skanēja bara vadones pulkstentiņš. Jautri zvanīja žubī­tes. Sarkankrūtītis tupēja mirtes zarā, krūtis kā sārtu mandarīnu izriezis, un palaida līksmu trelli. Sala mirka rasā, zaigoja pirmajos saulstaros, virmoja dzīvībā. Esi laimīgs! Vai gan šādā gadalaikā var izjust ko citu kā vienīgi laimi?

SARUNAS

Tiklīdz bijām jaunajā dzīvē iekārtojušies un sākām baudīt tās jaukumus, Larijs viņam zīmīgajā cēl- sirdībā ņēmās rakstīt visiem saviem draugiem un aicināt tos ciemos. Viņš, šķiet, nebija pat pamanījis, ka mājiņā tikko pietiek vietas mūsu ģimenei.

— Esmu uzaicinājis pāris cilvēku atbraukt uz kādu ne­dēļu, — viņš vienu rītu it kā nejauši ieminējās mātei.

— Tas būtu ļoti jauki, mīļais, — māte, nekā ļauna ne­domādama, atteica.

— Man šķiet, būs gluži patīkami, ja apkārt būs inteli­ģenti, ierosmes pilni cilvēki. Neesam jau atbraukuši te apsūbēt.

— Ceru, ka tie nav nekādi pārgudrie, mīļais, — bilda māte.

— 2ēlīgā debess, tad nē jel, māt! Tie visi ir ārkārtīgi jauki, parasti 'cilvēki. Nesaprotu, kādēļ tu tik traki bai­dies no inteliģentiem cilvēkiem.

— Man pārgudrie nepatīk, — māte žēlabaini atteica. — Es pati neesmu nekāda gudrā, neprotu sarunāties par dzeju un citām augstām lietām. Bet viņi pastāvīgi grib ar mani gari un plaši spriedelēt par literatūru tādēļ vien, ka esmu tava māte. Un mūžam nāk pie manis un uz­dod muļķīgus jautājumus tieši tad, kad ņemos pa virtuvi.

— Es nepavisam neprasu, lai tu ar viņiem diskutētu par mākslu, — Larijs sāka skaisties, — tomēr domāju, ka tu varētu neklāstīt savu neiespējamo gaumi literatūrā.

Esmu savācis pilnu māju labu grāmatu, bet tavs nakts­galdiņš vai lūst no milzīgās pavārgrāmatu, dārzniecības rokasgrāmatu un muļķīgu detektīvromānu svara.

— Tie ir ļoti labi detektīvromāni, — māte paskaidroja, — es tos aizņēmos no Teodora.

Larijs īsi, nikni nopūtās un sāka atkal lasīt.

— Neaizmirsti tikai pieteikt «Pension Suisse» saimnie­kam, ka tev brauks viesi, — māte piebilda.

— Kādēļ? — Larijs pārsteigts jautāja.

— Nu, lai viņiem rezervē istabas, — māte tikpat pār­steigta atbildēja.

— Es taču esmu ielūdzis viņus ciemos pie mums, —• Larijs sacīja.

— Larij! Tas nav iespējams! Kā tu varēji būt tik neap­domīgs! Kur lai viņi te apmetas?

— Nesaprotu, kādēļ par to jāceļ tāda brēka, — Larijs dzedri noteica,

— Kur viņi gulēs? — satraukta vaicāja māte. — Mums pašiem te tikko pietiek vietas.

— Nieki, māt, vietas ir diezgan, ja tikai visu pareizi iekārto. Ja Margo un Less gulēs uz verandas, atbrīvosies divas istabas, jūs ar Džeriju varat pārvākties uz dzīvo­jamo istabu, tad arī šīs istabas būs brīvas.

— Nerunā aplamības, mīļais! Mēs taču nevaram te ierīkot čigānu nometni. Turklāt naktis ir vēsas un es gan nedomāju, ka Margo un Lesam būtu ieteicams gulēt ārā. Sajā mājā viesus uzņemt nav iespējams. Tev jāraksta šiem cilvēkiem un jāatsauc ielūgums.

— Es nevaru nekā atsaukt, — sacīja Larijs, — viņi jau ir ceļā.

— Vai zini, Larij, tu esi neciešams cilvēks. Kādēļ tu mani nebrīdināji priekšlaikus? Tu nogaidi, kamēr ciemiņi jau tikpat kā klāi; un tikai tad man to paziņo.

— Neiedomājos, ka tu pāris draugu ierašanos uzņemsi kā milzīgu katastrofu, — Larijs paskaidroja.

— Bet, mīļais, vai tev neienāca prātā, cik negudri ir ielūgt viesus, ja tu zini, ka mājā nav vietas.

— Lūdzu, māt, liecies jel beidzot mierā! — dusmīgi iesaucās Larijs. — To taču var atrisināt gaužām vien­kārši.

— Kā? — māte aizdomīgi saausījās.

— Ja māja nav pietiekami liela, pārcelsimies uz lie­lāku.

— Nekļūsti smieklīgs! Kur gan ir dzirdēts, ka cilvēki pārceļas uz lielāku māju viesu dēļ?

— Un kādēļ ne? Man tas šķiet ļoti saprātīgs atrisinā­jums. Ja jau tu apgalvo, ka šeit nav vietas, tad visvien­kāršākā izeja ir pārvākties.

— Visvienkāršākā izeja ir neielūgt ciemiņus, — māte bargi atcirta.

— Es gan nedomāju, ka ir labi, ja dzīvojam kā ere- mīti, — sacīja Larijs. — Es viņus galvenokārt aicināju tevis dēļ. Tie ir apburoši ļaudis. Man likās, tev viņi pa­tiks. Gribējās, lai tev būtu mazliet jautrāka dzīve.

— Pateicos, man tā ir pietiekami jautra, — māte attu­rīgi, ar cieņu atteica.

— Tad nu es nesaprotu, ko lai iesākam.