Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Visu ceļu uz mājām es domāju par to, ko viņš man bija pastāstījis par zemes zirnekli: nevarēju vien diezgan izprātoties, kā šis kukainis tup savā zīda alā, turēdams ar līkajiem nagiem durvju lūku ciet un ieklausīdamies katrā troksnītī, kas dzirdams sūnās virs viņa. Diezin, ko tāds zirneklis dzird? Iedomājos, ka ķirzakas pārslīdēšana pār lūku izklausās tā, it kā lēnām tiktu plēsta nost pie ādas pielipināta leikoplasta strēmele. Bet simtkāja dipē- šana droši vien zirneklim šķiet kā jātnieku eskadrona auļi. Mušas tipināšana pēkšņi uz brītiņu pārtrūkst, kamēr tā paberž kājiņas vienu pret otru, un zirneklim tas skan kā tecilas griešanās. Iztēlojos, ka lielākās vaboles izraisa tvaika veltņa radītu troksni, bet sīkākās — dievgosniņas un tamlīdzīga radība — zum kā uzvelkamie rotaļu auto- mobilīši. To visu prātodams, steidzos pa tumstošajiem laukiem mājup, lai pastāstītu savējiem par jauno atklā­jumu un iepazīšanos ar Teodoru. Cerēju, ka sastapšu viņu vēl kādreiz, jo gribēju uzdot bezgala daudz jau­tājumu, taču nespēju ticēt, ka viņam būs vēlēšanās veltīt man tik daudz laika. Tomēr izrādījās, ka esmu kļūdījies, jo divas dienas vēlāk Leslijs, atgriezies no pilsētas, snie­dza man nelielu sainīti.

— Es satiku to bārdaino tipu, — viņš lakoniski pa­skaidroja, — nu, tu jau zini, to zinātnieku. Viņš teica, ka tas esot tev.

Neticīgi blenzu uz sainīti. Kā gan tas varētu būt man? Droši vien tas būs pārpratums, nedomāju vis, ka pazīs­tams zinātnieks iedomāsies man kaut ko sūtīt. Pagrozīju sainīti rokā, un tur smalkā, glītā rokrakstā patiesi bija lasāms mans vārds. Aši atplēsu papīru. Sainītī bija kas­tīte un vēstule.

«Mīļais Džerij Darel, pēc mūsu sarunas viņdien man ienāca prātā, ka Tev, pētījot šejienes dabu, lieti varētu noderēt kāds palielināmais instruments. Tādēļ nosūtu Tev šo kabatas mikroskopu, cerēdams, ka varēsi to izmantot. Tas, protams, nav sevišķi spēcīgs in­struments, tomēr Tev derēs āra pētījumiem.

Ar labākajiem novēlējumiem Tavs Teo Stefanidis P. S. Ja Tev ceturtdien nekas prātīgāks nav darāms, varbūt Tu atnāktu pie manis uz tēju, tad es Tev varētu parādīt savus preparātus.»

SESTĀ NODAĻA

BURVĪGAIS PAVASARIS

Tajā vasaras nogalē un visu silto, miklo ziemu tējas dzeršana pie Teodora man kļuva par pastā­vīgu ciemošanos. Ik ceturtdienu es piebāzu pilnas kaba­tas ar sērkociņu kastītēm un mēģenēm, kas bija piepil­dītas ar dažādām dzīvām būtnēm, uņ Spiro mani aizveda uz pilsētu. Tās bija tikšanās, no kurām es neparko pa­saulē nebūtu spējis atteikties.

Teodors mani sagaidīja savā darbistabā, kas pilnīgi atbilda manai gaumei. Pēc manām domām, tieši tādai bija jāizskatās zinātnieka istabai. Gar visām sienām slē­jās augsti grāmatplaukti, piebāzti ar grāmatām par sald­ūdens dzīvniekiem, botāniku, astronomiju, medicīnu, folk­loru un tamlīdzīgiem interesantiem un svarīgiem priekš­metiem. Šīm grāmatām pa vidu bija salikti spoku stāsti un detektīvromāni. Šerloks Holmss tur stāvēja blakus Darvinam, LeFanjū plecu pie pleca ar Fabru, un man šķita, ka tieši tādai bibliotēkai ir jābūt. Pie viena loga bija novietots Teodora teleskops, degunu gaisā izslējis kā suns, kas gaudo pret mēnesi, bet visas palodzes nokrautas ar burkām un pudelēm, kur starp zaļajām ūdenszālēm ņir­bēja sīki saldūdens dzīvnieciņi. Pie vienas sienas uz ma­sīva rakstāmgalda lielām kaudzēm bija sakrauti izgrie­zumi no laikrakstiem, mikrouzņēmumi, rentgena plates, dienasgrāmatas un piezīmju bloki. Istabas otrā pusē bija

mikroskopam paredzēts galds ar spēcīgu spuldzi posmainā kātā, kura kā lilijas zieds liecās pār plakanajām kastēm, kur glabājās Teodora preparātu kolekcija. Pats mikro­skops, kas mirguļoja kā žagata, bija paslēpts zem apa­ļiem, bišu stropiem līdzīgiem stikla kupoliem.

— Sveicināts! — Teodors apsveica mani kā cilvēku, ko redz pirmo reizi, un savā parastajā manierē paspieda man roku — straujā rāvienā uz leju, it kā pārbaudītu mezglā sasietas virves stiprumu. Pēc šīm formalitātēm va­rējām pievērsties svarīgākiem tematiem.

— Nupat pirms tavas atnākšanas, es … ē … pārskatīju savus preparātus un atradu vienu, kas varētu intere­sēt arī tevi. Tas, proti, ir preparāts ar žurku blusas mutes daļu. .. Ceratophyllus fasciatus, saproti? Pagaidi, tūliņ iestādīšu mikroskopu… Nu, skaties! … Vai redzi? Ļoti interesanti. Man gribētos teikt — gandrīz var iedomāties, ka tā ir cilvēka seja, vai nav tiesa? Un tad man… ē … te bija vēl viens preparāts… Dīvaini. A! Tepat jau ir. Tas ir dārza zirnekļa jeb krusta zirnekļa… Epeiia ias- ciata aužamorgāns …

Un mēs, visu pārējo pasaulē aizmirsuši, nolīkām pār mikroskopu. Aizrautīgi apspriedām tematu pēc temata, un, ja Teodors pats nemācēja atbildēt uz maniem nebei­dzamajiem jautājumiem, tad viņam bija grāmatas, kur rast atbildi. Plauktos palika tukšas vietas, kad viņš vilka laukā sējumu pēc sējuma, bet grāmatu kaudze mums blakus auga augumā.

— Un šis ir ciklops … Cydops viridis… es to no­ķēru viendien pie Govino. Tā ir mātīte ar olu somi­ņām … Pagaidi, noregulēšu… tūliņ tu varēsi skaidri sare­dzēt oliņas … ielikšu tikai viņu mēģenē … Šeit Korfu … ē .. . sastopamas vairākas ciklopu sugas.

Baltās gaismas spožajā aplī parādījās sīka būtne ar bumbierveida ķermeni; garās ūsas nikni kustas, aste kā virša zariņš, un ķermenim abās pusēs (gluži kā ēzelim, kam uz muguras uzkrauti sīpolu maisi) pa divām somām, pilnām sīku, iesārtu zīlīšu.

— … Par ciklopu to sauc tādēļ, ka tam, kā pats redzi, ir tikai viena acs pieres vidū. Patiesību sakot, tur, kur būtu pieres vidus, ja ciklopiem būtu piere. Seno grieķu mitoloģijā, kā tev zināms, par ciklopiem dēvēja milžus .

ē … kam bija tikai viena acs. Viņu darbs bija kalt Hē- fēstam dzelzi.

Arā siltais vējš čīkstināja logu slēģus, bet pa rūtīm cita aiz citas kā caurspīdīgi kurkulēni lejup ritēja lietus lāses.

— Aha! Interesanti, ka tev tas ienāca prātā. Salonilcu zemniekiem ir tāda māņticība. Nē, nē, tikai māņticība. Man te vienā grāmatā ir ļoti interesanti nostāsti par… ē… Bosnijas vampīriem. Šķiet, ka turienes iedzīvo­tāji …

Tika atnesta tēja; kūciņas ar bagatīgu krēma rotu, kūs­tošā sviestā mirkstošas grauzdētas maizītes; mirdzošas tases; sīki tvaika garainīši, kas cēlās no tējkannas.

— … taču, no otras puses, nekādā ziņā nedrīkst ap­galvot, ka uz Marsa nav dzīvības. Manuprāt, ir ļoti iespē­jams, ka mēs atrastu, tas ir, atklātu, kaut kāda veida dzī­vas būtnes, ja vien mums izdotos turp nokļūt. Bet nav nekāda pamata domāt, ka turienes dzīvās būtnes ir iden­tiskas …

Teodors sēdēja pie galda, tērpies glītā, spodrā tvīda uzvalkā, un lēni, metodiski sakošļāja grauzdēto maizīti; tiklīdz aizsākām jaunu tematu, bārda viņam saspurojās un acis jūsmīgi iedzirkstījās. Man viņa zināšanas šķita neiz­smeļamas. Viņš bija kā bagāta zināšanu atradne, un es viņu izmantoju nepaguris. Par jebkuru tematu Teodors prata pastāstīt kaut ko interesantu. Beidzot izdzirdu lejā uz ielas Spiro mašīnas skaļo signāltauri un negribīgi cē­los, lai dotos mājup.

— Uz redzēšanos, — teica Teodors, kratīdams man roku. — Bija gaužām jauki, ka tu atnāci… ē … Nē, nē, nepavisam. Atnāc nākamo ceturtdien atkal. Un, kad laiks kļūs labāks … ē … kad nebūs vairs tik mitrs … pava­sarī … mēs varēsim kopīgi pastaigāt pa lauku… varbūt kaut ko atrodam. Valderopā ir daži ļoti interesanti dīķi. .. mm, jā … Nu, tad uz redzīti… Nē, nepavisam!