Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Pie Džordža nonācu gluži bez elpas, aiz apvaldīta sa­traukuma vai pušu plīsdams, aši pieklauvēju pie durvīm un tūliņ arī brāžos iekšā. Tikai tad pamanīju, ka viņš nav viens. Viņam pretī krēslā sēdēja cilvēks, kuru es pir­majā acu uzmetienā noturēju par Džordža brāli, jo arī tas bija bārdainis. Tomēr atšķirībā no Džordža viņš bija nevainojami ģērbies — pelēkā vilnas uzvalkā ar vesti, spoži baltā kreklā ar gaumīgu, kaut gan svinīgi tumšu kaklasaiti; kājās viņam bija lielas, pamatīgas, ārkārtīgi labi nospodrinātas kurpes. Es mulsi saminstinājos uz sliekšņa. Džordžs nomērīja mani ar zobgalīgu skatienu.

— Labvakar! — viņš uzsauca. — Spriežot pēc tā, cik jautrā omā tu ienāci, jādomā, ka neesi ieradies uz papild- stundu.

Es atvainojos par ielaušanos un tad pastāstīju Džor- džam par interesantajām ligzdiņām, ko biju atradis.

— Paldies dievam, ka jūs esat šeit, Teodor, — Džordžs sacīja savam bārdainajam viesim. — Tagad varu nodot šo problēmu speciālista rokās.

— Kas nu es par speciālistu … —- par Teodoru nosauk­tais pazemīgi nomurmināja.

— Džerij, tas ir doktors Teodors Stefanidis, — paskaid­roja Džordžs. — Viņš ir liels speciālists praktiski visos jautājumos, kādus vien zināsi viņam uzdot. Un, ko ne­zināsi, par to viņš pats tev pastāstīs. Viņš, tāpat ka tu, ir traks dabas mīļotājs. Teodor, šis ir Džerijs Darels.

Es pieklājīgi palocījos, bet, man par lielu pārsteigumu, bārdainis piecēlās, pārslāja pāri istabai un pastiepa lielu, baltu roku.

— Ļoti priecājos iepazīties, — viņš nopurpināja bārdā un, zilās acis mirkšķinādams, uzmeta man kautru ska­tienu.

Es paspiedu viņam roku un atbildēju, ka arī es ļoti priecājos iepazīties. Pēc tam abi mulsi apklusām, bet Džordžs smiedamies mūs vēroja.

— Nu, Teodor, — viņš beidzot ierunājās, — kas tad, pēc jūsu domām, izveidojis šos dīvainos slēpņus?

Teodors salika rokas uz muguras, pāris reižu pašūpojās pirkstgalos, tā ka kurpes protestējot nočīkstēja vien, un stingi urbās ar skatienu grīdā.

— M-jā… ē… — viņš iesāka, neveikli meklēdams vārdus, — man šķiet, tās varētu būt zemes zirnekļa alas … ē … tas ir Korfu visai bieži sastopams zirneklis, es pats esmu atradis kādus trīsdesmit… ē . .. vai četr­desmit eksemplārus, kamēr dzīvoju šeit.

— Tātad jūs sakāt — zemes zirneklis, ko? — pārvai­cāja Džordžs.

— Jā, — Teodors apstiprināja. — Domāju, ka to varu diezgan droši apgalvot. Bet var jau būt, ka es kļūdos.

Kurpes klusu čīkstinādams, viņš šūpojās pirkstgalos un tad uzmeta man pētījošu mirkli.

— Ja tas nav pārāk tālu, mēs varbūt aizietu un pār­baudītu, — viņš nedroši ierosināja. — Es gribēju teikt, ja tev nav nekas labāks padomā un tā vieta nav ļoti tālu…

Viņa balss aprāvās it kā klusā jautājumā. Es pasteidzos atbildēt, ka tas patiesi nav tālu, ka jāpakāpjas tikai tepat kalnā.

— Mm … — noteica Teodors.

— Neļaujiet viņam vadāt jūs pa visu salu, Teodor, — Džordžs sacīja. — Tā tikai vēl trūka, ka jūs auļosiet pār kalniem un lejām.

— Nu nē, tas nekas, — Teodors attrauca. — Es jau tikpat dzīros uz mājām un labprāt paietos to gabaliņu. Man iznāk gluži labi… ē … cauri olīvju birzij nokļūt līdz Kanoni.

Viņš pacēla eleganto, pelēko platmali un uzlika to galvā. Pie durvīm viņš atkal pastiepa roku un atvadījās no Džordža.

— Paldies par burvīgo tēju, — viņš noteica un smagu soli sāka nākt man līdzās pa celiņu.

Pa ceļam es viņu slepus vēroju. Viņam bija taisns, glīti veidots deguns, gaišajā bārdā paslēptas zobgalīgas lūpas, bet zem taisnajām, visai kuplajām uzacīm pasaulē rau­dzījās caururbjošas acis, ko atmaidzināja jautras dzirk- stelītes un smieklu krunciņas acu kaktiņos. Savā nodabā klusu dungodams, viņš žirgti soļoja uz priekšu. Kad no­nācām pie grāvja ar sastāvējušos ūdeni, viņš brīdi apstā­jās un, bārdu uz priekšu izslējis, uzmanīgi raudzījās ūdenī.

— Hm, — viņš, man pievērsies, sacīja. — Daphnia magna.

Noglaudis ar īkšķi bārdu, viņš devās pa taku tālāk.

— Diemžēl, — viņš man stāstīja, — nācu sastapt dažus cilvēkus… ē… dažus draugus, tādēļ nepaņēmu līdzi kolekcionāra somu. Zēl gan, tajā grāvī varētu šo to atrast.

Kad nogriezāmies no gludā celiņa, pa kuru bijām gā­juši, un sākām kāpt augšup pa akmeņiem nosēto kazu taku, sagatavojos dzirdēt iebildumus, taču Teodors, vēl joprojām dungodams, nāca līdzi tikpat enerģiski. Bei­dzot sasniedzām tumšo olīvju birzi, es aizvedu Teodoru līdz sūnu pauguram un parādīju noslēpumainās lūciņas.

Acis piemiedzis, viņš tās uzmanīgi apskatīja.

— Kā tad, — viņš noteica, — protams … mm… kā tad.

Izvilcis no vestes kabatas mazītiņu nazīti, viņš to at­vāza, piesardzīgi pabāza asmeņa smailīti zem mazajām durtiņām un tās atvēra.

— Mm, kā tad, — viņš atkārtoja. — Cteniza.

Ielūkojies aliņā, viņš tur iepūta dvašu un pēc tam ļāva

lūciņai atkal aizkrist.

— Jā, tā ir zemes zirnekļa ala, — viņš apstiprināja, — taču šī šķiet neapdzīvota. Parasti zirneklis pieķeras pie … ē … lūkas … ar kājām, pareizāk sakot, ar nagiem, un tur tās ciet ar tādu spēku, ka tev jābūt ļoti piesardzī­gam, lai nesabojātu durtiņas, ja centīsies tās atvērt ar varu. Mm… jā… šīs, protams, ir mātīšu alas. Tēviņiem ir līdzīgas alas, tikai apmēram uz pusi mazākas.

Ieteicos, ka šī ir dīvainākā konstrukcija, kādu jebkad esmu redzējis.

— Kā tadl Skaidrs! — Teodors iesaucās. — Konstruk­cija patiesi ļoti interesanta. Es tikai nekādi nevaru izpē­tīt, kā mātīte uzzina par tēviņa tuvošanos.

Es laikam izskatījos gaužām muļķīgs, jo viņš, pirkstga­los šūpodamies un man ašu skatienu uzmetis, turpināja:

— Zirneklis, protams, tup alā un gaida, līdz kāds ku­kainis — muša vai sienāzis, vai kaut kas tamlīdzīgs — pa­rādīsies tuvumā. Šķiet, zirneklis prot noteikt īsto attā­lumu, kad kukaini var notvert. Tiklīdz tas pienācis pie­tiekami tuvu, zirneklis… ē… izšaujas no alas un sagrābj laupījumu. Taču, kad tēviņš dodas meklēt mātīti, viņam jāiet pa sūnām līdz lūkai, un es bieži esmu brīnījies, kā

; viņš … ē … aiz pārskatīšanās nekrīt mātītei par upuri. Iespējams, ka viņa soļi skan citādi. Bet varbūt viņš izdod ' kādu troksni… saproti… kaut kādu troksni, ko mātīte pazīst.

Klusēdami kāpām pa nogāzi lejup. Kad sasniedzām krustceles, es teicu, ka man jāiet uz mājām.

— Labi, labi, tad atvadīsimies, — viņš sacīja, blenz­dams uz savām kurpēm. — Bija ļoti jauki ar tevi iepa­zīties.

Brītiņu stāvējām klusēdami. Teodoram acīmredzot atkal bija uzbrucis kārtējais apjukums, kas viņu, šķiet, pār­ņēma ikreiz, kad vajadzēja sasveicināties vai atvadīties. Viņš vēl mirkli pastāvēja, nepaceldams acu no kurpju purngaliem, tad pastiepa roku un svinīgi paspieda ma­nējo.

— Uz redzēšanos, — viņš sacīja. — Ceru… ē… ka mēs drīz atkal tiksimies.

Pagriezies viņš devās pa nogāzi lejup, vicinādams spieķi un vērīgām acīm raudzīdamies visapkārt. Es pa­liku uz vietas, līdz viņš izgaisa manam skatienam, un pēc tam sāku iet uz māju pusi. Teodors mani mulsināja un reizē arī sajūsmināja. Pirmkārt, viņš neapšaubāmi ir ievē­rojams zinātnieks (to jau pēc bārdas vien varēja redzēt) un tādēļ man gaužām nozīmīga persona. īstenībā viņa personā sastapu pirmo cilvēku, kas šķita tikpat stipri aiz­rāvies ar zooloģiju kā es. Otrkārt, es jutos ārkārtīgi glai­mots, jo viņš izturējās pret mani gluži kā pret sava ve­cuma biedru. Man tas ļoti patika, tāpēc ka arī ģimenē neviens nesarunājās ar mani kā ar maziņo, un es neva­rēju ciest, ja to darīja svešinieki. Taču Teodors ne tikai runāja ar mani kā ar pieaugušo, bet arī izturējās, it kā es būtu viņam zināšanās līdzīgs.