Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Zem kokiem noģērbāmies un bridām siltajā, mirdzo­šajā ūdenī, ielaidāmies tajā ar seju uz leju virs radzēm un jūraszāļu kumšķiem, lāgiem ienirdami dziļāk, lai iz­celtu no dzelmes kaut ko, kas mūs sevišķi ieinteresēja: kādu par citiem spilgtāku gliemežvāku vai izcilus lielu vēzi vientuļnieku, kam uz mājiņas bija aktīnija kā ar sārtu ziedu rotāta micīte. Šur tur līcīša smilšainajā dibenā kā tumšas vagas stiepās aļģes — melnās laminārijas, un starp tām dzīvoja holotūrijas jeb jūras gurķi. Atspērušies ar kājām pret līča dibenu un vērīgi raudzīdamies lejup, centāmies ar skatienu izurbties cauri zaļo un mēlnīgo jūraszāļu mirdzošajām, šaurajām lapiņām, kas bija savi­jušās īstā biezoknī, un virs tā mēs planējām kā vanagi virs dīvaina meža. Mazos klajumiņos starp jūraszālēm gulēja holotūrijas, droši vien visneglītākie jūras dzīvnieki. Apmēram sešas collas gari, tie izskatās it kā biezā, brūnā, raupjā ādā iestūķēti, pārlieku piepūtušies cīsiņi; šie neat­tīstītie, primitīvie dzīvnieki gulēja nekustēdamies, tikai viegli zvalstoties līdzi ūdens viļņojumam, iesūkdami ūdeni pa vienu galu iekšā un izlaizdami pa otru galu atkal ārā. Ūdenī dzīvojošās sīkbūtnes kaut kur cīsiņa iekšās tiek izfiltrētas un nonāk holotūrijas primitīvajā vēderā. Ne­viens gan neņemsies apgalvot, ka holotūriju dzīve ir interesanta. Tās vienmuļi valstījās pa līča dibena smil­tīm un regulāri iesūca ūdeni. Grūti būtu ticēt, ka šīs pirmatnējās būtnes spēj sevi aizstāvēt, nedz arī, ka viņām tas nepieciešams; taču īstenībā tām ir visai neparasta me­tode, kā izpaust savu nepatiku. Pietiek izcelt holotūriju no ūdens, un tā, neizrādot pat niecīgāko muskuļu piepūli, no abiem ķermeņa galiem izšļāc veselu šalti ūdens. Tieši šī īpašība deva mums ierosmi rotaļai ar ūdens pistolēm. Apbruņojušies katrs ar vienu holotūriju, piespiedām savus ieročus izšļākt ūdens strūklu un vērojām, kurā vietā izšļāktais ūdens atsitas pret līča virsmu. Aši devāmies turp. Tas, kurš šajā vietā atrada bagātāku ūdens faunu, ieguva vienu punktu. Kā jau katrā sacensības spēlē, arī mēs lāgiem aizsvilāmies, apvainojām viens otru šmauk­šanā un pamatīgi sastrīdējāmies. Šādos brīžos holotūrijas bija gaužam parocīgs ierocis, lai uzšļāktu ūdens strūklu pretiniekam. Taču vienmēr, izmantojuši holotūriju pakal­pojumus, aizpeldējām, kur bijām tās paņēmuši, un nolikām atpakaļ jūraszāļu biezoknī. Kad nākamreiz atkal uzmek­lējām šo vietu, holotūrijas gulēja turpat, parasti tieši tādā stāvoklī, kā bijām tās nolikuši, un rāmi zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem.

Izmantojuši visas iespējas ar holotūrijām, devāmies meklēt gliemežnīcas manai kolekcijai vai iegrimām plašās diskusijās par jūras dzīvniekiem, kurus bijām uzgājuši; bet tad Džordžs pēkšņi attapās, ka šīs nodarbības, kaut arī tik aizraujošas, tomēr vārda tiešākajā nozīmē par skološanu nosaukt nevar, tādēļ devāmies atpakaļ uz sek­lumu un apgūlāmies. Mācību stunda turpinājās, bet vis­apkārt bariem vien mudžēja sīkas zivtiņas un liegi skru- binājās mums ap kājām.

— Tā nu franču un angļu flotiles lēnām tuvojās viena otrai, lai sastaptos izšķirošajā jūras kaujā. Kad ienaid­nieks parādījās, Nelsons patlaban atradās uz komandtil­tiņa un raudzījās tālskatī… Par franču tuvošanos viņu jau iepriekš bija brīdinājusi kāda draudzīga kaija… Ko? … Man šķiet, tā bija no lielajām kaijām, no tām ar melnajām mugurām… Tātad kuģi izvērsās cits pret citu… protams, tajos laikos tas negāja tik ātri kā tagad, jo toreiz bija tikai burinieki… motoru vēl nebija … nē, piekaramo arī ne … Angļu jūrnieki mazliet iztrūkās, jo franču flote šķita ļoti spēcīga, bet, redzēdami, ka Nel- sonu tas viss nepavisam neuztrauc un viņš sēž uz tiltiņa un noņemas ap jūras putnu olu kolekciju, viņi nosprieda, ka bailēm nav nekāda pamata.

Jūra liegi aijāja manu augumu kā silta, zīdaina sega. Viļņu nebija, mani viegli šūpoja tikai ūdens apakšējo slāņu kustība, jūras pulss. Ap kājām zibsnīgi šaudījās krāsainas zivtiņas, nostādamās uz galvas, kad iedomājās ar bezzobu mutēm mani paskrubināt. Olīvkoku nolīku- šajos zaros savā nodabā maigi sanēja cikādes.

— … viņi steidzās Nelsonu nonest no klāja cik iespē­jams ātri, lai no komandas neviens nepamanītu, ka viņš ievainots . . . Viņš bija nāvīgi ievainots un gulēja kajītē, kamēr uz klāja vēl plosījās kauja. Izdvesis pēdējos vār­dus: «Hārdij, noskūpsti mani,» viņš nomira… Ko? Jā, protams. Viņš jau priekšlaikus bija pateicis Hārdijam — ja ar viņu kaut kas notiekot, Hārdijs varot paturēt putnu olu kolekciju… un tā Anglija gan zaudēja savu labāko jūrnieku, bet kaujā uzvarēja, un tam bija liela nozīme Eiropas liktenī…

Līcim garām aizslīdēja saulē izbalējusi laiva, ko airēja zvejnieks noskrandušās biksēs, stāvēdams laivas pakaļ­galā un kustinādams airi ūdenī kā zivs asti. Viņš pacēla roku laiskam sveicienam, un pāri klusajam, zilajam ūdens spogulim varēja dzirdēt aira žēlo iečīkstēšanos un kluso šļakstu, kad tas iegrima ūdenī.

PIEKTĀ NODAĻA

ZIRNEKĻU SLĒPTUVE

Kādā karstā, snauduļainā pēcpusdienā, kad viss, izņemot cikādes, šķita aizmidzis, mēs ar Rodžeru devāmies ceļā, lai redzētu, cik tālu kalnos varam uzkāpt, pirms sāk krēslot. Gājām cauri olīvju birzīm, kur gaišās strēlēs un plankumos rotājās saules gaisma un gaiss trizu- ļoja klusumā un svelmē; tad koki mums palika aiz mugu­ras un mēs nonācām kailā, klinšainā smailē, kur apsēdā­mies atpūsties. Lejā snauda sala, kas bula dūmakā izska­tījās kā akvarelis: pelēkzaļi olīvkoki; melnas cipreses; daudzkrāsainas klintis piekrastē; jūra — spoguļgluda un vizmojoša, vietām zila kā zivju dzenīša spārns, citur nei­rīta zaļumā, šur tur uz līdzenā spoguļa pa viļņu ielocei, kur ūdens skalojās gar olīvkokiem apaugušām klintīm. Tieši mums pie kājām spīguļoja neliels līcītis ar pusmē- nesveida baltas smilts liedagu, tik sekls, ar žilbinošu smilts dibenu, ka ūdens mirguļoja pavisam blāvi zils, gan­drīz balts. Es, kalnā kāpjot, biju pamatīgi nosvīdis, un Rodžers sēdēja, mēli izkāris, ar putu šļakatām bārdā. No­lēmām, ka tālāk nav vērts kāpt, labāk iesim izpeldēties. Steigšus vien norausāmies pa nogāzi lejup mazajā, klu­sajā, vientuļajā līcītī, kas gozējās mirdzošajā saules gaismā. Tīkamā gurdumā sēdējām siltajā, seklajā ūdenī, es rakņājos smiltīs. Sad tad atradu kādu oli vai pudeles stikla gabaliņu, ko ūdens bija tā noberzis un nogludinājis, ka tas zaigoja kā zaļš, caurspīdīgs dārgakmens. Šos atra­dumus sniedzu Rodžeram, kas vēroja manu darbošanos. Viņš lāgā nesaprata, kādu atbildi no viņa gaidu, tomēr, negribēdams mani apvainot, liegi saņēma dāvanu zobos. Pēc brītiņa, domādams, ka es neskatos uz viņa pusi, iemeta to atpakaļ ūdenī un dziļi nopūtās.

Vēlāk es atgūlos uz klints nožāvāties, bet Rodžers no­šķaudījās un metās atpakaļ seklajā ūdenī, tvarstīdams zilspurainos jūras sunīšus ār uzpūstajiem, muļķīgajiem purniņiem. Tie šaudījās no akmens uz akmeni tik ātri kā bezdelīgas. Smagi elsdams un acu no dzidrā ūdens nenovērsdams, Rodžers ar ārkārtīgi saspringtu sejas iz­teiksmi lēkāja tiem pakaļ. Kad biju nožuvis, uzvilku bikšeles un kreklu un pasaucu Rodžeru. Viņš negribīgi skrēja pie manis, visu laiku griezdams galvu atpakaļ un ar acīm sekodams jūras sunīšiem, kas joprojām šaudījās pa līča smilšaino, saules apspīdēto dibenu. Pieskrējis man pavisam klāt, viņš krietni nopurinājās, tā ka es saņēmu īstu dušu no viņa pinkainā kažoka.