Džeralds Darels: Mana ģimene un citi zvēri

Tad dūkšana piepeši aprāvās, acīs viņam iezalgojās tēraudzils mirdzums, viņš ieņēma aizsardzības pozīcijas, pavērsdams neredzamu rapieri pret tādu pašu neredzamu pretinieku. Piemiegtām acīm, brillēm zibot, viņš trenkāja pretinieku pa visu istabu, veikli izvairīdamies, lai neuz- grūstos virsū mēbelēm. Kad pretinieks bija iedzīts kaktā, Džordžs lēkāja un locījās tam apkārt lapsenes lokanumā uzbrukdams, durdams, aizsargādamies. Man pat likās, ka redzu tēraudu zibam. Un tad pienāca izšķirošais mirklis: ar veiklu cirtienu uz augšu un sānis pa pretinieka ra­pieri tas tiek padarīts nekaitīgs, ašs palēciens atpakaļ un tad garš, taisns dūriens ar ieroča aso smaili tieši preti­nieka sirdī. Es visu laiku bezgalīgā apbrīnā vēroju Džor- džu, pilnīgi aizmirsis burtnīcu, kas atradās man priekšā uz galda. Matemātika patiesi nebija no mūsu veiksmī­gākajiem priekšmetiem.

Ģeogrāfijā mums vedās labāk, jo Džordžs prata pie­šķirt mācību vielai zooloģisku nokrāsu. Mēs zīmējām milzu kartes ar kalnu grēdām un pēc tam ievilkām vaja­dzīgajās vietās nosacītos apzīmējumus, vienlaikus atvei­dodami tur mītošo interesantāko dzīvnieku attēlus. Manā uztverē Ceilonas galvenā produkcija bija tapiri un tēja, Indijas — tīģeri un rīss, Austrālijas — ķenguri un aitas; okeānu straumju zilās līknes, ko zīmējām kartēs, nesa līdzi ne tikai orkānus, pasātus, jauku un sliktu laiku, bet arī vaļus, albatrosus, pingvīnus un jūras lauvas. Mūsu kartes bija īsti mākslas darbi. Lielākie vulkāni spļāva tādu uguni un zēveli, ka varēja domāt, papīra kontinenti tūliņ aizdegsies,, bet pasaules augstākās kalnu grēdas vizu­ļoja tik zilas un spoži baltas ledū un sniegā, ka skatī­tājam neviļus pārskrēja saltuma trīsas. Mūsu brūnie, saulē izdegušie tuksneši bija bāztin piebāzti ar kuprainiem ka­mieļiem un piramīdām, bet tropu meži saauguši tik krāš­ņos biezokņos, ka tur tikai ar mokām varēja izspraukties cauri lempīgie jaguāri, vijīgās čūskas un drūmie gorillas; džungļu mežu malās izkāmējuši iezemieši vārgi cirta uz­gleznotos kokus, izveidojot nelielus klajumiņus — droši vien tikai tādēļ, lai tajos ar grīļīgiem iespiedburtiem varētu ievilkt «kafija» vai «labība». Mūsu upes bija pla­tas un zilas kā neaizmirstulītes; pa tām peldēja kanoe un krokodili. Mūsu okeānos nebija nevienas tukšas vietiņas: kur netrakoja negantas vētras vai pāri nomaļai, palmām apaugušai saliņai nepacēlās drausmīgs devītais vilnis, tur visur čumēja un mudžēja dzīva radība. Labsirdīgie vaļi pieļāva, ka viņus neatlaidīgi vajā ar veselu harpūnu mežu apbruņojušies nožēlojami galeoni; piemīlīgi un nevainīgi astoņkāji maigi žņaudza savos skāvienos mazas laiviņas; ķīniešu džonkām un to koši dzeltenādainajām komandām dzinās pakaļ neskaitāmas haizivis ar varen skaidri iezī­mētiem zobiem, bet zvērādās tērpušies eskimosi ledus laukos, kurus biezi jo biezi apdzīvoja ledus lāči un pin­gvīni, medīja tuklu jūras lauvu barus. Tās bija dzīvas kartes, ko varēja pētīt, mūžam no jauna pārskatīt, šo to piezīmēt klāt; īsi sakot, tās bija kartes, kas patiesi kaut ko nozīmēja.

Mūsu vēstures stundas sākumā nevarēja nosaukt par sevišķi veiksmīgām, līdz Džordžs atklāja, ka, pievienojot garlaicīgajiem faktiem mazdrusciņ zooloģijas un pieminot dažus it kā gluži nenozīmīgus sīkumus, viņš viegli pie­saista manu interesi. Tā es uzzināju dažus vēstures datus, kas, ciktāl mana atmiņa sniedz, pirms tam nekur nebija fiksēti. Stundu pēc stundas es, elpu aizturējis, sekoju Hannibala gājienam pāri Alpiem. Kādēļ viņš tik grūtu gā­jienu bija uzsācis un ko domāja darīt, nonācis otrā pusē, tas mani neinteresēja. Manu uzmanību šajā ekspedīcijā, kas man šķita gaužām slikti noorganizēta, saistīja tas, ka zināju līdz pēdējam nosaukt vārdā katru ziloni. Zināju arī, ka Hannibals turēja speciālu cilvēku, kura pienāku­mos ietilpa ne tikai pabarot ziloņus, bet aukstā laikā apgā­dāt tos arī ar karsta ūdens pudelēm. Šķiet, šis interesantais fakts palicis nepamanīts pat ļoti nopietniem vēsturnie­kiem. Gandrīz nevienā vēstures grāmatā nav arī piemi­nēts, ka Kolumba pirmie vārdi, izkāpjot Amerikas krastā, bijuši: «Žēlīgā debess.,. paskat, jaguārs!» Skaidrs, ka pēc šāda ievada ikvienam radīsies interese par konti­nenta turpmāko vēsturi. Tā Džordžs, mocīdamies ar nepie­mērotām grāmatām un slinku skolnieku, visiem spēkiem centās padarīt mācības pēc iespējas interesantākas un cik necik piešķirt stundām dzīvīgumu.

Rodžers, protams, domāja, ka es gluži vienkārši iznie­koju jaukos rītus. Viņš tomēr mani nepameta, bet mierīgi snauda zem galda, kamēr es cīnījos ar mācībām. Reizu­mis, kad man vajadzēja aiziet pēc kādas grāmatas, arī viņš piecēlās, noskurinājās, skaļi nožāvājās un palunci- nāja asti. Taču, redzēdams mani atgriežamies pie galda, nolaida ausis, smagiem soļiem aizčāpoja atpakaļ savā vietā un, grūši un sērīgi nopūties, apgūlās. Džordžs neie­bilda pret Rodžera uzturēšanos istabā, jo suns uzvedās pieklājīgi un nenovērsa manu uzmanību.

Lāgiem gan Rodžers, pamozdamies no kāda ciema suņa rejām, pēkšņi trūkās kājās un pats sāka neganti riet, ne­maz vēl neaptvēris, kur atrodas. Atjēdzies viņš samulsis pavērās mūsu sašutuma pilnajās sejās, paluncināja asti un kaunīgi nolaida acis.

īsu laiciņu mūsu stundās piedalījās arī Kvazimodo un uzvedās nevainojami, kamēr tam ļāva tupēt man klēpī. Tur viņš visu rīta cēlienu snauduļoja, klusītēm savā no­dabā dūdodams. Taču drīz vien es pats viņu izdzinu ārā, jo vienā jaukā dienā viņš apgāza zaļās tintes pudeli tieši uz lielas un ļoti skaistas kartes, ko tikko bijām pabeiguši. Es, zināms, sapratu, ka šis vandālisms nav tīšs darbs, tomēr stipri apskaitos. Kvazimodo veselu nedēļu centās atgūt manu labvēlību, tupēja aiz durvīm un pa durvju apakšu lūdzoši dūdoja, bet ikreiz, kad man jau kļuva viņa žēl, pametu acis uz spoži zaļajām astes spalvām un atkal nocietināju savu sirdi.

Vienā stundā bija klāt arī Ahils, taču viņam nepatika uzturēties telpās. Visu rītu viņš čāpoja pa istabu, skrāpē­damies gar sienu līstīm un durvīm. Viņam patika arī palīst zem dažādām istablietām, tad viņš neganti skrāpē­jās, līdz mēs viņu izvilkām ārā. Tā kā istabiņa bija maza, tad praktiski vajadzēja pārcilāt visas mēbeles. Pēc trešās cilāšanas Džordžs noteica, ka nekad neesot strādājis pie Kārtera Petersona [1] , tādēļ nevarot pierast pie šādiem vin­grinājumiem, un, pēc viņa domām, labāk būtu izlaist Ahilu dārzā.

Tā pie manis palika vienīgi Rodžers. Bija gaužām patīkami atspiest kājas pret viņa pinkainajiem sāniem, kamēr mocījos ap kādu uzdevumu, bet arī tad bija grūti koncentrēties, jo saules gaisma spiedās cauri aizvirtņiem un gaišās svītras uz galda un grīdas man atgādināja visu, ko šajā brīdī būtu iespējams uzsākt.

Visapkārt pletās plašas olīvju birzis, kas skanēt ska­nēja cikādu dziesmās; mani gaidīja ar sūnu apaugušie mūri, kas atdalīja vīna dārzu terases, tur šaudījās raibi izrakstītas ķirzakas; miršu biezokņos bija pilnum pilns visādu kukaiņu, bet tuksnesīgajos kalnos krāšņi cigļi, satraukti čivinādami, bariem laidelējās pa baltdadžiem.

To izpratis, Džordžs ar gudru ziņu iedibināja progre­sīvu pasākumu — mācību stundas brīvā dabā. Dažurīt viņš ieradās ar lielu, pūkainu dvieli uz rokas un mēs kopā devāmies cauri olīvju birzīm prom pa ceļu, kas zem smalko putekļu kārtas šķita kā balts samta paklājs. Pēc brīža nogriezāmies pa kazu taku, kura vijās gar mi­niatūru klinšu virsotnēm, līdz nonācām vientuļā, mazā līcītī ar baltas smilts liedagu pusmēness veidā. Ap to no visām pusēm pletās zemu olīvju birztala, kas deva tīkamu ēnu. No nelielās klints virsotnes ūdens līcī izska­tījās tik kluss un dzidrs, ka neviļus likās — diez, vai tas maz tur ir. Zivis šķita šaudāmies pa gaisu virs viļņotās smilts; cauri skaidrajam sešas pēdas dziļajam ūdenim va­rēja redzēt klinšu radzes, kur aktīnijas snaikstīja slaidos, košos taustekļus un vēži vientuļnieki stiepa uz mugurās savus konusveida mājokļus.