Džeralds Darels: Mana ģimene un citi zvēri

Jutos gaužām vīlies, kad, par spīti maniem pūliņiem un modrībai, mazuļi izšķīlās naktī. Man šķita, ka pēc visa, ko biju darījis, spīļastu māte gan būtu varējusi aizkavēt izšķilšanos, kamēr es atnāku. Taču mazuļi vēl bija lig­zdiņā — burvīgs mazu spīļastīšu perējums, sīciņi, kusli mazulīši, kā no ziloņkaula izdrāzti. Tie liegi kustējās zem mātes ķermeņa, čāpoja tai starp kājām, daži pārdrošnieki pat riskēja uzrāpties mātei uz spīlēm. Sirds sila, viņos no­skatoties. Nākamajā dienā bērnistaba bija tukša: mana brīnišķīgā ģimene bija izklīdusi pa visu dārzu. Mazliet vēlāk es vienu no mazuļiem atkal dabūju redzēt: tas, pro­tams, bija paaudzies, kļuvis brūnāks un pieņēmies spēkā, bet es to tūliņ pazinu. Viņš bija saritinājies rozes ziedlapu biezoknī un cieši aizmidzis; kad es viņu iztramdīju, viņš tikai mazliet paslēja augšup spīles. Man būtu gribējies domāt, ka tas ir laipns, draudzīgs sveiciens, taču, godīgi sakot, sapratu, ka īstenībā tā ir vienīgi kustība, ar kādu katra spīļaste brīdinot vēršas pret potenciālu ienaidnieku. Es viņam to neņēmu ļaunā. Galu galā viņš vēl bija tik jauniņš, kad pēdējo reizi tikāmies.

Drīz vien iepazinos ar apaļīgajām zemnieku meičām, kas ik rītu un vakaru jāja garām dārzam. Sāniski sēdē­damas uz saviem lempīgajiem lutaušu ēzelīšiem, viņas ar spilgtajiem tērpiem un skaļo tērgāšanu atgādināja papa­gaiļus, un viņu smiekli skaņi atbalsojās olīvju birzīs. No rītiem, kad ēzelīši sīkiem teciņiem tipināja garām mūsu villai, viņas man uzsmaidīja un māja sveicienus, bet vaka­ros, riskēdamas novelties pelēčiem no muguras, pārliecās pār fuksiju dzīvžogu un smaidot sniedza man dāvanas — dzintarainu vīnogu ķekaru, kas vēl glabāja saules sil­tumu, vīģes darvas melnumā ar sārtām rievām tur, kur augļi no brieduma bija pārsprāguši, vai milzīgu arbūzu, kas likās pildīts ar rožainu ledu. Pamazām sāku saprast, ko viņas saka. Sākotnēji šķietami bezjēdzīgajā skaņu juceklī sāka izdalīties atsevišķi vārdi, ko es uztvēru. Un tad piepeši vārdiem radās nozīme, un es citu pēc cita sāku tos piesardzīgi izrunāt pats; savācu visus jaunapgū­tos vārdus un, nedomādams par gramatiku, mēģināju izveidot no tiem neveiklus, stostīgus teikumus. Manas kaimiņienes to uzņēma ar sajūsmu, it kā, cenzdamies iemācīties viņu valodu, es būtu izteicis viņām visbrīniš­ķīgākos komplimentus. Kad es lauzījos, mēģinot atbildēt sveicienam vai izteikt kādu vienkāršu teikumu, viņas, uzmanīgi ieklausīdamās, pārliecās pār žogu un, tikko biju savu sakāmo veiksmīgi norunājis, starojot smaidīja un

plaukšķināja. Pakāpeniski iegaumēju viņu vārdus, uzzi­nāju, kura ar ko ir rados, kura jau precējusies un kura cer iziet pie vīra, un daudz citu svarīgu sīkumu. Man parādīja, kur starp olīvkokiem ir viņu nelielās mājiņas, un, ja mums ar Rodžeru gadījās tur iet garām, visa ģi­mene skaļi un līksmi metās pretī, apsveica mūs, iznesa ārā krēslu un aicināja, lai kopā ar viņiem pasēžu zem vīnstīgām un iebaudu pasniegtos augļus.

Pamazītēm salas burvība ietina mūs it kā ziedputekšņu mākonī. Katrai dienai piemita tik dziļš miers, ka laiks slita i/gaistam un gribējās, lai diena nekad nebeigtos. Bet tad n.ikts atkal pašķīra savus tumsas plīvurus un mūs gaidīj.i jauna diena — mirdzoša un koša kā novelkamā bildilc, ar tādu pašu nerealitāti apdvesta.

TREŠĀ NODAĻA

VĪRS AR R02U VABOLĒM

Rītos, kad pamodos, pa manas guļamistabas logu caur "aizvirtņu spraugām spraucās iekšā uzlecošās sauļos zelts. Rīta gaisu pildīja virtuves pavarda dūmu smarža, gaiļu skaņā dziedāšana, tālīnas suņu rejas un kazu zvārgulīšu skumjā melodija, kad ganāmpulkus dzina ganos.

ļftrokastis mēs ēdām dārzā zem mazajiem mandarīnu kociņiem. Rīta spirgtumā mirdzošajām debesīm vēl nebija pusdienlaika skaudrā ziluma, tās zalgoja pienaini blāvas kā opāls. Puķes vēl nemodās — rožu ziedi mirka rasas pilmnos, kliņģerītes nevēra vaļā ziedlapiņas. Brokastis paiasti noritēja mierīgi un klusējot, tik agrā rīta stundā mūsu ģimenes locekļi nebija runīgi. Tikai uz maltītes bei- g

— Vai tev tiešām tā jārij un jāstrebj? — Larijs allaž apjautājās dziļi sāpinātā tonī, klīrīgi ar sērkociņu bak­stīdams zobus.

— Ed lēnām, bērns, — māte klusi pamācīja, — nav taču nekur jāsteidzas.

Neesot jāsteidzas? Ja Rodžers, spraigi izslējis melno augumu, jau sēž pie vārtiņiem un ar savām brūnajām acīm saspringti vēro, ko es daru? Neesot jāsteidzas, ja pirmās miegainās cikādes olīvju birzīs jau sāk skaņot vijoles? Neesot jāsteidzas, ja visa sala, rīta svaigumā mirdzoša kā zvaigzne, gaida, kad došos to izpētīt? Ne­bija nekādu cerību, ka manējie to sapratīs, tādēļ sāku ēst lēnāk, līdz viņu uzmanība pievērsās kaut kam citam, pēc tam atkal stūķēju barību mutē ko spēdams.

Ticis beidzot ar brokastīm galā, es aizslīdēju prom no galda un devos uz vārtu pusi, kur Rodžers mani saņēma ar jautājošu skatienu. Abi kopā brītiņu vērāmies caur vārtiņu čuguna režģiem uz olīvju birzīm nogāzē. Iemi­nējos Rodžeram, ka šodien varbūt nemaz nav vērts kaut kur iet. Viņš tūliņ protestēdams sāka strauji kustināt astes struņķīti un grūda purnu man pie rokas. Nē, nē, es turpināju, man tiešām liekas, ka šodien nebūtu nekur jāiet. Nez, vai pat nesāks līt… un es norūpējies cītīgi blenzu dzidrajās, mirdzošajās debesīs. Rodžers, ausis sa­slējis, arī palūkojās debesīs, bet pēc tam uzmeta man lūdzošu skatienu. Taču es tikai runāju savu: ja nu nelīs vēl tūliņ, šo pašu brīdi, lietus var uznākt vēlāk, tādēļ būtu daudz drošāk paņemt grāmatu un pasēdēt tepat dārzā. Rodžers izmisumā uzlika lielo, melno ķepu uz vār­tiņu režģa un tad pagriezās pret mani, pacēlis augšējo lūpu, tā ka baltie zobi atsedzās glaimīgā vīpsnā, un kul­stīja ašteli, cik spēka. Tas bija viņa lielais trumpis, viņš skaidri zināja, ka tik apburošam smaidam es nespēšu no­turēties pretī. Tad nu es arī beidzu ķircināties, sameklēju savas sērkociņu kastītes un tauriņu ķeramo tīklu, vārtiņi nočīkstēja un aizcirtās, un Rodžers aizdrāza kā viesulis pa olīvju birzīm, sveikdams jauno dienu ar dobjiem rējie­niem.

Šajā pētnieka gaitu agrīnajā posmā Rodžers bija mans pastāvīgais pavadonis. Abi kopā iedrošinājāmies aiziet aizvien tālāk projām no mājām, atklājām klusas, nomaļas olīvju birzis, ko vajadzēja izpētīt un paturēt prātā, lauzā­mies cauri miršu labirintiem — melno strazdu iemīļotām apmešanās vietām —, izstaigājām šauras ielejas, ko tumšas ēnas ietina dziļā mijkrēslī kā tumšzaļā seģenē. Rodžers bija brīnišķīgs ceļabiedrs dēkās — aizrautīgs, bet piir/.iiMcigs, drosmīgs, tomēr nekad nekļuva par kausli, ftiik 1.11 labsirdīgi piecieta visas manas dīvainības. Ja es, rA|)(l

Šajos pārgājienos mēs ar Rodžeru kļuvām pazīstami plašā apkārtnē un arī paši iepazināmies ar daudziem cil­vēkiem. Viņu vidū, piemēram, bija plānprātīgs puisis ar īpaļu, pilnīgi neizteiksmīgu seju. Viņš vienmēr bija ģēr­bies noskrandušā kreklā un zilās, līdz ceļiem uzrotītās sarža biksēs, bet galvā valkāja katliņcepures paliekas bez malām. Ikreiz, sastapis mūs steidzamies savās gaitās pa olīvju birzīm, viņš pieklājīgi pacēla ērmīgo cepuri un bērnišķīgā balstiņā, kas skanēja dzidri kā stabulīte, no­vēlēja mums labudienu. Tad, pamājis ar galvu, ja es kaut ko sacīju, palika un noraudzījās mums pakaļ minūtes desmit. Pēc tam, vēlreiz pieklājīgi pacēlis cepuri, pazuda birzī. Iepazināmies arī ar milzīgi resno, jautro Agati, kas dzīvoja mazā, laika zoba sagrauztā mājelē gandrīz pašā kalna galā. Viņa pastāvīgi sēdēja pie savas mājiņas, plu­cināja vilnu un vērpa no tās rupju dziju. Viņai droši vien bija krietni pāri septiņdesmitiem, taču mati melni un spīdīgi, rūpīgi sapīti bizēs, kas bija aptītas ap nopulētiem govs ragiem — vecīgās zemnieku sievas mēdza tā rotā­ties. Agati sēdēja saulē kā milzu rupucis, galvā koši sarkans lakats, kas pārmests pār govs ragiem. Vārpstiņa viņai rokās griezās kā vilciņš, pirksti veikli līdzināja un virpināja pavedienu, bet grumbainā mute ar apdrupušo,