Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

Ar šiem cilvēkiem ir grūti strīdēties - viņi dzīvo eiforiskā pārliecībā, ka dzīvnieki zoodārzā cieš gluži kā ieslodzīti Dārt- mūrā, savukārt dabiskajā vidē tie dzīvo kā Ēdenes dārzā, kur jērs var apgulties līdzās lauvam, un viņu pazīšanās nesāksies kā draudzība un nebeigsies kā vakariņas. Nav nozīmes viņiem stāstīt par savvaļas dzīvnieku ikdienas grūto, nemitīgo pietie­kama barības daudzuma meklēšanu, par pastāvīgo sasprin­gumu, izvairoties no ienaidniekiem, par cīņu ar slimībām un parazītiem, par faktu, ka dažu sugu vidū mazuļu mirstība pirmo sešu dzīves mēnešu laikā ir lielāka par piecdesmit pro­centiem. "Ak," apmātie dzīvnieku mīļotāji teiktu, kad tiem būtu uzskaitīti visi šie fakti, "bet viņi ir brīvi." Šiem cilvēkiem tiek norādīts, ka ikvienam dzīvniekam ir sava stingri noteikta teritorija, ko nosaka trīs faktori: ēdiens, ūdens un sekss, ja visus šos faktorus sekmīgi nodrošina ierobežotā teritorijā, dzīvnieki tajā paliks. Taču šķiet, ka cilvēkus pilnīgi apsēdis vārds "brī­vība", it īpaši, kad to attiecina uz dzīvniekiem. Neliekas, ka viņi uztraucas par Strīthemas klerku, Daremas ogļraču, Šefīldas fabriku strādnieku, Hartleja Vintneja galdnieku vai Soho virs- viesmīļu brīvību, kaut arī, ja rūpīgi izpētītu kādu šeit uzskaitīto vai līdzīgu "sugu" dzīvi, atklātos, ka viņu darbs un paražas tos tur ieslodzījumā tikpat kārtīgi kā jebkuru zoodārza iemītnieku.

Nākamajā rītā es apstaigāju parku, atvadīdamies no dzīvnie­kiem un cilvēkiem. Es biju noskumis, jo Vipsneidā tiku juties laimīgs, tomēr ikviens dzīvnieks manā ceļā pārstāvēja zemi, ko vēlējos redzēt, ikviens bija tāds kā ģeogrāfisks ceļrādis, kas sauca ceļā. Vombats Pīters, kas skaļi čāpstināja pēdējo manis pasniegto zemesriekstu sauju, atgādināja par ačgārno Austrā­lijas kontinentu ar tā dīvainajiem, sarkanajiem tuksnešiem un vēl dīvaināko faunu - dzīvniekiem, kas lēkā atsperīgi kā bum­bas, zīdītājiem, kas dēj olas kā putni, un tamlīdzīgiem brīnu­miem, kuri man noteikti jāredz savām acīm. Kamēr tīģeri Pols un Renē, kuru kažoki vizēja saulrieta oranžajā krāsā, notiesāja pasniegto atvadu olu, manās acīs tie bija Āzija - dārgakmeņiem rotāti ziloņi, milzīgi, bruņām klāti degunradži un spīdošas, vizuļojošas Himalaju nogāzes, kurās mudž savvaļas aitas. Polārlāči Beba un Sems, apmierināti šņākuļodami ap saldē­jumu, uzrunāja mani kā robotie, pienbaltie sniega plašumi un dziļā, aukstā jūra, zila un nemlliga kā kraukļa spārns. Raibi vizošās melnbaltās zebras un vecais Alberts ar pinkainajām krēpēm bija Āfrika - tumšais kontinents, kura spoži zaļajos, mitrajos mežos patvērumu raduši masīvi gorillas, savannas drebina miljoniem auļojošu nagaiņu un ezeri ar sārtajiem fla- mingo atgādina rožu dārzu.

It visur dzīvnieki deva man mājienus un nostiprināja manu apņemšanos. Pēdējo reizi pabāzdams banānus zem tapīru elas­tīgajiem deguniem un papliķēdams viņu tuklos rumpjus, es do­māju par viņu tēvzemes Dienvidamerikas apciemošanu - lieli koki pilni ar laumiņām līdzīgiem marmosetiem kā dārgakme­ņiem, platas, lēni plūstošas upes, kuru kafijas brūnie ūdeņi ir pilni ar aszobainām zivīm un miermīlīgiem bruņurupučiem. Bija tik daudz vietu, uz kurām doties, un tik daudz dzīvnieku, ko apskatīt, ka es degu nepacietībā. Brūnie lāči un vilki atgādināja noslēpumainu trokšņu pilnos ziemeļu mežus, žirafe Pīters ar režģoto ādas rakstu lika iztēloties Āfrikas dzeltenbrūnos klaju­mus, kā biskvīti trauslo zāli zem kājām un akāciju dīvainos pudurus, savukārt bizoni ar ērkuļainajiem pleciem kārdināja ar fantāzijām par Ziemeļamerikas prēriju plašajām ārēm.

Vīri, ar kuriem kopā tiku strādājis, uztvēra jaunumus dažādi.

- Atceries, ko tev mācīju, puis, - Džesijs man uztaurēja, sū­kādams zobstarpas. - Un turi acis vaļā. Viena lieta ir lauva būrī, bet pavisam cita, kad tas draņķagabals ložņā tev pakaļ, skaidrs? Turi acis vaļā, puis.

- Nesaprotu, kā tu kaut ko tādu vari, - Džo teica, savilcis lūpas un šūpodams galvu. - Es to nevarētu - pat tad ne, ja tu man piedāvātu simts mārciņu. Bet dari vien, kā Džesijs teica, un uzmanies.

- Prom uz Āfriku, vai ne? - Kola kungs noprasīja. - Tāds mazs pētnieks tu esi.

- Uz redzi, puis, - teica vecais Toms, satverdams manu roku un paspiezdams to savās resnajās, sarkanajās, apsaldējuma čūlu klātajās saujās. - Atsūti mums pastkarti, labi? Saudzē sevi.

- Labu veiksmi, puis, - Harijs novēlēja, acīm ieziboties. - Ne jau tāpēc, ka veiksme tev būtu vajadzīga, - zinu, ka ar tevi viss būs kārtībā, la kāds dzenas pakaļ, tu spēj paskriet gandrīz tikpat ātri kā es. Ar tevi viss būs kārtībā.

- Paliec sveiks, draugs, - teica Bērts, panirdams zem žirafes garā kakla, lai paspiestu man roku, un piebilda, it kā es grasītos precēties, - ceru, ka tu būsi ļoti laimīgs.

- Ja tev vajadzīga palīdzība, uzraksti kādu rindiņu, - Fils Beitss pamācīja, savilcis brūno seju nopietnā grimasē. - Esmu pārliecināts, ka kapteinis tev palīdzēs, un, ja tu jelkad sagribēsi atgriezties, esmu pārliecināts, ka mēs tev kaut ko sameklēsim.

Viņš man starojoši uzsmaidīja, pakratīja manu roku un tad, aplam svilpodams, devās prom cauri zaļajiem, narcišu pierai- binātajiem mežiem, un valabiji un pāvi lēni, bezrūpīgi pagāja

nost no ceļa.

>

Es paņēmu savu ceļasomu un devos laukā no parka.

Pirmie Eiropas zoodārzi atradās Grieķijā un Romā, kur tika izmantoti daļēji pētniecībai, daļēji kā cirka piedevas. Līdz pat Viktorijas valdīšanas laikam zoodārzi pildīja divas funkcijas: tie deva iespēju tuvāk izpētīt dzīvniekus un sagādāja, kā tolaik tika teikts, pacilājošu un uzjautrinošu Dieva radīto brīnumu izrādīšanu tā tuvākajam radiniekam - cilvēkam par prieku. Diemžēl zoodārzi pamazām pārvērtās galvenokārt par izprie­cas vietu, un to zinātniskā loma palika tālu iepakaļ, ja neskaita dažus izcilus izņēmumus. Dzīvniekus vienkārši turēja skatītāju izpriecai, un cilvēki gāja uz zoodārzu tādā pašā noskaņā, kā viņu senči bija gājuši uz trakonamu. Diemžēl daudzi cilvēki saglabājuši šo attieksmi ari mūsdienās, tomēr interese par dzīv­nieku uzvedību un ekoloģiju pieaug, un tā ir laba zīme. Zoo­dārzi kā interesantas izrādes un nekas vairāk varētu būt attais­nojami tajās senajās dienās, kad pasaule šķita esam pārpilnības rags ar dzīvniekiem. Piemēram, netika veikti nekādi nopietni centieni pavairot kolekcijā jau atrodamos dzīvniekus - ja dzīv­nieks nobeidzās, tā vietā no Dabasmātes neizsmeļamajiem krā­jumiem vienkārši paņēma citu. Mūsdienās šāda attieksme ir nepiedodama.

Aizrautīgi lasīdams, es ar šausmām sāku aptvert cilvēka al­katīgo ielaušanos visā pasaulē un šausmīgos postījumus, kādus tas izraisījis dzīvajā dabā. Es lasīju par nekaitīgo, nelidojošo dodo, kas tika atklāts un gandrīz vienā elpas vilcienā iznīcināts. Es lasīju par Ziemeļamerikas klejotājbaložiem, kuru bija tik daudz, ka no to bariem "debesis kļuva tumšas" un kuru ligz­došanas kolonijas aizņēma vairākus simtus kvadrātjūdžu. Klejotājbaloži bija labi izmantojami pārtikā - un pēdējais no viņiem nobeidzās 1914. gadā Sinsinati zoodārzā. Kvagas, kād­reiz Dienvidāfrikā tik parastos puszirgus-puszebras, strauji noveda pie iznīcības būru zemnieki, un pēdējā kvaga nobei­dzās Londonas zoodārzā 1909. gadā. Likās neticami, gandrīz neiespējami, ka zoodārzu vadītāji bijuši tik akli un nemanījuši, ka šie zvēri un putni svārstās uz iznīcības robežas, un neko nav darījuši dzīvnieku labā. Tas taču pilnīgi noteikti ir viens no zoodārzu patiesajiem uzdevumiem - palīdzēt dzīvniekiem, kas tiek grūsti pretī iznīcībai! Kāpēc tas netika darīts? Domājams, tolaik zoodārzus vadīja pēc principa - "tur, no kurienes šis zvērs nāk, tādu vēl ir papilnam". Taču pasaule sašaurinās, cil­vēku skaits aizvien palielinās un mēs arvien skaidrāk saprotam, ka "tur, no kurienes šis zvērs nāk", to vairs nav "papilnam".