Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

- Bils kavējas, - viņa secināja. - Viņš strādā pie pumpja, tā gan.

- Jēā, - Džo teica, tad sāņus piebilda - un tāpēc mums ne­kad nav tā dranka ūdens.

j >

Rojs nervozi ieķiķinājās. Mensfīlda kundze neizpratnē pa­smaidīja.

- Viņi atkal izspēlē to mazo joku, vai ne? - viņa man viltīgi vaicāja.

- Nu ja! - es auroju.

Priekšnamā atskanēja troksnis - parādījās Bils, pats Būdas saimnieks. Viņš, iespējams, bija mūsu sabiedrības interesantā­kais un nejaukākais dalībnieks - blēdīgs vīrs bez humora iz­jūtas, platiem pleciem, nespodrām, tuvu stāvošām acīm, vil­tīgu, grumbainu, žurkas seju. Viņš vienmēr smirdēja pēc lopu urīna. Nekad vēl nebiju saticis cilvēku, kam tik ļoti vienmēr un par visu bija taisnība - Bils zināja labāk un paziņoja to ar pilnīgi nezinoša cilvēka uzpūtību.

- Ek, - viņš noteica kā sveicinādams un aizšļūca uz savu vietu.

- 'bvakar, Bil, - Džo teica, acīm ļaunīgi ieziboties. - Strādāji virsstundas?

- Nē, - Bils atteica. - Tie maitas pazaudēja skrūves. Es tak teicu, lai neaiztiek. Vai tad šie klausās? Nēe.

Pie Bila garā deguna vienmēr karājās caurspīdīga šķidruma piliens. Es kā apburts raudzījos, kā tas raustās un tricinās, Bilam kustoties, riskantā pārdrošībā ieķēries savā matainajā laktā. Pi­liena īpašnieks patlaban nopētīja sev priekšā nolikto šķīvi.

- Plkša, - viņš teica, lepodamies ar atklājumu.

- Zivs, - viņa sieva izlaboja. - Tev garšo zivs, vai ne?

- Jūu, - Bils teica un sagrieza zivi.

Bila kustības bija lēnas un uzmanīgas, gluži kā rāpulim. Viņš iebāza kumosu mutē un košļāja ar tik vienaldzīgu sejas izteik­smi kā gremojoša govs. Bila vaigi, žokļiem kustoties, piepūtās un valstījās kā divi dīvāna spilveni. Viņš smagi elpoja caur de­gunu.

Džo atlaidās sēdeklī, aizkūpināja pīpi un pūta pāri galdam biezas, elpu aizžņaudzošas dūmu grīstes. Rojs joprojām cīnījās ar savu porciju. Mensfīlda kundze bija nodevusies kādai sīkai domai, kas sūcās cauri viņas trulajām smadzenēm.

- Tu šovakar iesi izklaidēties? - Bils man vaicāja.

-Nē.

Ar Bilu es vienmēr runāju vienzilbīgiem vārdiem, jo tādā veidā izdevās apturēt neinteresantu atmiņu plūdus, kas pastā­vīgi uzglūnēja pat aiz viņa visikdienišķākajiem izteikumiem un tikai gaidīja pareizo mājienu, lai tiktu ārā un visus nogarlaikotu.

- Ho, - viņš apcerīgi teica, - tātad paliksi mājās, ko?

Bila loģika bija laba, tomēr visai pirmatnēja. Viņam patika par visu būt skaidrībā.

Es pamāju.

- K's ir? - viņš noprasīja. - Vai viņa tevi vairs nemīl?

- Mīl gan, bet šovakar ies izklaidēties ar kādas citas vīru, - es pajokoju.

Visi smējās, arī Mensfīlda kundze, kas gan neko nebija dzir­dējusi, tomēr nevēlējās palikt malā.

Tad notika neizbēgamais. Piliens Bila degungalā izbeidza ne­vienlīdzīgo cīņu ar gravitācijas likumiem un precīzi uzkrita uz pīkšas kumosa, kas tobrīd, dakšiņā uzdurts, ceļoja uz viņa muti. Bils to metodiski sakošļāja.

- Nu, - Džo teica, - es gan iešu izklaidēties.

Viņš piecēlās, izklumzāja no virtuves un svilpodams devās cauri skanīgajai priekštelpai. Es jutu, ka Bila žurkas skatiens pievēršas man, un, lai izvairītos no nebeidzamiem un nogurdi­nošiem komentāriem par dienā padarīto, sekoju Džo pie­mēram. Nokļuvis priekšnamā, dzirdēju Mensfīlda kundzi vai­cājam Rojam, vai zivs garšojusi.

Visu, ko saprot ar miesu un dzīvības garu, ķermeni un dvēseli, sauc par dzīvnieku - kustoni - vai tie būtu putni, kas lido gaisā, vai zivis, kas peld ūdenī, vai zemes radījumi, kas staigā pa klajumiem kā cilvēki un dzīvnieki, gan savvaļas, gan piejaucēti, vai tie, kas rāpo un ložņā pa zemi.

Bartolomjū Anglis, Par lietu savdabību

Uz diviem vai trim laimīgiem mēnešiem es kļuvu par to, ko varētu vienīgi nosaukt par "palīgstrādnieku" - tas nozīmēja, ka man aprūpēšanai tika iedalīts pašam savs mazs nodalījums, kurā dzīvoja pusducis eskimosu suņu pāru un divi polārlapsu pāri, bet darbošanās ar šiem dzīvniekiem neaizņēma visu laiku, tāpēc mani sūtīja strādāt uz dažādiem nodalījumiem, lai aizvietotu jebkuru darbinieku, kuram tobrīd bija brīvdiena. Tas bija aizraujoši, jo ļāva atjaunot pazīšanos ar dzīvniekiem, kas bija mani seni paziņas, - piemēram, ar tīģeri Polu; tā kā fak­tiski katru dienu strādāju citā nodalījumā, darbā nekad netrūka sajūsmas.

Nekad agrāk nebiju strādājis ar eskimosu suņiem, tāpēc pir­majā dienā izturējos pret tiem ar zināmu piesardzību, jo tie bija prāvi dzīvnieki; taču drīz atklāju, ka šie suņi, kaut arī pie visniecīgākās izdevības bija gatavi kauties līdz nāvei, pret ik­vienu cilvēku izturas ar gandrīz mulsinoši enerģisku draudzī- gumu. Vislielākais suns barā bija milzīga krēmkrāsas kuce, kuru sauca Skvoša [10] . Šā vārda piemērotība man nelikās sapro­tama, iekams pirmo reizi nebiju iegājis aplokā. Labvēlībā sta­rodama, elsojot izkārusi garu un sarkanu mēli, kas atgādināja īpaši svarīgu personu sagaidīšanai izklātu grīdceliņu, sune metās man virsū un centās nolaizīt ikvienu manas sejas vie­tiņu, lai tādējādi izrādītu savu neizmērojamo pieķeršanos cil­vēkiem. Nostājusies uz pakaļkājām, viņa bija mazliet garāka par sešām pēdām, tā ka cilvēks, kuram šāda milzīga, balta pū­derslotiņa pēkšņi lec virsū un atbalstās uz pleciem, gluži da­biski tiek atspiests pret žogu; Skvoša tobrīd apliecina savu vārdu, un, ja vien kopējs nav gana izveicīgs, tas var iedzīvoties dažās lauztās ribās. Kad pirmais varenais apskāviens bija pār­dzīvots, kuce gan kļuva mazliet saprātīgāka, taču, kamēr ko­pējs slaucīja aploku, nebeidza riņķot tam apkārt, enerģiski kul­stīja asti un izdeva mīlas pilnus smilkstus. Laiku pa laikam viņa ar asti iebelza kopējam pa stilbiem, un sajūta bija tāda, kā saņemot zirga spērienu. Kaut arī cilvēkam, kas strādāja ar Skvošu, bija jābūt tikpat labi (vai mazliet labāk) trenētam kā vidēja svara cīkstonim, viņa bija brīnišķīgs un ārkārtīgi mīlams radījums. Arī citi eskimosu suņi bija savā ziņā pievilcīgi un mī­lami, bet tikai lielā, gāzelīgā Skvoša bija personība.

Kad ņēmu eskimosu suņus savā pārziņā, Fils man pastāstīja, ka Skvoša ir pārota un drīz viņai piedzims kucēni, tāpēc es pa­turēju kuci acīs, baroju viņu ar labākajiem gaļas kumosiņiem un, atgriezdamies pie lauvu nodalījuma laikā piekoptās malu- medniecības, pārlūkoju vietējo zemnieku dzīvžogus, meklē­dams olas. Bija ārkārtīgi sarežģīti ik dienu novērot Skvošu, lai uzzinātu, kad gaidāmas dzemdības, jo, pirmkārt, ikvienu tu­vošanos viņa uztvēra tik vētraini, ka pētījumi kļuva neiespē­jami, un, otrkārt, Skvošas kažoks bija tik biezs, ka nācās ļoti grūti novērtēt viņas apkārtmēru un bija gluži neiespējami pār­baudīt, vai pupi ir pierietējuši ar pienu; vienīgais paņēmiens bija iesaistīties ar lielo kuci ilgstošā laušanās sacensībā, kad varēju iegremdēt pirkstus viņas kažokā un pārbaudīt simp­tomus. Laikam ritot, Skvošas pupi pamazām pierietēja lieli un smagi, un kādu rītu viņa mani sagaidīja ar manāmi mērenāku sajūsmu, aši nolaizīja un pazuda savā būrī, no kura skanēja kucēnu smilksti. Skvoša notupās ārpusē ar tādu sejas izteiksmi, ko nevarētu nosaukt nekā citādi kā vien par pašapmierinātību, un, ieskatījies salmu midziņā, es ieraudzīju tajā kūņojamies sešus resnus kucēnus, kas spalgi spiedza un meimuroja kā iedzērušu krogusbrāļu bariņš. Četri bija pelnu pelēki ar bal­tiem plankumiem un divi tādi paši krēmīgi kā māte. Tie bija glīti, veselīgi mazuļi ar biezu tauku kārtu, spīdīgiem kažokiem un strupiem, bakstošiem purniņiem kā jocīgiem ūdriem.