Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

- Paņem vēl vienu porciju… Vai tavas kurpes ir nospodri­nātas?… Vai viņa ir jauka meitene? Nepaliec prom pārāk ilgi. Atceries, tavai mātei tas nepatiktu… Paņem vēl vienu porciju…

Nē, dārgais, ja tu gribi iedzert, nesēdi krogā, atnes uz šejieni, tā būs ērtāk. Bet iegaumē, ne vairāk kā divas pintes.

Tad šī mīlā ķildošanās par mani:

- Liec zēnam mieru, dārgā. Kāpēc viņš nevar iedzert kādu pinti?

- Ne jau par pinti ir runa, Čārlij, tu to labi zini - bet, ja viņš sāktu iet uz turieni, ko viņa māte teiktu?

- Viņa māte teiktu, ka zēns vēlas iedzert.

- Ja viņš to dzeramo atnesīs uz šejieni, tā būs daudz ērtāk, un mēs visu varēsim paturēt acīs. Bet ne vairāk kā divas pintes, dārgais, ir jau gandrīz gulētiešanas laiks.

Nu tas viss bija pagājis, un mana dzīve Būdā bija tik vien­tuļa, ka neviens, kas to nav pieredzējis, nespētu noticēt.

Kad pāri laukiem kā milzīga, mīksta ķepa klājās balta migla, es priecājos redzēt izplūdušos oranžās gaismas lokus, kas izska­tījās pēc pulsējošiem, plūstošiem plīvuriem. Kad seja un rokas no aukstuma smeldza, jebkurš patvērums sagādāja prieku, pat šī Būda.

Priekšnamā bija tikai par grādu siltāks nekā ārā, un, blenz­dams uz drēbju pakaramo vadžu rindu pie sienas, es pilnīgi droši varēju pateikt, kurš no iemītniekiem jau ir mājās. Dažreiz es ierados pirmais, nebija ne Džo noskrandušā lietusmēteļa, ne nospeķotās cepures, arī ne Bila biezā, putekļainā apmetņa un Roja grūti aprakstāmā apģērba gabala, kas reiz varbūt bijis pa­visam labs "Barberi" auduma mētelis.

Jautājums, vai ir labi ierasties uz tēju pirmajam, bija diezgan strīdīgs. Bija tikai divas iespējas - ierasties pirmajam un sēdēt, nesakarīgi pļāpājot ar Mensfīlda kundzi, vai ierasties ar novē­lošanos un ar vāji slēptu riebumu ēst atdzisušu ēdienu un dzert remdenu tēju. Es parasti drosmīgi izvēlējos pirmo variantu, bet arī tad gadījās aizķeršanās.

Virtuvē, kur mēs ieturējām maltītes, mani sagaidīja kar­stuma vilnis. Mensfīlda kundze gatavoja mums tēju, un spē­cīgā smaka liecināja, ka atkal tiks pasniegta zivs. Samierinājies ar likteni, es apsēdos pie galda. Mensfīlda kundze, kurai bez visām citām daudzajām fiziskajām kaitēm piemita arī zināmā mērā apšaubāmas kurluma lēkmes, manu ierašanos likās ne­manām un turpināja griezt maizi un ziest sviestu uz šķēlēm.

Viņa bija maza, neglīta sieviete ar īpatnēji kroplu žokli, kas piedeva viņas koknejiešu izrunai šļakstošu, reizēm nesapro­tamu akcentu. Viņas acis bija mazas un tumšas, viņa mēdza tās nepievilcīgi samiegt, kas liecināja par sliktu redzi. Mati veidoja neparastu kušķu un astīšu mežu, kas nekad neizskatījās sa­kopts, jo mati gluži vienkārši nebija ne tik biezi, ne tik gari, lai tos varētu sekmīgi sakārtot, tāpēc tie vaļīgi nokarājās visapkārt galvai. Gan kādu no tiem atradīšu savā ēdienā, fatāli tiku seci­nājis, - tas bija tikai laika jautājums.

Sēdēju virtuvē, cenzdamies nepievērst uzmanību viņas ēdiena gatavošanas metodei, tomēr tai piemita velnišķīga pie­vilcība. Uz galda atradās maizes klaips. Saimniece to pacēla un piespieda pie sava netīrā priekšauta, lai varētu nogriezt rie­cienu. Iegūto šķēli viņa sažņaudza vienā netīrajā ķepā, ar otru uzķepēja sviestu un izlīdzināja pa maizes virsmu. Šī procesa laikā daļa sviesta pieķērās viņai pie īkšķa. Viņa to skaļi nosūkāja, tad atkal sagrāba maizi, dedzīgi apķēra ar nosiekaloto pirkstu un turpināja darbu. Saskaitījusi uz galdauta sarindotās šķēles, Mensfīlda kundze devās uz pieliekamo pēc šķīvja, kur maizi uz­likt. Atgriezdamās viņa pirmo reizi mani ieraudzīja. Saimnieces vaibstus izkropļoja gaišs smaids.

- Esi atgriezies? - viņa apjautājās.

Es pasmaidīju un pamāju ar galvu.

- Esi atgriezies? - viņa vēlreiz vaicāja un ieklausīdamās pa­grieza galvu.

Šoreiz es neatbildēju, jo tas nebija nepieciešams. Viņa vien­mēr atkārtoja savus jautājumus.

Ar koši krāsainu dvieli, kas karājās aizdurvē, viņa noslaucīja no šķīvja putekļus. Vismaz kādreiz dvielis bijis koši krāsains, taču pēc divu nedēļu karāšanās aizdurvē un nepārtrauktas lie­tošanas gan trauku, gan roku slaucīšanai daži no košākajiem rakstiem bija izplūduši. Viņa sakrāva maizi kaudzē uz šķīvja un, aizšļūkājusi līdz pavardam, siekalas šķiežot, pār plecu saru­nājās ar mani.

- Tēja tūlīt būs gatava. Biju Lutonā. Biju izbraukusi - izbrau­kusi uz Lutonu. Tikko atgriezos. Atgriezos tikai pirms piecām minūtēm.

- Tiešām? - es bez intereses apvaicājos un vēroju, kā viņa noceļ katlam vāku un gaisā paceļas ar zivju aromātu spēcīgi piesātināts tvaika mākonis. Saimniece paostīja burbuļojošo katla saturu, šajā brīdī apbrīnojami atgādinādama vienu no Makbeta raganām.

- Zivs, - viņa jautri paziņoja, nolikdama vāku vietā. - Tev garšo zivs?

Tā kā zivis tika pasniegtas pie tējas katru dienu pēdējo divu vai trīs mēnešu laikā, uz šo jautājumu bija grūti atbildēt.

Durvju roktura graboņa vēstīja, ka ieradies kāds, kas novēr­sīs manu uzmanību no Mensfīlda kundzes pavārmākslas. Tas bija Džo. Viņš stāvēja durvīs un laipni smaidīja, liesā, pievil­cīgā seja bija nosalusi sarkana, un smalkie matiņi uz vaigiem uguns gaismā mirguļoja kā varš.

- Labvakar, Džozefl - es viņu sveicināju.

- Labvakar, - Džo pasmaidīja un ienāca virtuvē, lielajiem zābakiem čīkstot un čirkstot pret flīzēm. Viņš smagi apsēdās un nopētīja galdu.

- Jēzu! Atkal zivs! - viņš drīzāk konstatēja nekā vaicāja.

- Jā, - es īgni atbildēju, ar dakšiņu bakstīdams ēdiena palie­kas savā šķīvī. - Mums drīz izaugs astes.

Džo aizsmacis paslepus ieķiķinājās.

Mensfīlda kundze nolika Džo priekšā porciju pīkšas un vi­ņam uzsmaidīja.

- Zivs, - viņa norādīdama paskaidroja.

- Jēā, - Džo noteica. - Redzu.

- Tu esi agri mājās, - saimniece turpināja pļāpāt. - Daudz darba?

- Jēā, - Džo atmeta. Viņa acis uzjautrināti iezibējās, un viņš klusākā balsī teica man, - visu dienu neko neesmu darījis, pie joda. Pārāk draņķīgi auksts.

Mēs kādu brīdi košļājām klusēdami. Tad Džo noskaloja ku­mosu pīkšas ar tēju un klusi atraugājās.

- Kur ir puika?

- Rojs? Vēl nav atgriezies, Bils arī nav.

- Bils pārāk smagi strādā, lai tiktu mājās uz tēju, - Džo se­cināja un aizsmacis iesmējās.

Drīz vien parādījās Rojs - bāls, kluss, kautrīgs jauneklis, kurš nespēja runāt pietiekami skaļi, lai Mensfīlda kundze varētu sa­klausīt. Viņš apsēdās un nervozi uzsmaidīja Džo un man. Mal­tītes puisim sagādāja pamatīgu samulsumu. Viņš nevarēja saru­nāties ar Mensfīlda kundzi, no Džo savukārt baidījās, tāpēc pa­griezās pret mani, jo zināmā mērā juta manu līdzjūtību par savu samulsumu.

- Oo! - Mensfīlda kundze iesaucās, Roju pamanījusi. - Esi atgriezies?

Rojs pavirši pamāja ar galvu un stingi blenza uz galdu. Jau trešo reizi Mensfīlda kundze informēja, ka tas, ko mēs šobrīd baudām, ir zivs; šis paziņojums bija īpaši domāts Rojam, kas uz­ņēma šīs ziņas pilnīgi bez emocijām. Mēs sēdējām klusēdami, vienīgi dāma skaļi čāpstināja ēdienu.

Pie logiem spiedās mitra migla. Uz virtuves skapja mono­toni tikšķēja pulkstenis, uz uguns klusi sīca tējkanna, un pāri šai nesaderīgajai simfonijai skanēja nemitīga šļurkstoņa, Mensfīlda kundzes zobiem plosot un placinot zivs mīkstumu. Laiku pa laikam viņa to pārtrauca, lai iestrēbtu tēju.