Džeralds Darels: ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

Kaut arī tas nebija Skvošas pirmais metiens, viņa izrādīja pirmajam varoņdarbam atbilstošu lepnumu. Tiklīdz es no rīta iegāju sakopt aploku, laimīgā māte apsveicinoties mani nolai­zīja un atspieda pret žogu, tad tūlīt aizsteidzās uz būri, paņēma vienu no kucēniem un atnesa man. Ja es notupos, viņa iecēla kucēnu man klēpī, nostājās blakus, gārdzoši elsoja, šaudīja mēli un luncināja asti, kamēr es glaudīju kucēnu. Pēc kāda brīža viņa uzmanīgi saņēma kucēnu mutē, aiznesa uz būri un atgriezās ar citu. Tā tas turpinājās, kamēr biju apglāstījis ik­katru kucēnu - tikai tad māte bija apmierināta un ļāva man ķerties pie darba.

Grūti iedomāties, ko liela dala cilveces darītu bez šiem neti- cami izturīgajiem un uzticamajiem suņu dzimtas pārstāvjiem. Galu galā tikai ar viņu palīdzību cilvēks spēj dzīvot tādās ze­meslodes vietās, kur dzīve bez eskimosu suņiem būtu loti sarež-

' > >

ģīta. Deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados doktors Gilmards šādi apraksta eskimosu suņus Kamčatkas nometnē:

Lielākoties viņi ir balti ar melnām galvām vai arī viscaur brūnganmelni; smailā purna un stāvo ausu dēļ šie suņi neap­šaubāmi izskatās pēc vilkiem. Vienīgā pārtika, ar kādu saim­nieki suņus apgādā, ir kuprainie laši, tomēr vasarā suņi paši medī, klejodami uzlasa olas un ķer putnus. Parasti iejūgā ir astoņi vai desmit suņi, bet, ja kamanas ir smagas vai ceļi slikti, šo skaitu dubulto vai palielina vēl vairāk. Ja sniegs ir ciets un līdzens, tie dienā parasti viegli velk trīssimt sešdesmit mārciņu lielu kravu trīsdesmit piecas vai četrdesmit jūdzes; kamanas bez kravas un tikai ar vienu braucēju viņi spēj ievērojami ilgu laiku vilkt ar ātrumu astoņas verstis stundā. Ceļojuma laikā viņiem divas reizes dienā dod trešdaļu zivs un pusotru zivi uz nakti, suņi to apēd, "uzdzerot" pāris kampienu sniega… Kat­ram sunim ir vārds, uzkuru tas iejūgā atsaucas tāpat kā vērsis, kas velk ratus, pātaga netiek lietota. Ja nepieciešams suni sodīt, braucējs uzšauj vainīgajam ar stibu vai met nelaimīgajam radījumam ar akmeni, kas gadās pa rokai. Pastāv vairāki paņē­mieni, kā piesiet šos dzīvniekus, aizvien paturot prātā, ka tie jātur nošķirti, jo, kad suņi nevelk pajūgu, tie izmanto jebkuru izdevību izkauties. Viens paņēmiens ir uzslietno mietiem lielu trijkāji un piesiet suni tam apakšā. Daudzos ciematos, kuros tur daudz suņu, šie trijkāji ir raksturīgi apkārtnes ainavai.

Manā aprūpē nodotie eskimosu suņi bija ārkārtīgi stipri un pilnīgi nevērīgi pret laika apstākļiem. Savus koka būrus viņi izmantoja vienīgi kucēnu patvērumam, paši labprāt ierakās pat visdziļākajā sniegā un gulēja savās alās. Arī ēšanas ziņā tie izrādīja pilnīgi "katolisku" gaumi, kas darītu godu pat strau­sam. Viens suns kādu dienu apēda mutautiņu; tādus priekš­metus kā autobusa biļete vai saldējuma papīra turziņa, ko dzīvniekus mīlošā britu publika iesvieda aplokā cauri žogam, suņi nekavējoties aprija ar acīmredzamu baudu; kādu dienu, slaucīdams aploku, es nejauši nosviedu zemē savu kabatas portfeli (par laimi, tas bija tukšs), un divos kampienos tas no­zuda kāda jauna suņa rīklē - suns par šo gardumu bija sajūs­mināts un neizjūta ne mazākās nelabuma pazīmes, tāpēc es nepavisam nebiju pārsteigts par to, ko Dr. Gilmards raksta par eskimosu suņu izturību:

Suņiem netiek gādāts ērts mājoklis, lai izturētu nežēlīgo arktisko klimatu, un, ja vien nabaga radījums tobrīd nestrādā, viņam lielākoties pašam jāatrod vieta zem saules. Tomēr ilg­stoša pieredze un no senčiem mantotais instinkts ļauj viņiem kļūt par īstiem veterāniem. Ceļotāji, kas naktī brien pa nepa­zīstamām takām, itin bieži iebrūk milzīgās alās, kuras šie suņi izrakuši, lai paglābtos no griezīgā vēja. Viņa kažoku, kas ir gandrīz tikpat biezs kā lācim, veido blīva vilna, nevis atsevišķas spalvas… Būdams labi trenēts, viltīgs un pacietīgs, eskimosu suns tajā pašā laikā bieži vien ir visai ietiepīgs un nevaldāms, un acīmredzami nevērīgs pret sitieniem un spērieniem, ar kādiem viņu saimnieks tik izšķērdīgi apveltī. Ja vien tuvumā nav tundra, kur kamanas iespējams izmantot arī vasarā, eskimosu sunim vasarās ir garas brīvdienas. Šajā laikā tas klaiņo apkārt, kur pašam tīk, reizēm naktī atgriežas alā, citreiz paliek prom no mājām dienām ilgi. Būdams labs mednieks un zvejnieks, viņš pats sev sagādā gaļu un lašus un reizēm pamet saimnieku pavisam. Taču iedzīvotājiem par suņu pakalpojumiem dārgi jāmaksā. Suņu plēsīguma dēļ nav iespējams turēt aitas, kazas vai citus mazākos mājlopus, un Kamčatka ir viena no retajām vietām pasaulē, kur nepazīst mājputnus.

Tāpat kā valabiji un pāvi, parkā brīvi klejoja apkārt mazas antilopes, ko sauc par muntjakiem, un daudzi Ķīnas ūdens- briedīši. Šie ļoti īpatnējie brieži ir apmēram erdelterjera lie­lumā, un varētu iedomāties, ka lielā aplokā, kur zāli nograuzuši visdažādāko antilopju un briežu ganāmpulki, tādam dzīvnie­kam jābūt visai pamanāmam; tomēr Ķīnas ūdensbriedis, kas guļ trīs collas garā zālē, patiešām saplūst ar apkārtni un to nevar pamanīt, pirms gandrīz uzkāpj tam virsū. Brieža kažoks ir nespodri dzeltenbrūns un spalva diezgan raupja. Aplūkojot at­sevišķus matiņus tuvāk, var redzēt, ka tie ir mazliet saplacināti un posmaini kā miniatūri bambusu stiebri. Šiem dīvainajiem briežiem nav ragu, toties tēviņiem acu zobi ir gari kā miniatūri Drakulas ilkņi, un tēviņi tos izmanto, cīnoties par mātīšu uz­manību, kā arī, iespējams, savā uzturēšanās vietā rokot sniegu un meklējot saknes un sīpolus.

Kādu rītu es saņēmu ziņu, ka viens no šiem briežiem, migrā­cijas vai piedzīvojumu kāres pārņemts, kaut kādā veidā izbēdzis cauri žogam, kas apjoza visu parku, un pamanījies nokļūt tuvējā vistu aplokā. Fils Beitss, es un Bilijs, kas tobrīd neko nedarīja, devāmies bēdzēju gūstīt. Mēs piekrāvām mazu, zaļu kravas mašīnu ar tīkliem un braucām uz apmēram ceturtdaļakru lielo vienādsānu trijstūra laukumu.

Laukuma centrā stāvēja Ķīnas ūdensbriedis, tam apkārt drūzmējās uzbudinātas, ieinteresētas vistas, un izskatījās, ka bēglis tobrīd lasa viņām lekciju par ceļošanas jaukumiem. Ie­raudzījis mūsu ierašanos, briedis šausmās salēcās un, tēlaini izsakoties, pazaudēja rindiņu tekstā. Viņš izskatījās gluži kā deputāta kandidāts, kurš nervozi aptver, ka publikā ielavījies huligāns.

Mēs izstiepām tiklus, lai samazinātu teritoriju, kurā nāksies briedi vajāt; un briedis to vēroja arvien pieaugošā satraukumā. Nolēmām, ka divi no mums trenkās briedi, lai tas sapītos iz­stieptajos tīklos, bet trešais stāvēs, sagatavojies lēcienam, lai pie­mērotā mirklī to noķertu. Mūsu plānam bija tikai viena vājā vieta - briedis neparko nepinās iekšā tīklos. Viņš skrēja mums pa priekšu lokiem vien, taču vienmēr izveicīgi pamanījās mainīt virzienu, tā ka nenokļuva tīkliem ne tuvumā. Mēs aši apspriedāmies un nolēmām izmēģināt kādu regbija paņē­mienu. Visu šo laiku vistas bija vērojušas medības ar dziļu in­teresi, tomēr uzvedušās kārtīgi, taču tas nu izrādījās viņām par daudz. Kad pirmais no mums ar dimdošu rībienu nolidoja zālē apmēram četrus jardus aiz brieža astes, vistu rindas pašķīda. Gaisu pildīja aizelsušos, savainoto mednieku sāpju kliedzieni, pārbiedēto vistu spalgie ķērcieni un spalvu mākoņi.

Ķīnas ūdensbriedis krita aizvien lielākā panikā un ņēmās triekties augstajā stiepļu žogā, cenzdamies izlauzties. Viņš pa­lēcās īpaši augstu, ar ilkņiem glīti ieķērās tīkla acīs un karājās tur, spārdīdamies un cīnīdamies. Mēs steidzāmies visi reizē, taču pēdējā mirklī briedim, muskuļiem saraujoties ar apbrī­nojamu spēku, laimējās atbrīvoties, viņš nokrita zālē, pagriezās un neiedomājamā ātrumā izlauzās cauri mūsu rindām. Briedis paskrēja man tuvu garām, tāpēc es, cieši nomērķējies uz brieža pakaļkāju, puslidus metos uz priekšu, kā pats cerēju, graciozi kā vanags. Nākamās trīs sekundes bija apjukuma un sāpju pilnas. Es stingri iekrampējos bēglim kājā, un mēs kopā pārvē- lāmies pāri, kā izrādījās, vienīgajam dzelkšņu un nātru pu­durim visā laukā. Briedis spērās ar brīvo pakaļkāju, un kā nazis asie nagi precīzi pāršķēla manu roku no plaukstas locītavas līdz elkonim. Mēs kopā turpinājām velties uz priekšu, un es joprojām nelaidu vaļā sagrābto pakaļkāju, kaut arī briedis bija pagriezies pret mani un es jutu nagus šķeļam manas rokas otru pusi.