Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

Biju nostrādājis Vipsneidā mazliet vairāk par gadu, kad no­lēmu doties prom. Tas nebija steigā pieņemts lēmums - vairāk nekā jebkad es biju apņēmies nodoties dzīvnieku vākšanai un visbeidzot tikt pats pie sava zoodārza, tomēr sapratu, ka, ilgāk palikdams Vipsneidā, es nevirzīšos tuvāk nevienam no šiem mērķiem. Būtu varējis palikt un strādāt par gadījuma kopēju līdz bezgalībai, bet man bija citi plāni.

Zināju, ka savā divdesmit pirmajā dzimšanas dienā - līdz tai nemaz nebija atlicis ilgi gaidīt - es mantošu trīs tūkstošus mār­ciņu: ne jau gluži bagātību, taču tajā laikā ar trim tūkstošiem varēja izdarīt krietni vairāk nekā šodien. Tāpēc Būdas aukstajā, trokšņainajā ieslodzījumā es katru vakaru sēdēju savā mazajā, cellei līdzīgajā istabā un rakstīju rūpīgi sacerētas vēstules itin visiem dzīvnieku vācējiem, kādi tolaik darbojās. Uzsvēru savu pieredzi un turpinājumā izklāstīju, ka ekspedīcijas laikā, ja mani paņemtu līdzi, es pats maksātu savus tēriņus un strādātu par velti. Drīz vien sāka atgriezties atbildes - pieklājīgas, bet nelokāmas. Dzīvnieku vācēji augstu novērtēja manu piedāvā­jumu, taču, tā kā man nebija vākšanas pieredzes, tie neuzska­tīja par iespējamu ņemt mani līdzi ceļojumā; ja nu man tomēr laimētos gūt zināmu pieredzi, es esot laipni aicināts vērsties pie viņiem citreiz. Tā kā vienīgais iemesls, kāpēc doties ekspedīcijā, bija tieši pieredzes iegūšana, šis padoms bija, maigi izsakoties, nederīgs. Atkal tā pati vecā vistas un olas problēma: mani ne­ņems līdzi, pirms būšu guvis pieredzi, un es nevaru gūt piere­dzi, ja mani neņem līdzi.

Tieši tajā manas dzīves posmā, kad biju nomākts un vīlies, man galvā iešāvās spoža ideja. Ja izlietotu daļu sava manto­juma, lai pats finansētu ekspedīciju, varētu pilnīgi godīgi ap­galvot, ka man ir pieredze, un tādā gadījumā kāds no šiem di­žajiem vīriem varētu ne tikai paņemt mani līdzi ekspedīcijā, bet pat maksāt man algu. Tā bija kārdinoša perspektīva.

Mana vēlme pamest Vipsneidu tika uzņemta ar vilšanos. Gan Fils, gan kapteinis Bīls centās pierunāt mani palikt.

- Tu nekad nekur netiksi, Darel, ja visu laiku šitā iesi prom, - kapteinis Bīls sarūgtināts rūca, kad ieturējām atvadu vakariņas ar kariju, it kā es jau kopš ierašanās parkā būtu radis ik nedēļu iesniegt atlūgumu. - Tev vajadzētu palikt. Galu galā tu tiksi pats pie sava nodalījuma. Tu varētu sadarīt lielas lietas.

- Ļoti laipni no jums, ser, bet mana sirds tiecas uz dzīvnieku vākšanu.

- Tajā lietā naudu nenopelnīsi, - kapteinis sērīgi pareģoja. - Piemini manus vārdus, tu izsviedīsi naudu vējā.

- Neskumdini to zēnu, Viljam, - Bīla kundze aizrādīja. - Esmu pārliecināta, viņš gūs panākumus.

- Nieki un blēņas! - kapteinis drūmi atteica. - Neviens vēl nav iedzīvojies bagātībā, vākdams zvērus.

- Un kā tad Hagenbeks, ser? - es apvaicājos.

- Tas bija vecajos, labajos laikos, - kapteinis atteica. - To­laik nauda bija īsta nauda - zelta sovrini, kuros varēja iecirst zobus, ne tas nevērtīgais tualetes papīrs, kāds apgrozībā tagad.

- Viljam, dārgais!

- Bet tā ir patiesība! - kapteinis agresīvi atcirta. - Tolaik nauda bija īsta vērtība. Tagad tikai čupa tualetes papīra.

- Viljam!

- Lai nu kā, atgriezies mūs apciemot, labi? - kapteinis teica.

- Jā, noteikti! - Bīla kundze piebalsoja. - Mums būs sku­mīgi bez tevis.

- Es iezīmēšu labākos dzīvniekus savā kolekcijā tieši jums, ser, - es apsolīju.

Pēdējo nakti, gulēdams gultā, es centos novērtēt, cik nozī­mīga man bijusi uzturēšanās Vipsneidā. Ko es esmu iemācījies?

Galvenokārt rezultāti šķita negatīvi. Tiesa, es biju apguvis ērtāko paņēmienu, kā pacelt uz dakšām siena ķīpu, kā rīkoties ar slotu un lāpstu, tīrot būrus, kā arī uzzinājis, ka pat no iz­skata visrāmākais valabijs, ja to satrauc, var uzlēkt virsū un ar pakaļkāju cirtienu uzšķērst neparasti bieza auduma jaku. Taču šķita, ka vissvarīgākais, ko esmu iemācījies, ir tieši tas, ko un kā nevajag darīt.

Biju nācis pie slēdziena, ka kopēji ir gandrīz vissvarīgākā zoo­dārza sastāvdaļa. Bez viņu palīdzības nekas nebūtu sasniegts, tādējādi ir ārkārtīgi svarīgi piešķirt nozīmību grūtam un netīram darbam, kā arī - vēl svarīgāk - rūpīgi izvēlēties cilvēkus šo darbu veikšanai. Laikā, ko es pavadīju Vipsneidā, kopēji lielākoties bija laukstrādnieki, kuru sākotnējā nodarbošanās bijusi garu žogu uzstādīšana ap aplokiem. Rezultātā es atklāju, ka strādāju kopā ar četrdesmit vai piecdesmit gadu veciem vīriem, kuri par savā aprūpē nodotajiem dzīvniekiem nezina vairāk, kā es savos div­desmit. Tā nebija viņu vaina - šie cilvēki nemaz nekāroja būt par zooloģijas ekspertiem. Ciktāl tas attiecās uz viņiem, tas bija vienkārši padarāms darbs, un viņi to darīja tik labi, cik spēja, taču gandrīz bez vismazākās intereses. Es par to nesatricināmi pārliecinājos savā pirmajā darba dienā žirafu nodalījumā.

Apmēram četros Bērts bija man licis pakurt uguni zem mil­zīga katla ar ūdeni, un es šo izdevumu paklausīgi tiku paveicis. Kad ūdens katlā vārījās, Bērts rūpīgi sajauca kopā karstu un aukstu ūdeni, lai sagatavotu pāris spaiņu remdena ūdens, un tad ziņoja, ka mums jānes žirafei padzerties. Vērodams, kā ži­rafe malko ūdeni, es vaicāju Bertām, kāpēc šim dzeramajam ūdenim jābūt siltam.

- Nezinu, puis, - Bērts atteica, - Kad šī ieradās, man teic', lai do' šai karstu ūdeni, - nezinu, kāpēc.

Es uzmanīgi iztaujāju citus un noskaidroju šo noslēpumu. Pirms sešiem vai septiņiem gadiem žirafe, tikko ieradusies par­kā, bija saķērusi iesnas. Tika nolemts, ka silts dzeramais ūdens sagādās viņai lielāku atvieglojumu nekā auksts - rīkojums tika izdots, taču nekad netika atcelts. Rezultātā žirafe septiņus gadus bez kādas vajadzības bija dzērusi karstu ūdeni. Bērts gan ļoti mīlēja savus dzīvniekus un lepojās ar tiem, taču viņam trūka intereses uzzināt, vai karsts ūdens tiešām ir tik būtisks žirafes labklājībai.

Zināšanu vai intereses trūkums noved pie novērošanas spēju trūkuma, bet vērība savvaļas dzīvnieku aprūpētājam ir visne­pieciešamākā īpašība. Piemēram, savvaļas dzīvnieki meistarīgi spēj noslēpt slimības pazīmes, tāpēc kopējs, ja vien labi nepa­zīst dzīvniekus un uzmanīgi tos nenovēro, var palaist garām nepamanītas radījuma neveselības niecīgās pazīmes.

Vēl viens pieņēmums, par kura pilnīgo aplamību es nepār­protami pārliecinājos Vipsneidā, ir tas, ka dzīvnieks lielā būrī jūtoties laimīgāks nekā mazā un tādējādi dzīvojot ilgāk un ve­selīgāk. "Zoodārziem nav nekādas vainas, ja tie ir līdzīgi Vip­sneidai," bieži apgalvoja labu gribošie, tomēr nezinošie dzīv­nieku mīļotāji. Mana atbilde, protams, bija: - Jums vajadzētu te pastrādāt un izbaudīt, cik grūti ir katru dienu tiešā tuvumā nopētīt dzīvnieku baru, kas dzīvo trīsdesmit piecus akrus lielā aplokā, lai pārliecinātos, vai nav manāmas kādas slimības pazīmes, vai kādu dzīvnieku pārējie nenovārdzina badā un vai visiem pietiek ēdamā.

Ja kaut kas nebija kārtībā un vajadzēja noķert vienu kon­krētu dzīvnieku no bara, to nācās vajāt pa visu trīsdesmit piecu akru teritoriju, un, kad dzīvnieks beidzot sagūstīts (jācer, ka tas nebūs lauzi kāju vai miris no sirdstriekas), tas jāārstē ne tikai no konkrētās slimības, bet arī no akūta šoka. Mūsdienās, protams, to ir daudz vienkāršāk izdarīt ar tādas smalkas ierīces palīdzību kā iemidzinošā pistole, taču tolaik, kad es strādāju Vipsneidā, aploku plašums dzīvniekiem bija neapšaubāmi kaitīgs. Vienīgā derīgā funkcija, ko šie milzu aploki pildīja, bija apmierināt dzīvnieku mīļotāju antropomorfiskās dvēseles, kuriem netikās redzēt dzīvniekus "iesprostotus". Diemžēl šāda attieksme pret zoodārziem joprojām ir bieži sastopama to labu gribošo, bet pašos pamatos nezinošo cilvēku vidū, kuri vēl arvien nepiekā­pīgi uzskata Dabasmāti par labvēlīgu, vecu kundzīti, nevis par skarbu, nepielūdzamu un absolūti plēsonīgu monstru, kāda tā patiesībā ir.