Džeralds Darels: ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

Tomēr tas bija pēdējais nepakļaušanās žests - pēkšņi briedis vispār pārtrauca cīnīties un laida vaļā visbriesmīgākos, asinis stindzinošus un caururbjošus spiedzienus. Viņš nebūtu varējis spiegt vēl emocionālāk pat tad, ja es viņu svilinātu ar nokaitētu dzelzi. Patiesību sakot, es pamatīgi satrūkos un nodomāju, ka daru gūsteknim sāpes, tāpēc palaidu tvērienu ievērojami vaļī­gāk, tomēr, kamēr stūmām viņu maisā, Fils paskaidroja, ka tas ir parastais paņēmiens, kādā Ķīnas ūdensbrieži samierinās ar savu likteni.

Kamēr mēs savācām tīklus, briedis gulēja maisā un jopro­jām griezīgi spiedza. Tad mēs nolikām bēgli kravas mašīnā uz tīklu kaudzes un braucām atpakaļ uz parku. Biju pārliecināts, ka brauciens liks radījumam apklust, taču tā nepavisam neno­tika. Mums nācās nobraukt visu ceļu līdz parkam, klausoties no kravas kastes bez apstājas plūstam šos šaušalīgos spiedzie­nus. Kad vien pabraucām kādam garām, gājējs nobālēja un ar šausmām vērās atpakaļ uz kravas mašīnu, it kā braucējs būtu zaudējis galvu. Kāds drukns militāra izskata vīrs sastinga uz vietas un nikni blenza uz kravas mašīnu, pa pusei nopietni ap­svērdams nepieciešamību dzīties mums pakaļ un pieprasīt, lai uzrādām savu vivisekcijas atļauju. Briedis bez apstājas spiedza visu laiku, kamēr mēs nonācām vietā, kur to palaist vaļā. Kaujamas cūkas kviekšana, salīdzinot ar troksni, ko radīja šis samērā mazais dzīvnieks, ir tīrā mūzika. Beidzot mēs izpurinā­jām dzīvnieku no maisa, un viņš aprima spiegt. Ar diviem ašiem lēcieniem bēglis nozuda zālē.

Kādu dienu es ievēroju, ka vienai no manām lapsām astes pamatnē izveidojies tāds kā augonis. Pastāstīju par to Filam, un viņš man no kapteiņa Bīla sagādāja mazliet ziedes, ar ko man katru dienu vajadzēja ieziest augoni. Tas bija nogurdinošs darbs, un ārkārtīgi nervozajai lapsai šī procedūra nepavisam nepatika, jo tālab viņu vajadzēja sagūstīt. Es lapsu ķēru ar kaut ko līdzīgu lielam tauriņu tīklam. Ierīces metāla apmale bija ne­mākulīgi apvilkta ar maisaudumu, ķeramā daļa izveidota no raupja zvejnieku tīkla. Pati ķeršana lapsas uzvedības pēc bija diezgan vienkārša. Tikko tā bija izvilināta no alas un alas durvis aizsprostotas, lapsa sāka vienmērīgā riksī skriet apkārt pa krā­tiņa iekšējo perimetru. Tik vien tā darba, kā aši un negaidīti nolaist tīklu lapsai priekšā - ja vien tīkls bija pietiekami tuvu, lapsa ieskrēja tieši iekšā. Tomēr vajadzēja būt piesardzīgam, jo metāla mala, kaut arī polsterēta, varēja būt bīstama.

Ceturtajā dienā, kad augonis jau izrādīja nepārprotamas uz­labošanās pazīmes, es atkal devos ķert lapsu. Lapsa skrēja gar būra sienu, un es novietoju ķeramo tīklu pareizajā pozīcijā, kad ar velosipēdu piebrauca Bilijs. Es viņu nepamanīju, tāpēc Bilija pēkšņais, griezīgi spalgais izsauciens cauri režģiem mani sabie­dēja tieši tajā mirklī, kad pašāvu tīklu uz priekšu. Satraukumā es biju liktenīgi pacēlis divas collas par augstu un lapsa nevis ieskrēja tīklā, bet ar priekšķepām ietriecās metāla rāmī. Atska­nēja trauslu zariņu lūšanai līdzīgs troksnis, un lapsas labā priekškāja starp elkoni un ķepu glīti pārlūza pušu.

- Sasodītais idiot! - es uzkliedzu Bilijam. - Paskat, kas tevis dēl notika!

- Atvaino, - Bilijs ar nožēlu teica, blenzdams uz lapsu, kas uz trim kājām joprojām nemainīgā ātrumā riņķoja pa būri. - Es neredzēju, ko tu dari.

- Turklāt ir Fila brīvdiena, - es nerimos, - un ko lai es, pie joda, iesāku? Es to nevaru tā atstāt.

- Aiznes viņu pie papa, - Bilijs prātīgi ierosināja. - Aiznes lapsu pie papa, viņš to nokārtos. Fils būtu tieši tā rīkojies.

Es pēkšņi atcerējos, ka kapteinis ir kvalificēts veterinārķi- rurgs, tāpēc šis padoms likās saprātīgs.

- Kur ir tavs tēvs? - es noprasīju

- Kabinetā, - Bilijs paskaidroja. - Viņš kabinetā strādā. Viņš apgalvo, ka vienmēr labprātāk strādā sestdienās, kad viņu ne­traucē sekretāres un tamlīdzīgas lietas.

- Pareizi, - es teicu. - Nu ko, tad iesim un iztraucēsim viņu paši.

Es noķēru lapsu un atbrīvoju no tīkla, kaut arī tā šņāca un kampa ar zobiem. Par spīti mazajam augumam, polārlapsām piemīt tāds niknums, par kādu viņas apskaustu Bengālijas tī­ģeris. Izpētījis lūzumu, es atklāju, ka tas tik tiešām brīnišķīgs - ja par lauztu kāju vispār var teikt, ka tā ir brīnišķīga, tad šī tāda bija, jo kauls nebija saplaisājis vai sašķīdis, ne arī saliecies, kā ar jauniem kauliem gadās. Tas bija jauks, tīrs lūzums, glīts kā pārlauzts selerijas kāts. Es, protams, negaidīju, ka lapsa dalīsies manā sajūsmā, tomēr zināju, ka šādu glītu lūzumu būs daudz vieglāk nofiksēt, un pastāv daudz lielāka iespēja, ka tas sekmīgi sadzīs.

Kad nonācām administrācijas ēkā, mēs atklājām, ka kap­teinis jau pabeidzis savus kantordarbus un devies uz mājām nomazgāties. Kad Bīla kundze man pavēstīja šo ziņu, es labprā­tāk būtu nogaidījis, kamēr kapteinis pabeidz miesas šķīstīšanu. Tomēr gan Bīla kundze, gan Bilijs apgalvoja, ka kapteiņa vannā pavadāmais laiks esot neprognozējams, tāpēc humānisma vārdā viņu nāksies iztraucēt. Bilijs piegāja pie vannasistabas durvīm un uzrībināja pa tām.

- Ej prom! - kapteinis uzrēca, un no vannasistabas plūda tādas skaņas, it kā četrpadsmit izbiedēti hipopotami pūlētos izrausties no dārza dīķa. - Ej prom! Es sēžu vannā.

- Pasteidzies, - Bilijs atkliedza. - Mums te ir lapsa ar lauztu kāju.

Iestājās klusums, bija dzirdama tikai ūdens klusā šļakstēšana.

- Ko tu teici? - kapteinis aizdomīgā balsī pārjautāja.

- Lapsa ar lauztu kāju, - Bilijs atkārtoja.

- Nekur nav miera! - kapteinis rēca. - Šajā mājā nekur nav miera! Labi - aiznes to uz kabinetu, es aiziešu.

Tā nu mēs iegājām kapteiņa kabinetā un gaidījām. Mēs skaidri varējām dzirdēt, ko viņš saka.

- Gledis! Gledis! Kur manas čības? Ak, neņem galvā, tepat tās ir. Puikas atnesuši lapsu ar lauztu kāju. Sagatavo to jauno ģipša apsēju… Kā gan es lai zinu, kur tas ir? Pameklē! Kaut kur tam jābūt. Gledis, un kur ir manas apakšbikses?

Beidzot viņš, pēc peldes piesārtis, ielāčoja kabinetā, un Bīla kundze viņam sekoja ar milzīgu kārbu rokās.

- Ak, Darel, tas esi tu, ko? - viņš nodārdināja. - Lapsa, tu saki? Paskatīsimies.

Lapsa bija puslīdz samierinājusies ar likteni un nekustīgi gulēja man rokās, taču kapteiņa milzu augums un rešņā balss tiešā tuvumā viņu no jauna satrauca. Viņa atvēra muti un brī­dinādama gari, vaukšķoši ieņurdējās. Kapteinis steidzīgi soli atkāpās.

- Turi viņu, - viņš man uzrēja. - Turi stingri pie kakla!

- Es to jau daru, kaptein, - es aizrādīju.

Es nemaz nebūtu varējis turēt nabaga dzīvnieku vēl stingrāk, ja nevēlējos noraut tam galvu.

Uzmanīgi pastūmu roku zem lauztās kājas un saudzīgi to pacēlu, lai kapteinis varētu novērtēt bojājuma pakāpi.

- He, - kapteinis teica, sakārtoja brilles un cieši aplūkoja kāju. - Jauks, tīrs lūzums. Tas ir kaut kas labs. Un tagad pie darba. Bilij, dabū man šķēres.

- Kur lai es atrodu šķēres? - Bilijs bezpalīdzīgi noprasīja.

- Kur gan, pie joda, tās varētu būt? - kapteinis nošņācās. - Domā ar galvu! Tavas mātes rokdarbu grozā, protams!

Bilijs nozuda šķēru meklējumos.

- Un pasaki Laurai, ka mums viņu vajadzēs, - kapteinis sauca. - Mums vajadzēs palīdzību no visiem, kas vien atrodami.

Es pablenzu uz mazo, trauslo dzīvnieciņu manās rokās un prātoju, kāda būtu bijusi kapteiņa reakcija, ja cietējs izrādītos kaut kas lielāks - piemēram, kāds vērsis vai žirafe.