Džeralds Darels: ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

- Laura pilda mājasdarbus, - Bīla kundze paskaidroja. - Vai mēs nevarēsim paši tikt galā, dārgais?

- Nē, - kapteinis apņēmīgi paziņoja, paņemdams no sievas rokām kārbu. - Šis te ir kaut kas jauns. Man vajadzīga palīdzība.

- Bet es taču palīdzu, dārgais.

- Man vajadzīga visu palīdzība, - kapteinis stingri paskaid­roja.

Bilijs atgriezās ar šķērēm un savu māsu.

- Tā, - kapteinis oratora tonī iesāka, aizbāzdams īkšķus aiz bikšturiem, - te nu ir darāmais darbs. Vispirms mums jāno­cērp spalva no kājas, skaidrs?

- Kāpēc? - Bilijs truli noprasīja.

- Tāpēc, ka sasodītais ģipša apsējs nelips pie spalvas, - kap­teinis atteica, sakaitināts no šādas neziņas.

- Nekliedz, Viljam, - tu biedē to lapsu, - Bīla kundze ne­mierīgi aizrādīja.

- Ja jūs grasāties tikai strīdēties, varbūt es varu iet atpakaļ un pabeigt mājas darbus? - Laura apvaicājās.

- Tu paliksi te, - kapteinis atcirta. - Tu vari būt nozīmīgākais ķēdes posms.

- Jā, tēt.

- Tā, Darel, - kapteinis turpināja, - šis te ir pavisam jauns ģipša apsējs, redzi?

Viņš uzsita ar roku pa kārbu, gaisā uzvirmoja blāvs ģipša putekļu mākonis un nosēdās pāri viņa rakstāmgaldam.

- Vai tiešām, ser? - es vaicāju. Es biju pa īstam ieinteresēts.

- Jā, - kapteinis apstiprināja, no jauna aizāķēdams īkšķus aiz bikšturiem. - Redzi, agrākos laikos vajadzēja uzlikt šinu, apsiet un tad noņemties ar ģipsi. Ķēpīgi. Un prasīja ilgu laiku.

Es zināju, ka šāda lūzumu ārstēšana ir laikietilpīga, piņķe­rīga un lielākoties nesekmīga, jo vairākkārt biju to izmantojis, uzliekot šinas putnu lauztajiem spārniem un kājām, bet man neklājās to sacīt. Bija nepārprotami skaidrs, ka kapteinis grasās man nodemonstrēt modernu šinas uzlikšanas metodi, kas ir ātra, tīra un muļķudroša. Galu galā biju ieradies Vipsneidā ar nolūku iegūt zināšanas.

- Tātad, - kapteinis turpināja, - šī ir moderna metode.

Viņš pacēla bundžu un blenza tajā, nobīdījis brilles uz paša

degungala un savilcis muti neticīgā vīpsnā.

- Rum…. tumm…. rummmm… tummm, - viņš murmināja, lasīdams pamācību. - Jā, viss skaidrs. Gledis, dabū remdenu ūdeni. Un tu, Bilij, nocērp tai kājai spalvu.

- Vai es nevarētu atgriezties pie mājasdarbiem? - Laura žēlabaini vaicāja.

- Nē, - kapteinis norēja. - Tev vajadzēs… vajadzēs… uzslaucīt spalvu no grīdas. Higiēna!

Kapteinis nu bija mūs visus iesaistījis dažādās saskanīgās darbībās. Bīla kundze grabinājās pa virtuvi, gādādama ūdeni, mēs ar Biliju piedalījāmies lapsu cirpšanas sacensībās, pret ko pašai lapsai bija nopietni iebildumi, un Laura dumpīgi slaucīja grīdu. Tādējādi iesaistījis darbaspēku procesā, kapteinis noņēma kārbai vāku un diezgan neveikli izritināja jardu vai divus ar ģipsi pamatīgi piesūcinātu apsēju. Ar interesi to pētī­dams, viņš staigāja šurpu turpu. Lielākā daļa ģipša nobira uz grīdas, tāpēc kabinets izskatījās kā pēc viegla, toties lipīga snieg­puteņa, un smalkākās ģipša daļiņas plivinājās gaisā kā migliņa un lika mums klepot.

- Ko viņi izgudros nākamreiz? - kapteinis savā nodabā brī­nījās un pastaigādamies bārstīja ģipša pulveri kā sarmu.

Bīla kundze atgriezās, nesdama katlu ar siltu ūdeni.

- Labi, - kapteinis ķērās pie izrīkošanas. - Tā, Bilij, Laura, Gledis, turiet ciet to saiti.

Tīdamies ģipša putekļu mākonī, viņš izritināja no bundžas kādas sešpadsmit pēdas pārsēja un sniedza savai ģimenei.

- Turiet to taisni, - viņš komandēja. - Taisni, Gledis! Neļauj tai nokarāties… tagad ir labi. Esi gatavs, Darel?

- Jā, ser, - es teicu.

- Turi viņu cieši pie kakla, ja? Negribu, lai tā kritiskā brīdī izraujas.

- Jā, ser, es turu viņu stingri.

- Labi, - kapteinis teica, paņēma katlu un, iedams gar iz­stiepto apsēju, izlaistīja uz tā ūdeni. - Redzi, kā tas darbojas, Darel? - viņš noprasīja, satverdams saites pilošo galu un pa­mādams man ar to. - Vairs nekādu šinu, redzi? Šī saite pati darbojas kā šina.

Viņš aptina vairākas collas apsēja sev ap rādāmo pirkstu, lai nodemonstrētu.

- Vairs nekādas mocīšanās ar šinām, - viņš mācīja, vicinā­dams pirkstu. - Nekādas vecmodīgas ķēpāšanās, redzi?

Kapteiņa rakstāmgalds un kabineta grīda izskatījās pēc ne­mākulīgi sagatavotas slēpošanas trases, bet ne jau man nācās to aizrādīt.

Šajā mirklī sākās juceklis. Iespējams, kapteinis bija ne­pareizi izlasījis lietošanas pamācību, bet fakts bija tāds, ka saite ap viņa pirkstu sacietēja neticami ātri un stingri.

- Velns un elle! - kapteinis no sirds teica.

- Viljam, dārgais!

- Kur ir šķēres? Kurš paņēmis tās draņķa šķēres?

Šķēres atradās, un kapteinis atbrīvojās no lipīgā apsēja. Šī procesa laikā viņš pamatīgu daudzumu slapjā ģipša uztriepa uz savām brillēm.

- Tā, Darel, - viņš izrīkoja, piemiegtām acīm blenzdams uz lapsu, - turi viņas kāju taisni.

Es pakalpīgi turēju cietušo kāju izstieptu, un kapteinis vai­rākas reizes aptina saiti ap lūzumu, šā darba laikā izlaistīdams vēl ūdeni. Lapsa, kapteinis Bīls un es sākām izskatīties pēc vis­īstākajiem ūdens kustoņiem.

- Vēl apsēju! - kapteinis, darbā iegrimis, norūca.

Tajā brīdī atklājās nākamā ķibele. Garā saite, ko turēja Bīla kundze, Bilijs un Laura, bez pastāvīgas mitrināšanas bija sacie­tējusi, stingri pielipusi viņiem pie rokām un sasaitējusi viņus kopā kā ar ziedlapu ķēdi.

- Sasodīts, no jums nav nekādas jēgas! - kapteinis kliedza, griezdams saiti pušu un atbrīvodams savu ģimeni. - Jums va­jadzēja man palīdzēt! Iztiniet vēl apsēju!

Bilijs savos centienos slāpēt tēva dusmas nosvieda kārbu uz grīdas, un tā aizripoja pāri kabinetam, izkaisīdama vienādos daudzumos gan saiti, gan ģipsi. Šī vieta sāka izskatīties pēc īpaši darbīga ievainoto pārsiešanas punkta asiņainas Napoleona kaujas laikā. Rādījās, ka viss un ikviens ir noklāts ar smalku ģipša kārtiņu un pārsēja cilpām.

- Nav jēgas!- kapteinis rēca. - Viens vienīgs sasodītu nejēgu bars! Paskatieties uz sevi - paskatieties uz saiti! Jūs visi esat -

visi esat - īsts stulbeņu bars!

>

Beigu beigās Bīla kundze kapteini nomierināja, Laura un Bilijs izritināja vēl mazliet saites, Bīla kundze to samitrināja, un kapteinis, kura seja joprojām bija purpursarkana, gārdzoši elsodams, aptina to ap lapsas kāju.

- Vajadzētu izdoties, - viņš teica.

Tas nebija visprofesionālāk uzliktais šinējums, kādu jebkad biju redzējis, tomēr kapteinis izskatījās apmierināts. Viņš stā­vēja un starojoši smaidīja, zibinādams brilles baltā ģipša rāmī; kapteiņa plikais pakausis izskatījās gluži kā nopūderēts, šur tur pie drēbēm bija pielipuši apsēja gabaliņi un ap čību neglābjami aptinies garš saites gals.

- Te nu ir, Darel, - viņš pašapmierināts norūca. - Moder­nās metodes padara darbu pavisam vienkāršu, vai ne?

- Jā, ser, - es piekritu.

Daži dzīvnieki lemti cilvēka priekam, tādi kā pērtiķi, mērkaķīši un papagaiļi; un daži ir radīti cilvēkam par mācību, jo viņam jāapzinās savs vājums un Dieva varenība. Un tālab Dievs radījis mušas un utis. Lauvas, tīģeri un lāči radīti, lai cilvēks jau no sākuma apzinātos savu bezspēcību un bītos no Dieva varenības. Vēl daži dzīvnieki ir radīti, lai remdētu daudzas cilvēces nepilnības - kā odzes miesa uzlējuma pagatavošanai.

Bartolomjū Anglis, Par lietu savdabību