DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Kad bijām atpūtušies, tūliņ ķērāmies pie apmetnes iekārtošanas. Divsimt jardu no ciema tecēja maza upīte, kuras krastos izraudzījāmies laukumu, ko nebija grūti nolīst. Vairāki vīri, ar mačetēm apbruņojušies, devās turp un sāka izcirst sīkos krūmus un kociņus, bet otra grupa ar īskātainiem, platiem grābekļiem nolīdzi­nāja sarkano zemi. Beidzot — pēc parastajiem ķīvi­ņiem, kuros cits citu godā par stulbeņiem, pēc dažiem sēdstreiķiem un citādām nelielām sadursmēm — lau- kūms bija notīrīts; tas izskatījās pēc slikti uzarta lauka, bet mēs nu varējām uzsliet teltis. Kamēr tika vārītas pusdienas, nogājām lejā pie upītes un ledainajā ūdenī mazgājām nost melnumus un sviedrus, vērodami ro­žaini brūnos vēžus, kas no klinšu spraugām māja mums ar savām šķērēm, un juzdami, kā sīkās, mirdzo­šās zilsarkanās zivtiņas maigi skrubinās gar mūsu kā­jām. Atspirguši devāmies atpakaļ uz nometni un redzē­jām, ka tur nodibinājusies zināma kārtība. Kad bijām paēduši, atnāca Eliāss, aptupās mūsu telts nojumes paēnā, un mēs sākām apspriest medību plānus.

Kad iesim apskatīt putnu, Eliās?

-— Ē, masa, zin, pašreiz ir par karstu. Šajā laikā putns mežā meklē ēst. Vakarā, kad kļūst auksts, putns laižas uz mājām strādāt, un tad mēs iesim skatīties.

Labi, atnāc pulksten četros, saproti? Tad iesim skatīt putnu.

— Jā, ser, — Eliāss pieceldamies sacīja.

Ja tu nebūsi runājis patiesību, ja mēs to putnu nedabūsim redzēt un tu būsi mani muļķojis, es tevi nošaušu, saprati?

Ē! — viņš smiedamies iesaucās. — Es nekad masa nemuļķoju, goda vārds, ser.

Labi, iesim un pārbaudīsim.

Jā, ser, — viņš noteica, savilkdams sarongu cie­šāk ap resnajiem gurniem, un aizlāčoja atpakaļ uz ciemu.

Pulksten četros saule bija jau aizslīdējusi aiz meža augstākajiem kokiem un gaisā valdīja vakara siltais, rēnais klusums. Eliāss atgriezās, šoreiz košā saronga vietā ap gurniem aptinis netīru skrandu. Nevērīgi viņš pamāja ar mačeti.

Es atnācu, masa, — viņš paziņoja. — Vai masa gatavs?

Jā, — es atbildēju, pakārdams plecā tālskati un somu. — Iesim, medniek.

Eliāss veda mūs vispirms pa putekļaino ciema gal­veno ielu, tad spēji iegriezās šaurā gatvē, kas vijās starp būdām. No turienes nonācām nelielā nolīstā lau­kumiņā, kur auga spilvaini maniokas krūmi un nopu­tējuši banānu koki. Tad taka šķērsoja mazu strautiņu un ielocījās mežā. Pirms bijām nogriezušies no ciema ielas, Eliāss man parādīja kādu kalnu un teica, ka tur esot Picatliartes mājokļi, un, lai gan kalns šķita pa­ceļamies turpat netālu, es tomēr zināju — tam nevar ticēt. Kamerūnas mežs ir lidzigs burvju spoguļu dār­zam. Šķiet, jūsu mērķis ir tepat, tepat, pavisam tuvu, bet, ja sākat iet turp, tas it kā nemitīgi atkāpjas. Un reizumis jums, tāpat kā Alisei Brīnumzemē, jāiet uz pretējo pusi, lai to sasniegtu.

Gluži tā bija ar šo kalnu. Taka neveda vis taisni pie tā, bet visneiedomājamākā veidā līkločoja šurp un turp pa mežu, līdz man jau sāka likties, ka neesmu noskatījis īsto kalnu, kad Eliāss man rādījāt Taču tajā pašā brīdī taka sāka vest strauji augšup, un bija skaidrs, ka esam nonākuši kalna pakājē. Eliāss nogrie­zās no takas, ienira pameža krūmos un, caur zobiem klusi šņākuļodams, cirta sev ar mačeti ceļu cauri liānu biezoknim un ērkšķu krūmiem, klusi sperot kājas mīkstajā lapu paklājā. Pēc īsa brītiņa mēs jau rāpā­mies augšup tik stāvā kraujā, ka Eliāsa pēdas reizēm rēgojās man pie pašām acīm.

Vairākums pauguru un kalnu Kamerūnā veidoti visai dīvaini, un tajos grūti uzrāpties. Tie radušies senos laikos no vulkānu izvirdumiem; apakšzemes spēki kal­nus izspieduši zemes virspusē, piešķirot tiem savda­bīgu formu. Kalni ir apbrīnojami ģeometriski pareizi — gan vienādmalu trijstūri, gan šauri leņķi, gan konusi vai skaldni — un slienas augšup tādā neiedomājamā formu daudzveidībā, ka es nemaz nebrīnītos, ja vienu vai otru no šīm kalnu grupām izmantotu par uzskates līdzekli kādas sevišķi sarežģītas un nesaprotamas Eik- līda teorēmas demonstrēšanai.

Kalns, pa kura nogāzi mēs patlaban rāpāmies aug­šup, veidoja gandrīz ideālu konusu. Kad esat kādu gabalu parāpies, jums sāk likties, ka tas ir daudz stā­vāks, nekā jums šķitis iesākumā, un vēl pēc ceturtdaļ­stundas jūs esat cieši pārliecināts — kalna virsotne būs līdzīga adatas smailei. Eliāss devās augšup tik viegli, it kā ietu pa līdzenu zemes ceļu, pieliekdamies un veikli izlocīdamies pa zaru starpu un izlīkumodams starp krūmiem, turpretī mēs abi ar Bobu svīzdami, els­dami un pūzdami cīnījāmies viņam nopakaļ, brīžiem mezdamies pat četrrāpus, lai tikai noturētos ar viņu solī. Tad, mums par atvieglojumu, gandrīz pašā kalna virsotnē pamatne izlīdzinājās plašā terasē, un cauri koku biezoknim mēs ieraudzījām turpat netālu pēdas piecdesmit augstu, ar papardēm un begonijām apau­gušu granīta klinti un tās piekājē milzīgus, ūdens no­gludinātus akmens bluķus.

šī ir tā vieta, masa, — Eliāss teica apstādamies un atbalstīja savu resno dibenu pret klints bluķi.

Labi, — mēs ar Bobu vienā balsī atsaucāmies un piesēdāmies atvilkt elpu.

Kad bijām atpūtušies, Eliāss izveda mūs cauri ak­mens bluķu labirintam līdz vietai, kur klints nokare bija izvirzījusies uz priekšu, pāri apakšējām klintīm. Pagājām nelielu gabaliņu zem šīs nokares, tad Eliāss pēkšņi apstājās.

Tur viņiem māja, masa, — viņš sacīja, atņirdzis skaistos zobus lepnā smaidā. Viņš norādīja augšup uz klinti, un pēdas desmit virs mums es ieraudzīju Pica­tliartes ligzdu.

Pirmajā acu uzmetienā tā šķita līdzīga milzīgai bez­delīgas ligzdai, kas darināta no sarkanbrūna māla un sīkām saknītēm. Ligzdas apakšējā daļā mālos bija ievītas garākas saknes un zāļu stiebri; tie nokarājās lejup kā bārda, un bija grūti pateikt, vai putns, ligzdu vijot, bijis nevīžīgs vai arī tas darīts maskēšanās no­lūkā. Lai nu kā — pinkainā sakņu un zāļu stiebru bārda labi nomaskēja ligzdu, tā izskatījās kā dubļos saķepis zāļu kumšķis, kas pielipis pie klints nelīdzenās, ūdens izgrauztās sienas. Ligzda bija apmēram futbola bumbas lielumā un atradās lieliski izraudzītā vietā — klints nokare to pasargāja no lietus.

Mūsu pirmais uzdevums bija izpētīt, vai ligzdā ir kas iekšā. Par laimi, turpat tuvumā auga slaids, jauns kociņš, kurā mēs pārmaiņus uzrāpāmies, lai ielūkotos ligzdā. Jutāmies vīlušies: tā bija tukša, kaut gan saga­tavota olu novietošanai, jo bija izoderēta ar atsperīgā paklājiņā savītām sīkām saknītēm. Pagājāmies pa klinti mazliet tālāk un ieraudzījām vēl divas ligzdas, vienu gluži tādu pašu kā pirmāk apskatīto, otru — pusga­tavu. Taču ne vēsts no mazuļiem vai olām.

Ja mēs paslēpties, putns pēc maza laiciņa pār­nāks mājās, ser, — ieminējās Eliāss.

Tu domā? — es šaubīdamies jautāju.

Jā, ser, noteikti, ser.

Labi, pagaidīsim brītiņu.

Eliāss aizveda mūs nostāk, kur klintī bija izgrauzta ala, kuras ieeju gandrīz pilnīgi aizsedza milzīgs akmens bluķis, un mēs paslēpāmies šajā dabiskajā aizsegā. No šejienes varējām labi pārredzēt klinti, pie kuras karājās ligzdas, bet paši palikām neredzami, jo mūs turpat vai pavisam noslēpa akmens siena. Apmetāmies tur un sākām gaidīt.

Mežs satumsa, jo saule bija noslīdējusi jau pie paša apvāršņa. Debesis caur lapu biezokni un liānu pinu­miem mums virs galvas šķita zaļas, ar zeltainiem plan­kumiem un izskatījās kā milzu pūķa sāns, kas vizuļo starp kokiem. Ieskanējās vakaram raksturīgie trokšņi. Tālumā dzirdējām mona pērtiķu bara kāju ritmisko dunoņu, kad tie, uz naktsmītni steigdamies, lēca no koka kokā, radot tādu troksni, it kā bangas sistos pret klinšainu krastu; pa vidu šad tad noskanēja kāda pēr­tiķa. sauciens: «Oink . . . oink.» Bars devās mums ga­rām kaut kur lejāk, kalna pakājē, bet krūmu un koku biezoknis bija pārāk blīvs, lai mēs varētu tos ieraudzīt. Tiem sekoja parastā degunragputnu svīta; putniem pārlidojot no koka uz koku, spārni izraisīja fantastiski skaļu, negantu troksni. Divi ielaidās zaros virs mums, palika tur tupam, tumši iezīmēdamies zaļajās debesīs, un uzsāka garu, sarežģītu sarunu, klanīdami un šūpo­dami galvas, plātīdami knābjus, spiegdami un histē­riski ķērkdami viens uz otru. Putnu ērmīgās galvas ar lielajiem knābjiem, uz kuriem kā cīsiņi izlocījās kaulaini izciļņi, rēgojās pret debess fonu kā šaušalīgas velnu maskas Ceilonas iezemiešu dejā.