DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

vajadzēja panākt, lai čūska pace] galvu. Vienīgā iespēja to izdarīt bija sāpīgi bakstīt rāpuli ar nūjas galu.

Pēc pirmā pieskāriena mirdzošie līkumi šķita aiz nik­numa pietūkstam un alā atbalsojās tik spalgs un sir­dīgs šņāciens, ka man bezmaz nūja izkrita no rokas. Satvēris to stingrāk sasvīdušajā plaukstā, es pabak­stīju atkal un atkal izdzirdu spalgu šņācienu. Piecas reizes man vajadzēja čūskai piebakstīt, lai beidzot gūtu panākumus. Pitona galva pēkšņi izslējās virs gredzenu ritu]a un pašāvās pretī nūjas galam, atvērtā mute spuldzes gaismā sārti ielāsmojās. Taču kustība bija tik spēja, ka es nepaguvu uzmest cilpu. Čūska pašāva galvu uz priekšu trīs reizes, bet visi mani mēģinājumi uzmest cilpu beidzās neveiksmīgi. Visļaunākais bija tas, ka es atrados par tālu; visā garumā izstieptā roka kopā ar nūjas svaru padarīja manas kustības gaužām neveiklas. Beidzot, samircis sviedros gluži slapjš, izlīdu saules gaismā papūtināt sāpošo roku.

Tas neder, — sacīju Bobam. — Čūska galvu pa­slēpusi rituļa līkumos un tikai lāgiem to pašauj uz priekšu . . . nav nekādas iespējas uzmest cilpu.

Ļauj man arī pamēģināt, — Bobs dedzīgi teica.

Viņš paķēra nūju un ielīda alā. Pagāja labs brīdis,

un mēs redzējām vienīgi viņa lielās kājas, kas spirinā­jās, meklēdamas atbalstu alas ieejā. Tad parādījās arī viņš pats, neganti lādēdamies.

Nav nekādas jēgas, — Bobs sacīja. — Ta mes nekad netiksim tai klāt.

Ja mednieki mums dabūtu kūju ar līku galu, tādu, kādas mēdz lietot aitu gani, vai tu domā, ka varētu ar to aizķert vienu gredzenu un izvilkt čūsku ārā? — es vaicāju.

Šķiet, ka varētu, — Bobs teica. — Vismaz es va­rētu to piespiest atritināties, lai mēs tiktu tuvāk pie galvas.

Tā nu Ogastins tika vēlreiz sūtīts uz mežu, kad bijām viņam īsi izskaidrojuši, kāda kūja mums vajadzīga, un drīz vien viņš atgriezās ar divdesmit pēdas garu zaru, kurš vienā galā bija līks kā makšķerāķis.

Būtu labi, ja tu varētu ielīst līdzi alā un man pār plecu rādīt gaismu, — Bobs sacīja. — Ja nolieku bate­riju uz akmens, es katrreiz pakustoties to nogāžu.

Mēs ielīdām alā abi un gulējām cieši plecu pie pleca. Kamēr es spīdināju bateriju, Bobs lēnām virzīja mil­zīgo āķi tuvāk čūskai. Lēnītēm, lai rāpuli bez vajadzī­bas nesatramdītu, viņš uzlika to uz virsējā gredzena, novietoja kārti pa tvērienam, ierīkojās pats ērtāk un tad rāva no visa spēka.

Rezultāts bija spējš un negaidīts. Mums par lielu pārsteigumu, viss čūskas ritulis, īsu mirkli pretojies, sāka slīdēt lejup pa eju mums pretī. Bobs priecīgi pa­rāpās atpakaļ (tādējādi saspiezdams mūs abus vēl cie­šāk kopā) un parāva no jauna. Čūska pieslīdēja mums tuvāk un tad sāka ritināties vaļā. Bobs parāva vēlreiz, un čūska atritinājās vēl vairāk; tā paslēja galvu un mēģināja mums uzbrukt. Saspiesti kā lielas sardīnes pārāk mazā kārbā, mēs spējām virzīties vienīgi atpa­kaļ, un tā nu šļūcām uz vēdera atpakaļiski, cik ātri vien spējām. Beidzot mums izdevās sasniegt mazliet platāku vietu ejā un iegūt lielāku telpu manevrēšanai. Bobs satvēra kārti un drūmā apņēmībā pavilka vēl. Man viņš atgādināja neveiklu, ļoti nopietnu melno strazdu, kas stīvē laukā no zemes milzīgu tārpu. Mēs atkal ieraudzījām ārprātīgā niknumā šņācošo čūsku; pitona gredzeni drebēja no muskuļu sasprindzinājuma, kad tas centās atbrīvoties no āķa, kas bija apžņaudzis ķermeni. Vēl viens pamatīgs rāviens, es kalkulēju, un Bobs atraus čūsku līdz alas ieejai. Žigli izrāpos ārā.

— Atnesiet virvi! — uzbļāvu medniekiem. — Aši… aši… virvi!

Viņi jau traucās izpildīt pavēli, kad Bobs parādījās alas ieejā, pietrausās kājās un atkāpās pēdējai ofen­sīvai, lai izrautu čūsku ārā, kur mēs varētu to sagūstīt. Bet, kāpjoties atpakaļ, viņš nejauši uzkāpa uz ļodzīga akmens un atmuguriski novēlās zemē. Kārts viņam iz­šļuka no rokām, čūska ar varenu atspērienu atbrīvojās no āķa un tik ātri, kā ūdens iesūcas dzēšlapā, ieslīdēja kādā alas spraugā, kas šķita par mazu pat pelei. Kad jau pēdējās četras pēdas čūskas astes dzīrās pazust zemes ciļņos, mēs abi ar Bobu metamies tai virsū, sa­grābām ciet un ar izmisīgu spēku centāmies to noturēt. Jutām vareno muskuļu pulsāciju, kad čūska, paslēpu­sies dziļi klints aizā, centās atbrīvot asti no mūsu tvē­riena. Pamazām, collu pa collai glumās zvīņas slīdēja ārā no mūsu sasvīdušajām plaukstām, un tad pēkšņi čūska bija pazudusi. Kaut kur no klints dzīlēm atska­nēja triumfējošs šņāciens.

Nojaukušies ar pelniem un sodrējiem, nobrāztiem delmiem un lieliem, sviedros samirkušās drānās abi ar Bobu apsēdāmies un aizelsušies skatījāmies viens uz otru. Parunāt mēs nespējām.

Viņa aizbēgt, masa, — aizrādīja Ogastins, ku­ram, šķiet, piemita liels talants konstatēt acīm redza­mus faktus.

— Tā ir loti stipra čūska, — Gargantuā drūmi pie­bilda.

Neviens cilvēks nevaret to noturēt ciet ala iekš­pusē, — Ogastins sacīja, cenzdamies mūs mierināt.

Ļoti, |oti stipra čūska, — atkal atsāka Gargan­tuā, — daudz stiprāka nekā cilvēks.

Klusēdams es pasniedzu visiem cigaretes, un mēs, nosēdušies uz pelnu paklāja, uzsmēķējām.

Nu labi, — es beidzot filozofiski noteicu, — esam darījuši, ko varējām. Cerēsim, ka nākamreiz veiksies labāk.

Taču Bobs nespēja samierināties. Ieraudzīt savu sapņu pitonu tik tuvu, bezmaz jau sagūstīt to un tad tomēr pazaudēt — tas gandrīz gāja pāri viņa spēkiem. Ka­mēr mēs kravājām kopā tīklus un virves, viņš klimta apkārt, nikni kaut ko savā nodabā purpinādams, un, kad posāmies mājup, drūmi mums sekoja.

Saule bija noslīdējusi jau pavisam zemu, un, kad bijām pārgājuši pāri savannai un iebriduši pamestajā līdumā, pār zemi nolaidās zaļgana krēsla. Miklajā krūmu biezoknī malu malās gailēja milzīgi jāņtārpiņi, margodami kā safīri, un siltajā gaisā šaudījās uguns- mušas, uz mirkli iezalgodamās kā rožainas pērles tum­šajā biezoknī. Gaiss bija piesātināts ar vakara smar­žām — malkas, dūmu, valgas zemes un rasā samir­kušu ziedu smaržu. Vecīgā, drebošā balsī iebrēcās pūce, kaut kur tai atsaucās otra.

Upe mijkrēslī šķita kā dzīva bronzas sega, kad mēs devāmies pāri pienaini baltajam sēklim. Večuks un zēns, čokurā sarāvušies, bija aizmiguši laivas priekšgalā. Viņi pamodās un klusēdami vizināja mūs lejup pa tumšo strau­mi. Pakalna, galā, augstu virs mūsu galvām, redzējām lielās mājas gaišos logus un dzirdējām patafona mu­ziķu, kas šķita pavadījums mūsu airu šļakstiem. Sīku, baltu kodīšu mākonis ietina laivu, kad tuvojāmies kras­tam. Gaužām vārs, smalks mēnessirpis irās caur meža filigrānu mums aizmugurē, un koku tumšajā ēnā atkal smeldzīgi un skumji brēca pūces.

Vēstule ar kurjeru

Misteram Dž. Darelam Zooloģijas sektorā, ĀAK pārvaldē, Mamfē

Godājamais ser!

Se es nosūt Jums divas dzīvniekus, tie ir līdzīgi tiem dzīvnieki ko Jūs man parādij uz bildītēm. Vis naudu, ko jūs grib man sū­tīt, lūdzu, ietin mazā papīr gabaliņā un iedod tam zēnam kas atnes dzīvniekus. Jūs zin ka mednieks allažiņ ir nitīrs, tāpēc jūs varbūt atsūtit man ziepes gabaliņu.

Ar sirsnīgu sveicienu Jūsu

Pīters N'amabongs

Astoņu jūdžu atstatu Krosas upes pretējā krastā aiz bieza meža atrodas mazais Ešobi ciematiņš. Es labi pa­zinu šo ciematu un tā iedzīvotājus, jo kādā no saviem iepriekšējiem ceļojumiem nodzīvoju tur vairākus mēne­šus. Tur bija daudz dzīvnieku, un Ešobi ļaudis ir labi mednieki, tādēļ arī tagad, uzturēdamies Mamfē, loti gri­bēju atkal nodibināt kontaktu ar ciema iedzīvotājiem un uzzināt, vai viņi nevarētu nākt man talkā dzīvnieku sa­gādē. Tā kā labākā iespēja iegūt informāciju vai nosūtīt vēstis ir izmantot vietējo tirgu, tad ataicināju pie sevis mūsu pavāru Filipu. Viņš bija jauks puisis, vienmēr platā smaidā pavērtām lūpām; Filips bija. ieņēmies soļot stīvā, militārā gaitā un, kad tika uzrunāts, no­stājās miera stājā; varēja domāt, ka viņš dienējis ar­mijā, kaut gan īstenībā nebija to ne acīs redzējis. Sma­giem soļiem viņš uzkāpa lievenī un nostājas manā priekšā kā īsts gvardes kareivis.