DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

nācis krastā, viņš neapstājās, lai noceltu krūzi no gal­vas vai ari novilktu sarongu. Viņš brida upē iekša un lēnam, bet enerģiski soļoja tālāk, līdz pilnīgi pazuda; vienīgi krūze noslēpumaini slīdēja uz priekšu pa ūdens virsu. Beidzot nozuda arī tā. Pēc mirkļa krūze atkal parādījās. Tagad tā virzījās uz krasta pusi, un pēdīgi zem krūzes iznira arī zēna galva. Viņš sirsnīgi no­sprauslājās, lai izelpotu gaisu no plaušām, tad nopietni soļoja uz krastu, nesdams uz galvas līdz malām pilno krūzi. Sasniedzis ūdens malu, zēns uzmanīgi nostatīja krūzi uz akmens un tad, joprojām sarongu nenovilcis, atgriezās atpakaļ ūdenī. No kādas slēptas ieloces savā apģērbā viņš izvilka mazu ziepju gabaliņu un ļoti apzi­nīgi sāka berzēties no galvas līdz kājām, laizdams zie­pes arī pār sarongu. Kad mazais bija rūpīgi ieziepējies un izskatījās pēc maza rožsārta sniegavīriņa, viņš pa­nira zem ūdens, lai putas noskalotu, tad izbrida krastā, atkal uzcēla krūzi uz galvas, uzrāpās pa klints nokāri augšā un pazuda. Tas bija lielisks piemērs Āfrikas va­riantam par tematu «Laiks un kustība».

Nupat bija piebraukusi arī laiva, un Bens un Ogas­tins dedzīgi sāka kaulēties ar tās vecīgo īpašnieku. Viņi negribēja celties pāri upei tieši, bet prasīja, lai vecais mūs aizved pusjūdzi tālāk pret straumi līdz kādam lie­lam sēklim. Tas mums ietaupītu apmēram jūdzi gājiena gar krastu, lai sasniegtu taku, kas ved uz mežu. Taču večuks nezin kādēļ šķita tiepjamies pretī.

Kas viņam vainas, Ben? — es vaicāju.

Ek! — nikni atsaucās Bens. — Tas vīrs muļķis, ser, negrib vest mūs pa upi uz augšu.

Kādēļ tu nevēlies, draugs? — es apvaicājos ve­čukam. — Ja tu mūs aizvedīsi, es tev samaksāšu vai­rāk un vēl kaut ko uzdāvināšu.

Masa, — vecais noteikti atbildēja, — laiva nav mana. Un, ja es to pazaudēt, es vairs nevarēt pelnīt… man nebūt ko ēst manam vēderam … man nebūt ne­viens, neviens penijs.

Bet kāpēc lai tu pazaudētu laivu? — es izbrīnī­jies jautāju, jo labi pazinu šo upes nogabalu un zināju, ka te nebija ne atvaru, ne zemūdens straumju.

Ipopo, masa, — vecais vīrs paskaidroja.

Es lūkojos uz laivinieku, nesaprazdams, ko viņš melš.

Ipopo varbūt bija kāds bīstams vietējais juju, par kuru līdz šim nebiju dzirdējis?

Sis ipopo, — es piesardzīgi klaušināju, — kur tad tas dzīvo?

Vai! Masa nekad to neredzēt? — vecais vīrs izbrī­nījies jautāja. — Tur — tur ūdenī, tuvu pie apriņķa priekšnieka mājas. . . Tads liels, tads kā motors — oho! — tāds briesmīgi stiprs.

Par ko viņš runā? — Bobs pilnīgā neizpratnē vai­cāja.

Un pēkšņi man atausa gaisma. — Viņš runā par hi- popotamu ganāmpulku upē lejpus apriņķa priekšnieka majas, — es paskaidroju, — bet viņš lieto tik jaunu saīsinājumu, ka es pats uz mirkli apstulbu.

Vai viņš domā, ka tie ir tik bīstami?

Laikam gan, kaut nevaru iedomāties, kādēļ. Kad pēdējo reizi biju šeit, tie bija ļoti rāmi.

Cerēsim, ka tie joprojām ir rāmi, — piebilda Bobs.

Es atkal pagriezos pret večuku. — Paklausies, draugs. Ja tu mūs aizvedīsi pa upi uz augšu, es tev maksāšu sešus šiliņus un uzdāvināšu cigareti, nu? Un, ja reiz šis ipopo salauzīs tavu laivu, es samaksāšu, lai tu vari nopirkt jaunu, dzirdi?

Es dzirdēt, ser.

Vai esi ar mieru?

Es ar mieru, ser, — atbildēja vecais vīrs, vēl jo­projām cīnīdamies ar šaubām. Mēs lēnītēm braucām pa upi uz augšu, tupēdami laivas dibenā puscollu dziļā ūdenī.

Man šķiet, tie nevar būt sevišķi bīstami, — ieru­nājās Bobs, nevērīgi vilkdams roku pa ūdeni.

Kad es biju šeit pēdējo reizi, piebraucu tiem laivā klāt līdz trīsdesmit pēdām un nofotografēju tos, — es sacīju.

Sie ipopo tagad niknāki, — nesmalkjūtīgi iejaucās Bens. — Pirms divi mēneši viņi nogalināja trīs vīrus un salauza divas laivas.

Tas skan ļoti nomierinoši, — Bobs noteica.

Mums priekšā no brūnā ūdens daudzās vietās pacē­lās klinšu izciļņi. Jebkurā citā reizē tie tiešām būtu arī izskatījušies pēc klinšu ciļņiem, taču tagad ikviens no licm atgādināja hipo galvu, viltīga, ļauna hipo galvu, kurš pats noslēpies tumšajos ūdeņos un gaida mūs pie­braucam tuvāk. Bens — acīmredzot atcerēdamies le­ģendu par savu drosmi, tiekoties ar meža govi — lū­koja pat uzsvilpot, bet mēģinājums iznāca gaužām ne­varīgs, un es pamanīju, ka viņš bailīgi pētī ūdens klaju mums priekša. Galu gala tādam hipo, kas pasācis uz­brukt laivām, tas iepatīkas, tāpat kā cilvēkēdājam tī­ģerim, un viņš visiem spēkiem centīsies tīrā sporta pēc sagādāt cilvēkiem nepatikšanas, bet mani nebūt nevili­nāja divkauja ar pustonnas smagu zvēru divdesmit pēdu dziļā, duļķainā ūdenī.

Vecais vīrs, kā vēroju, vadīja mūsu laivu gar pašu krastmalu, manevrēdams tā, lai mēs, cik vien iespē­jams, turētos seklumā. Krasts bija kraujš, taču tur bija daudz zālēm apaugušu izciļņu, pret kuriem varētu at­sperties, ja vajadzētu glābties, jo klintis bija rievainas, atgādināja nekārtīgās kaudzēs samestus žurnālus. Koki, kas auga klinšu virsotnēs, stiepa savus zarus pāri ūde­nim, mēs peldējām kā pa ēnainu tuneli, izbiedēdami brīžiem kādu zivju dzeni, kas aizzibēja mūsu laivai pa priekšu kā dzīva, zila asteszvaigzne, vai arī kādu meln­baltu tārtiņu, kurš aizlaidās pret straumi, muļķīgi ķiķi­not savā nodabā un kājām skarot ūdeni; gar knābi abās pusēs tam plīvoja garas, dzeltenas ūsas.

Pamazām apliecām upes līkumu un tad apmēram trīssimt jardu priekšā pretējā krastā pamanījām baltu sēkli sīki robotām malām. Večuks, to ieraudzījis, at­vieglots nogrudzināja un sāka airēt možāk.

— Esam jau gandrīz galā, — es priecīgi sacīju, — un nesastapām neviena hipo.

Nebiju lo vel lāgā izteicis, kad pēkšņi kād$ klints bluķis, kuram peldejam garam apmēram piecpadsmit pēdu attālumā, iznira no ūdens, paraudzījās uz mums ar izbrīna pilnām, izvalbītām acīm un izšļāca divas slaidas ūdens šaltis kā mazs valītis.

Par laimi, mūsu drosmīgā komanda pārvarēja vēlē­šanos visi barā lēkt ārā no laivas un peldus traukties uz krastu. Vecais laivinieks svelpjoši ievilka elpu un iegrūda airus tik dziļi ūdenī, ka laiva apstājās, sakul­dama putas. Tad mēs klusi sēdējām un blenzām uz hipo, un hipo tupēja un blenza uz mums. Viņš šķita vēl vairak pārsteigts nekā mēs. Izblīdušais pelēksārtais purns peldēja ūdens virsū kā ķermenim atšķelta galva spiritistu seansā. Platās acis pētīja mūs ar maza bērna nevainīgo skatienu. Ausis kustējās šurp un turp, it kā mādamas mums. Hipo smagi nopūtās un pavirzījās mazliet tuvāk, vēl joprojām raudzīdamies uz mums ar plaši ieplestajām, nevainīgajām acīm. Piepeši Ogas­tins tik spalgi iesvilpās, ka mēs visi salēcāmies, bez­maz apgāzdami laivu. Klusi, bet nikni viņu apsaucām, turpretim hipopotams turpināja mūs vērot tikpat nesa­tricināmā mierā.

Nav ko baidīties, — Ogastins skaļi ierunājās, — tā ir mātīte.

Viņš izrāva vecajam no rokām airi, kuru tas gan ne­gribēja dot, un sāka ar aira galu sist pa ūdeni tā, ka uzlēca augstas šļakatas. Hipo plaši pavēra muti, atklā­dams tādus zobus, kādus katram gan būtu vērts redzēt pašam savām acīm. Tad pēkšņi, turklāt, šķiet, bez kā­das fiziskas piepūles, lielā galva nozuda zem ūdens. Kādu brīdi visi bijām pārliecināti, ka zvērs papeldējis tieši zem mums, bet tad galva atkal iznira, šoreiz — mums par lielu atvieglojumu — apmēram divdesmit jardus tālāk. Hipo vēlreiz izšļāca divas ūdens strūklas, itin laipni pakustināja ausis un iegrima atpakaļ, lai pēc dažiem mirkļiem iznirtu vēl tālāk. Večuks atkal nokrekšķējās un atņēma Ogastinam airi.