DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Filip, man jāsastop kāds cilvēks no Ešobi, sa­prati?

Jā, ser.

Kad tu ej uz tirgu, sameklē man kādu cilvēku no Ešobi un atved šurp, es viņam iedošu vēstuli, ko aiznest uz Ešobi, saprati?

Jā, ser.

Tikai neaizmirsti, dzirdi? Sameklē kādu no Ešobi.

Jā, ser, — noteica Filips un aizsoļoja atpakaļ uz virtuvi. Viņš nekad netērēja laiku liekām sarunām.

Pagāja divas dienas, bet pie manis neviens no Ešobi neparādījās, un, būdams aizņemts ar citiem darbiem, es to biju pavisam aizmirsis. Taču ceturtajā dienā pa aleju uz manu pusi uzvarētāja gaitā soļoja Filips, vez­dams līdzi visai iztrūcinātu gadus četrpadsmit vecu zēnu. Jauneklis, posdamies ceļā uz «lielpilsētu» Mamfi, acīmredzot bija uzcirties savās labākajās drānās, aiz­kustinošā garderobē, kas sastāvēja no skrandainām haki krāsas bikšelēm un balta rupja auduma krekla, kurš laikam bija pašūts no veca maisa, jo uz muguras vēl rēgojās noslēpumains, toties dekoratīvs uzraksts ar ziliem burtiem «RAŽOTS LIE». Galvā viņš bija uz­maucis salmu platmali, kam laiks un ilga valkāšana piešķīruši blāvu, sudrabaini zaļu vizmu. Sī nedrošā būtne tika stumšus uzstumta uz lieveņa, un tās sagūstī- tājs sastinga miera stājā tāda cilvēka izskatā, kuram pēc ilgas un grūtas vingrināšanās beidzot izdevies se­višķi sarežģīts burvju mākslas triks. Filipam bija ļoti savdabīgs runas veids, un man vajadzēja krietni ilgu laiku, kamēr sāku saprast, ko viņš saka, jo viņš bēra žargona vārdus neiedomājamā ātrumā, turklāt dīvai­nās balss modulācijās, kas reizē atgādināja gan fagoti, gan pulka feldfēbeli, un tik nelabi rēca, it kā visi cil­vēki būtu kurli. Kad Filips bija uztraucies, viņu gan­drīz nemaz nebija iespējams saprast.

Kas viņš ir? — es vaicāju, norādīdams uz puisi.

Filips izskatījās aizvainots.

Tas ir tas cilvēks, ser, — viņš norēcās, it kā cen­stos kaut ko ieskaidrot bērnam, kuram sevišķi grūta galva. Viņš ar lielu maigumu palūkojās uz savu pro­težējamo un uzbelza tam pa muguru tik spēcīgi, ka zēns bezmaz novēlās no lieveņa.

Redzu, ka tas ir cilvēks, — es pacietīgi atteicu, -— bet ko viņš grib?

Filips, uzacis saraucis, uzmeta niknu skatienu dre­bošajam zeņķim un iebelza tam vēlreiz starp lāpstiņām.

— Runā! — viņš iebaurojās. — Runā, masa gaida!

Mēs pacietīgi gaidījām. Puisis mīņājās, mulsi kusti­nāja kāju pirkstus, bailīgi, pamuļķīgi smaidīja un ur­bās ar skatienu grīdā. Mēs pacietīgi gaidījām. Pēkšņi viņš pacēla skatienu, noņēma platmali, palocīja galvu un vārgā balsī noteica:

Labrīt, ser.

Filips ar starojošu smaidu pavērās manī, it kā šis labrīts būtu pilnīgākais izskaidrojums zēna klātbūtnei. Nolēmis, ka mūsu pavāram daba nav piešķīrusi pras­mīga un smalkjūtīga pratinātāja talantu, es iztaujā­šanu uzņēmos pats.

Kā tevi sauc, draugs? — es jautāju.

Pīters, ser, — viņš vārgi atteica.

Viņu sauc Pīters, ser, — ierējās Filips gadīju­mam, ja es teikto varbūt nebūtu sapratis.

Labi, Pīter, un kādas vajadzības dēļ tu esi pie manis atnācis? — es turpināju iztauju.

Masa, šis cilvēks, jūsu pavārs, man sacīja, ka masa vajadzīgs cilvēks aiznest vēstuli uz Ešobi, — sa­mulsis paskaidroja zēns.

Ā! Tu esi no Ešobi? — es noprasīju, sākdams at­skārst sakarību.

Jā, ser.

Filip, — es noteicu, — tu taču esi muļķis no dzimšanas.

Jā, ser, — Filips, iepriecināts par šo atestāciju, atteica.

Kādēļ tad tu man neteici, ka šis cilvēks ir no Ešobi?

Kā! — Filips iesaucās, satriekts līdz savas feld­

fēbeļa sirds dziļumiem. — Es taču masa teicu, ka tas ir tas cilvēks.

Redzēdams, ka ar Filipu nav ko iesākt, pievērsos atkal zēnam.

Paklau, draudziņ, vai tu pazīsti Ešobi kādu vīru, vārdā Eliāss?

Jā, ser, pazīstu.

Jauki. Tad aizej pie Eliāsa un pasaki, ka esmu atkal atbraucis uz Kamerūnu zvērus ķert, skaidrs? Aizej un pasaki, ka es vēlos, lai viņš atkal medī man zvērus. Aizej un pasaki, lai viņš atnāk uz Mamfi ar mani aprunāties. Pasaki viņam, ka šis masa dzīvo AAK masa mājā, saprati?

Sapratu, ser.

Labi, tātad aizskrien aši, aši uz Ešobi un pasaki to Eliāsam, ja? Es tev iedošu cigaretes, lai tev būtu patīkamāk iet pa mežu.

Zēns saņēma cigaretes kopā saliktās plaukstās, pa­locīja galvu un uzsmaidīja man.

Paldies, masa, — viņš noteica.

Labi… un tagad steidzies uz Ešobi. Laimīgu ceļu!

Paldies, masa, — zēns vēlreiz noteica, iebāza ci­garetes sava ērmīgā krekla kabatā un teciņiem aizdi- pināja prom pa aleju.

33

Eliāss ieradās pēc divdesmit četrām stundām. Kad es uzturējos Ešobi, Eliāss bija mans pastāvīgais med­nieks, tādēļ jutos gaužām priecīgs, ieraudzījis pa aleju tuvojamies resno, lācīgo afrikāni, kura pitekantropa fizionomija, redzot vecu paziņu, bija atņirgta platā smaidā. Kad bijām sasveicinājušies, viņš svinīgi pa­sniedza man duci banānu lapās rūpīgi ievīstītu olu un es savukārt revanšējos ar kārbu cigarešu un mednieka nazi, ko biju šim nolūkam atvedis līdzi no Anglijas. Tad uzsākām nopietnas sarunas par dzīvniekiem. Vis­pirms viņš man sīki izstāstīja par visiem zvēriem, ko nomedījis un sagūstījis šajos astoņos gados pēc manas aizbraukšanas, un pastāstīja, kā klājas maniem dau­dzajiem draugiem medniekiem. Veco N'ago nonāvējusi meža govs, Andrajam kāds ūdenszvērs sakodis kāju, Semjuelam šaujot sasprāgusi šautene, un viņam (tavu nelaimi!) norauta gandrīz visa roka, bet Džons

pavisam nesen nogalinājis lielāko mežacūku, kāda jeb­kad redzēta, un pārdevis ga|u par vairāk nekā divām mārciņām. Un tad Eliāss negaidot ieminējās par kaut ko, kas lika man saausīties.

Vai masa vēl atceras to putnu, kas masa tik dikti patika? — viņš savā piesmakušajā balsī vaicāja.

Kādu putnu, Eliās?

To putnu, kam nav spalvu uz galvas. Kad masa pagājušo reizi dzīvot Mamfē, es atnest divus putnēnus.

To putnu, kas ligzdu aplipina ar māliem? To ar sarkano galvu? — es satraukts prašņāju.

To pašu, — viņš apstiprināja.

Kas ir ar to putnu? — es jautāju.

Kad es dzirdēt, ka masa atkal Kamerūnā, es aiz­iet uz mežu meklēt to putnu, — Eliāss paskaidroja. — Es atcerēties, ka masa tik dikti patīk tas putns. Es rņeklet un meklēt pa mežu divas, trīs dienas.

Viņš apklusa un, aci piemiedzis, noraudzījas manī.

Nu?

Es viņu atrast, masa, — viņš sacīja, smaidīdams pār visu ģīmi.

Tu to atradi? — Es bezmaz nespēju ticēt šādai laimei. — Kur tad … kur tas dzīvo? . . . Cik putnu tu redzēji? .. . Kāda tā vieta izskatās? . . .

Tas ir tur, — Eliāss turpināja, pārtraukdams manu draudžaino jautājumu straumi, — tur vienā vietā liela, liela klints. Viņš dzīvo uz kalna, ser. Viņam māja uz augstas klints.

Cik māju tu redzēji?

Es redzēt trīs, ser. Bet viena māja nav gatava, ser.

Par ko te tāds uztraukums? — apvaicājās Džekija, iznākdama uz lieveņa.

Picatliartes, — es īsi atteicu, un Džekijai par godu jāsaka, ka viņa tūliņ saprata, par ko es runāju.

Picatliartes ir putns, kuru vēl pirms dažiem gadiem pazina vienīgi no izbāzeņiem nedaudzos muzejos un kuru savvaļā bija redzējuši varbūt tikai divi eiropieši. Sesilam Vebam, kas toreiz bija Londonas zooloģiskā dārza pastāvīgais dzīvnieku kolekcionētājs, izdevās no­tvert un pārvest dzīvu pirmo šā retā putna eksemplāru. Sešus mēnešus vēlāk, kad biju Kamerūnā, man atnesa

divus pieaugušus putnus, bet tie pa ceļam uz mājām diemžēl nobeidzās no aspergilozes, sevišķi bīstamas plaušu slimības. Un nu Eliāss ir uzgājis šo putnu ligz­došanas vietu un mēs, ja vien laimēsies, varēsim iegūt dažus putnēnus un paši tos izaudzēt.