DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Kad sāka krēslot, insektu nerimtīgais orķestris ieska­nējās tūkstoškārt skaļāk, un ieleja pie mūsu kājām trī­sēja šai sanoņā. Kaut kur dziesmu uzņēma koku varde — izgrūda garu trelli un tad pieklusa, it kā būtu urbusi ar mazu pneimatisko urbīti kokā caurumu un vajadzējis darbarīku apstādināt un pagaidīt, kamēr tas atdziest. Pēkšņi man ausīs iesitās kāda pavisam jauna skaņa. Tādu vēl nekad nebiju dzirdējis, un es uzmetu Eliāsam jautājošu skatienu. Viņš bija sastin­dzis un vērīgi raudzījās tumšajā liānu un lapu mu­džeklī.

Kas tas ir? — es čukstus vaicāju.

Putns, ser.

Pirmais kliedziens bija atskanējis kaut kur krietni patālu lejā, bet nu sekoja otrs, daudz tuvāk. Tā bija dīvaina skaņa, kuru aprakstīt iespējams tikai aptuveni, izklausījās ta ka pēc Pekīnas sunīša spalga rējiena, tomēr kliedziens bija daudz smalkāks un žēlabaināks. Tas atskanēja vēl un vēlreiz, taču neparko nevarējām putnu ieraudzīt, kaut krēslā vai acis no pieres izska­tījām.

Vai tu tiešam domā, ka tas ir Picatliartes? — Bobs čukstēja.

Nezinu . . . Nekad vēl neesmu dzirdējis šādu skaņu.

Pēc īsa pārtraukuma kliedziens atskanēja vēlreiz, jau

pavisam tuvu, un mēs gulējām aiz klints bluķa, neuz­drošinādamies ne pakustēties. Netālu no mūsu slēpņa auga pēdas trīsdesmit augsts jauns koks, nolīcis no lianas smaguma, kura zvana virves resnumā bija ap­vijusi kociņu cilpu cilpām, bet savu galveno stumbru paslēpusi otra, tuvumā augoša koka lapotnē. Visa ap­kārtne jau tinās biezā, necaurredzamā krēslā, vienīgi jauno koku, kas gura sava slepkavas mīlas pilnajās skavās, apmirdzēja rietošās saules pēdējie stari, tā ka tas spilgti izdalījās uz tumšā fona. Un, it kā būtu pacēlies aizkars un atklājis mums šo miniatūrskatuvi, mūsu acu priekšā piepeši parādījās īsts, dzīvs Pica­tliartes.

Es teicu — piepeši, un tā paliesi arī bija. Tropu mežā dzīvnieki un putni kustas ārkārtīgi klusi un jūs tos ieraugāt tik pēkšņi un negaidīti, it kā tikko uzbur­tus. Resnā liāna meta milzu cilpu no jaunā kociņa ga­lotnes, un šai cilpā sēdēja putns, viegli šūpodamies un galvu piešķiebis, it kā klausītos. Redzēt savvaļas dzīv­nieku dabiskos apstākļos allaž ir pārdzīvojums, bet ap­ziņa, ka tu vēro izcilu retumu, kuru līdz šim vispār skatījuši tikai daži cilvēki, padara pārdzīvojumu vēl daudz satraucošāku. Tāpēc mēs ar Bobu gulējām un raudzījāmies uz putnu kaislīgi un alkatīgi kā divi fila­tēlisti, kas maza puišeļa albumā ieraudzījuši melnā pe­nija marku.

Picatliartes bija apmēram kovārņa lielumā, tikai augums tam bija apaļīgs, gludens, kā melnajam straz­dam. Kājas bija garas un spēcīgas, acis lielas, ar caur­urbjošu skatienu. Krūtis liegi gaišdzeltenas, bet mu­gura un garā, skaistā aste grafīta pelēkuma, palsa, it kā nopūderēta. Spārnu ārējās malas bija melnas, kas brīnum jauki izcēla krūšu un muguras krāsu. Taču vis­lielāko interesi izraisīja putna galva. Uz tās nebija ne­vienas spalviņas: piere un galvvi'dus bija spilgtā debess ziluma, pakausis koši sārts, bet galvas sani un vaigi — melni. Parasti plikgalvains putns rada visai nepatī­kamu iespaidu, liekas, ka tas sirgst ar kādu nelāgu ne­dziedināmu slimību, bet Picatliartes ar savu trīskrā­saino galvu izskatījās lieliski — it kā tam galvā būtu valdnieka kronis.

Apmēram minūti pašūpojies uz liānas, putns nolai­dās zemē un sāka lēkāt starp klintīm dīvainiem, lie­liem lēcieniem, kurus bija ārkārtīgi interesanti vērot. Tā nebija parastā putniem raksturīgā lēkāšana, Pica­tliartes atrāvās no zemes tā, it kā spēcīgo kāju vietā tam būtu atsperes. Putns pazuda no mūsu redzes loka klinšu starpā, un mēs dzirdējām to iekliedzamies. Gan­drīz tajā pašā mirklī atskanēja atbildes sauciens klints virsotnē, un, paraugoties turp, ieraudzījām otru putnu zarā virs mums; tas no augšas pārlūkoja ligzdas, kas bija piestiprinātas pie klints nokares. Pēkšņi tas spirāl­veidīgā lidojumā metās lejup, nosēdās uz vienas lig­zdas malas, mirkli vēroja apkārtni un tad paliecās uz priekšu, lai sakārtotu mata resnuma saknīti, kas bija izspraukusies no vijuma. Pēc tam putns uzlēca gaisā — citādi to nav iespējams pateikt — un šāvās lejup gar klints nokāri tumšajā mežā. Otrs putns pacēlās no ze­mes un aizlidoja tam pakaļ, pēc īsa brītiņa mēs dzir­dējām, kā tie biezoknī žēlabaini sasaucas.

Ē, — ierunājās Eliāss, pieceldamies un izstaipī­damies, — prom ir.

Vai tie atpakaļ nenāks? — es vaicāju, berzēdams kājas lielu, kas bija notirpis.

Nē, ser. Viņi aiziet mežā meklēt lielu koku, kur gulēt. Rīt viņi nāks atpakaļ būvēt māju.

Nu, tad jau arī mēs varam iet atpakaļ uz Ešobi.

Mūsu kāpiens lejup veicās daudz ātrāk nekā rāpša- nās kalnā. Zem koku lapotnēm tagad bija tik tumšs, ka mēs vai ik brīdi pazaudējām pamatu zem kājām un krietnu gabalu šļūcām uz dibena, pa ceļam izmisīgi tverdamies pie kokiem un saknēm, lai kaut mazliet pie­bremzētu. Ešobi galveno ielu sasniedzām nobrāzušies, saskrāpēti un aplipuši ar trūdzemi. Es jutos pacilāts, jo biju redzējis dzīvu Picatliartes, bet vienlaikus mani apbēdināja apziņa, ka mums nav nekādu cerību iegūt mazu|us. Skaidrs, ka tad nebija nekādās jēgas ilgāk kavēties Ešobi, tādēļ nolēmu nākamajā dienā doties at­pakaļ uz Mamfi un, ejot cauri mežam, šo to savākt mūsu dzīvnieku kolekcijai. Viens no labākajiem veidiem, kā Kamerūnā vākt dzīvniekus, ir izsvēpēt cauros kokus, un mūsu ceļā uz Ešobi biju ievērojis vairākus lielus kokus ar dobumiem, kurus šķita vērts pārmeklēt.

Nākamajā rīta paša agruma savācām savas manti­ņas un aizsūtījām nesējus ar tām pa priekšu. Tad mēs ar Bobu Eliasa un vēl trīs Ešobi mednieku pavadībā sekojām viņiem lēnākā gaitā.

Pirmo koku atradām, kad bijām nogājuši pa mežu trīs jūdzes, un tas atradās paša Ešobi ceļa malā. Pus­otra simta pēdu augsts, un lielākā daļa stumbra caura kā taure. Izsvēpēt cauru koku ir īsta māksla. Tas ir ilgs un reizēm visai komplicēts process. Pirms ķeras pie grūtā darba, jācenšas, ja vien iespējams, uzzināt, vai dobumā vispār atrodas kaut kas tāds, ko būtu vērts izsvēpēt. Ja kokam ir liels dobums stumbra apakšā, kā tas parasti arī mēdz būt, tad tas ir visai vienkārši. Jāiebāž tikai galva dobumā un jāpalūdz, lai kāds pa­dauza ar kūju pa stumbru. Ja tur ir kāda dzīva radība, jūs izdzirdēsiet nemierīgu rosīšanos, kad klaudziena troksnis būs apklusis. Un, pat ja jūs nedzirdēsiet dzīv­nieku kustamies, par ta klātbūtni liecinās satrunējuša koka putekļi, kas strūklām birs lejup pa cauro stumbru. Ja noskaidrots, ka stumbra iekšienē kāds mitinās, nā­kamais darbs ir paņemt tālskati un vērīgi izpētīt stumbra augšdaļu, lai konstatētu visas iespējamās iz­ejas, kuras tad jāaizklāj ar tīkliem. Kad arī tas pa­veikts, vienam cilvēkam jāuzrāpjas augšā kokā, lai sa­vāktu dzīvniekus, kas sapīsies tīklos, jo dobuma apak­šējās izejas būs aizsprostotas. Tad jāsakur uguns, un tā ir operācijas viskomplicētākā daļa, jo šādi koku do­bumi ir sausi kā labi izkaltuši skali, tātad, ja vien ne­būsiet pietiekami piesardzīgs, viss' koks aizdegsies kā lāpa. Vispirms jāsakur maza liesmiņa no sausiem za­riņiem, sūnām un lapām un, kad tā labi iedegusies, pa­kāpeniski jāuzsedz krietni daudz zaļu lapu, lai uguns­kurs neliesmotu, bet gruzdētu un no tā paceltos kodīgi dūmi, kas vīsies augšup pa koka dobumu kā pa īstu skursteni. Un tad nu var notikt viss kas, un parasti arī notiek, jo šādos cauros kokos bieži vien majo ļoti dažādi iemītnieki, sākot ar spļaujošajām kobrām un beidzot ar civetu kaķiem, sākot ar sikspārņiem un bei­dzot ar milzu gliemežiem; pusi burvības un satrau­kuma šādā svēpēšanas piedzīvojumā sagadā tas, ka ne­kad nav zināms, kas no turienes vispirms līdīs ārā.