DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Pirmais koks, kuru mēs izdūmojām, nekādus lielos panākumus nedeva. Mūsu vienīgais guvums bija pāris sikspārņu ar sevišķi ērmīgām sejiņām, trīs milzu tūk- stoškāji, kas izskatījās pēc Frankfurtes desiņām, kurām apakšā piestiprinātas neskaitāmas kājiņas, un maza, pelēka gulētājpele, kas iekoda vienam no medniekiem īkšķī un aizmuka. Tādēļ mēs savācām tīklus, apdzē­sām ugunskuru un devāmies tālāk. Nākamais caurais koks bija krietni augstāks un ļoti resns. Stumbra pa­matnē bija baznīcas durvīm līdzīgs caurums, un četri no mums varēja ērti nostāties tumšajā koka dobuma. Kad lūkojāmies augšup stumbra izdobtajā iekšienē, ka­mēr ārpusē kāds dauzīja pa koku ar mačeti, izdzirdām augšā klusas, švīkstošas skaņas un sejas un acis mums pieputēja ar satrunējuša koka smelkmi. Acīmredzot do­bumos kaut kas atradās. Mūsu galvenā problēma tagad bija uzdabūt vienu mednieku koka galotnē, lai tas aiz­segtu izejas caurumus; koka stumbrs sniedzās apmē­ram simt divdesmit pēdu augstu un bija gluds un lī­dzens kā pastaigu spieķis. Sastiprinājām visas trīs virvju kāpnes kopā un vienā galā tām piesējām stipru, vieglu virvi. Tad, iesējuši virvē atsvaru, sviedām to augšup zaru vainagā, kamēr mums sāka sāpēt rokas; beidzot tas pārkrita pār kadu zaru un mēs varējam kāpnes uz­vilkt gar koku augšā un nostiprināt. Kad nu visām izejām bija aizvilkti priekšā tīkli, mēs iekūrām uguni stumbra pakājē un gaidījām rezultātus.

Parasti ir jāgaida minūtes četras piecas, līdz dūmi izklīst pa visu dobumu un sākas reakcija, taču šoreiz rezultāts sekoja gandrīz vai tai pašā mirklī. Pirmie pa- radījās pretīga izskata radījumi, ko dēvē par plaka­najiem skorpioniem. Kopā ar garajām, tievajām kājām tie ir apmēram zupas šķīvja lielumā un izskatās kā drausmīgi zirnekļi, kuriem pārbraucis pāri ceļa tvaika veltnis un sapresējis tos papīra plānumā. šī īpašība dod tiem iespēju atbaidošā kārtā ložņāt pa visšaurā­kajām spraugām, kas nav pieejamas nevienam citam dzīvniekam. Turklāt skorpioni slīd pa koka virsmu kā pa ledu gandrīz neticamā ātrumā. Tieši šis ātrums, kustēšanās bez mazākās skaņas un piedevām vēl ne­skaitāmo tievo kāju mudžeklis padara plakanos skor­pionus tik pretīgus un liek cilvēkam instinktīvi atrau­ties, kaut arī zināms, ka tie ir gluži nekaitīgi. Es stā­vēju, pret koku atspiedies, un, kad pirmais skorpions, kā uz burvja mājienu izlīdis no kādas spraugas, sāka rāpot pa manu kailo rokas delmu, man, maigi izsako­ties, dūša saskrēja papēžos.

Tikko biju paspējis no pārdzīvotā atjēgties, kad ba­riem sāka līst ārā pārējie dobuma iemītnieki. Pieci resni, pelēki sikspārņi ieskrēja tīklos un palika tur ka­rājamies, mežonīgi plivinādami spārnus un trakās dus­mās vaibstīdamies. Tiem tūliņ pievienojās divas zaļas meža vāveres ar dzeltenbrūniem lokiem ap acīm; tās nikni urkšķēja, ķepurodamās pa tīklu, kamēr mēs no­pūlējāmies dzīvnieciņus izvilkt no turienes piesardzīgi, lai tie mūs nesakostu. Vāverēm sekoja sešas pelēkas gulētājpeles, divas lielas, zaļganas žurkas ar oranž- krāsas purnu un dibenu, kā arī slaida, zaļa koku čūska ar milzīgām acīm, kura, izskatīdamās mazliet apvai­nota, bez pūlēm izslīdēja caur tīkla aci un nozuda pa­mežā, pirms kāds no mums vispār paguva iedomāties, kā to notvert. Sākās neiedomājama kņada un troksnis: afrikāņi šaudījās dūmu mutuļos, skanēja komandklie- dzieni, kurus neviens ij nedomāja ievērot, sakostie spalgi brēca, mēs kāpām cits citam uz kājām un vici­nājām mačetes, ne druskas nedomādami par savu vai citu drošību. Mednieks, kas atradās koka galotnē, arī uzjautrinājās kā mācēdams, spiedza un klaigāja, un lēkāja pa zariem tādā ekstāzē, ka man likās: kuru katru mirkli viņš nogāzīsies zemē. Asaras mums plūda strau­mēm, bijām aizrijušies dūmos, bet mūsu maisi pildījās ar dzīvo kravu, kas ķepurojās, locījās un lēkāja.

Beidzot pēdējais koka iemītnieks bija izlīdis dienas gaismā, dūmi izklīduši un mēs varējām uzpīpēt un ap­skatīt cits cita cīņā gūtos ievainojumus. Kamēr darbo­jāmies ar to, mednieks no koka galotnes nolaida garās virvēs divus maisus, pirms pašam atgriezties zemes

virsū. Es uzmanīgi paņēmu maisus, nezinādams, kas tajos atrodas, un vaicāju medniekam:

Kas tev ir šajā maisā?

— Zvēri, masa, —, viņš saprātīgi atbildēja.

To es zinu, ka zvēri, bet kādus zvērus tu esi no­ķēris?

Ē! Es nezināt, kā masa tos saukt. Tads kā žurka, bet ar spārniem. Tur iekšā ir viens zvērs ar lielām, lielām acīm, ser, kā cilvēkam.

Mani pēkšņi pārņēma liels satraukums.

Vai tas izskatās kā žurka vai kā pērtiķis? — es saucu uz augšu.

Kā pērtiķis, ser.

Kas tas tāds var būt? — Bobs ieinteresēts vaicāja, kad es sāku raisīt vaļā auklu, ar kuru maiss bija aizsiets.

Nezinu droši teikt, bet man šķiet, ka tas ir buš- bēbijs … Ja nu tiešām, tad tas var būt tikai viens no diviem paveidiem, bet abi ir liels retums.

Pēc ārkārtīgiem pūliņiem es atraisīju auklu maisa augšgalā un piesardzīgi to pavēru. No maisa man rau­dzījās pretī jauka, maza, pelēka sejiņa ar vēdekļa veidā atpakaļ atšautām ausīm un divām milzīgām, zeltainām acīm, kas uzlūkoja mani tādā izbīlī, ar kādu varētu skatīties padzīvojusi Jaunava, kas pēkšņi savas vannas istabas skapī atklājusi vīrieti. Mazajam radījumam bija garas, cilvēka rokām līdzīgas roķelītes ar slai­diem, kaulainiem pirkstiem. Katram pirkstiņam, izņe­mot rādītājpirkstu, galā bija mazs, plakans na­dziņš, kas izskatījās kā tikko rūpīgi manikirēts, bet rādītājpirkstam bija garš, līks zvēra nags, kurš nepavisam nepie­derējās pie tādas mazas cilvēka rociņas.

— Kas tas ir? —Bobs čukstus godbijīgi vai­cāja, redzēdams, ka es ar svētlaimīgu ģīmi no­raugos uz mazo radī­jumu.

Tas, — es jūsmīgi atteicu, — ir dzīvnieks, kuru esmu pūlējies saķert ik reizi, kad ierados Kamerūnā. Euoticus elegantulus jeb, kā tas plašāk pazīstams, adatnagainais lemurs, jeb bušbēbijs. Tie ir ārkārtīgi reti dzīvnieki, un, ja mums izdosies šo aizvest uz Angliju, tas būs pirmais eksemplārs Eiropā.

Velns parāvis! — Bobs piedienīgā pārsteigumā iesaucās.

Parādīju mazo zvēriņu Eliāsam.

Tu šito zvēru pazīsti, Eliās?

Jā, ser, es pazīt.

Sādu zvēriņu man ļoti vajag. Ja tu sadabūsi vēl kādu, es tev par katru maksāšu mārciņu. Dzirdēji?

Dzirdēju, ser. Bet masa zin, ka šitie zvēriņi nākt ārā tikai naktī. Sitos zvēriņus medīt vajag ar mednieka lukturi.

Labi, bet tu pasaki visiem medniekiem Ešobi, ka es par katru tadu zvērinu maksāju mārciņu, saprati?

Ja, ser. Es pateikt.

Un tagad, — sacīju Bobam, rūpīgi siedams ciet maisu, kura atradas dārgais guvums, — iesim labi žigli atpakaļ uz Mamfi un ievietosim mazo pieklājīgā krātiņā, kur varēsim to labi apskatīt.

Sasaiņojām savas mantas un straujā solī devāmies pa mežu uz Mamfi, tomēr diezgan bieži apstādamies, lai pavērtu maisu un pārliecinātos, vai dārgajam retu­mam pietiek gaisa un vai kāds drausmīgs juju nav to aizbūris prom. Mamfi sasniedzām īsi pirms pusdien­laika un drāzāmies iekšā maja, saukdami Džekiju un Sofiju, lai nāk apskatīt mūsu ieguvumu. Uzmanīgi at­vēru somu, un Euoticus pastiepa ārā galviņu, noskatī­dams mūs visus pēc kārtas ar savām milzīgajām, spo­žajām acīm.

Ai, cik tas jauksi - iesaucās Džekija.

Vai nav burvīgs?! — piebalsoja Sofija.

Jā, — es lepni paskaidroju, — tas ir . . .