DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Kā mēs viņu nosauksim? — jautāja Džekija.

Mums jāizdomā viņam piemērots vārds, — teica Sofija.

Tas ir ārkārtīgi rets … — es atsāku.

Kā būtu — Burbulītis? — Sofija ierosināja.

Nē, viņš nemaz neizskatās pēc Burbuļa, — Dže­kija noteica, zvēriņu kritiski aplūkodama.

Tas ir Euoticus . . .

Varbūt par Sapnīti?

Līdz šim vēl neviens nav tādu aizvedis …

Nē, Sapnltis ari neder.

Nevienā Eiropas zooloģiskajā dārzā vēl . . .

Bet ja nu par Pūciņu? — Sofija nerimās.

Es sāku trīcēt.

— Ja jau nu jums viņš kaut kā jānosauc, sauciet par Bolaci, — es sacīju.

Jā, jā! — Džekija piekrita. — Tas viņam piederas.

Labi, — es noteicu, — priecājos, ka esat beidzot to nokristījušas. Vai nevarētu dabūt kādu krātiņu?

Protams, krātiņš mums ir, — Džekija sacīja. — Par to neraizējies.

Ielaidām dzīvnieciņu krātiņā, kur tas pieplaka pie grīdas un neslēptās šausmās vērās uz mums.

Nu, vai viņš nav jauks? — Džekija atkārtoja.

Tāda lellīte, — vāvuļoja Sofija.

Es nopūtos. Redzēju, ka, par spīti visiem maniem pūliņiem, tiklab mana sieva, kā sekretāre mūžīgi mū­žam tūliņ sāks nejēdzīgi salkani čivināt, līdzko ierau­dzīs kaut ko pūkainu.

Labi, — es rezignēti noteicu, — jūs droši vien gribēsiet pabarot savu lellīti? Bet jūsu otrs lellītis pa to laiku ies istabiņā un iekamps malciņu džiniņa.

Vēstule ar kurjeru Mans mīļais draugs,

priecājos, ka esi atkal Bafutā. Sveicu Tevi. Kad būsi atpūties no ceļojuma, gaidīšu Tevi ciemos.

Tavs uzticamais draugs Bafutas Fons

Pēc atgriešanās no Ešobi sakrāvām smagajā mašīnā krātiņus ar jau notvertajiem dzīvniekiem un mēs ar Džekiju devāmies ceļā uz Bafutu, atstādami Bobu un Sofiju kādu laiciņu turpat Mamfē, lai viņi lūko iegūt vēl dažus miklā tropiskā meža dzīvniekus.

Ceļojums no Mamfes uz kalniem ir ilgs un nogurdi­nošs, tomēr tas mani allaž valdzinājis. Sākumā ceļš ved cauri biezajam mežam ielejā, kur atrodas Mamfe. Mūsu kravas mašīna rēkdama lauzās uz priekšu pa sarkano ceļu starp milzu kokiem, ap kuriem vijās liā­nas un citi tīteņaugi. Lapotnēs, mežonīgi klaigādami, lidinājās degunragputnu bari vai pa pāriem nefrīta krāsas turako, kuru spārni laižoties lāsmoja fuksiju sarkanumā. Uz kritušo koku stumbriem ceļa malā oran­žas, zilas un melnas ķirzakas ķīvējās ar sīkajiem zivju dzenīšiem zirnekļu, siseņu un citu gardumu dēļ, kas bija atrodami starp purpurkrāsas un baltziedu tīte­ņiem. Katrā mazā ielejiņā čaloja pa strautiņam, pār kuriem veda sagrabējuši koka tilti, un, kad tiem pāri rēkdama traucās mašīna, no krastmalu miklās zemes pacēlās spārnos veseli tauriņu mākoņi un mirkli virpu­ļoja ap dzesinātāju. Pēc pāris stundu brauciena ceļš sāka kāpt kalnā, sākumā gandrīz nemanāmi, mezdams pa mežu daudzas lielas, platas cilpas, un šur tur no zema pameža ka brīnumainas, zaļas strūklakas slējās kokveida papardes. Taču, braucot arvien augstāk kal­nos, mežs lāgiem jau atkāpās, dodams vietu savannas laukumiem, kas saulē bija izbalojuši gluži balti.

Pakāpeniski, it kā mestu nost biezu, zaļu mēteli, mežs sāka izzust un tā vietā uzradās savannas. Jaut­ras, saulē apskurbušas ķirzakas skraidīja pāri ceļam, lieli sīko žubīšu bari pacēlās no pameža un šaudījās mašīnai pa priekšu, to koši sarkanās spalvas zibēja kā dzirksteļu lietus lielā uguņošanā. Mašīna rēca un dre­bēja, no radiatora cēlās garaiņi, kad auto ar pēdējo mežonīgo piepūli uzrāpās plakankalnes korē. Mums aiz muguras palika tūkstoš zaļās nokrāsās margojošais Mamfes mežs, bet priekšā pletās savannas un kalnu grēdas simtiem jūdžu tālu — kroka aiz krokas, līdz pat dūmakā tītajam apvārsnim, zeltainas un zaļas, vietām mākoņu ēnu pāršķeltas; tālas un skaistas tās vizmoja saulē. Šoferis aizbrauca līdz plakankalnes virsotnei, tad strauji nobremzēja, tā ka gaisā sacēlās sarkanu putekļu virpulis, kas nogūla pār mums un mūsu man­tību. Viņš laimīgi pasmaidīja pār visu seju kā daždien cilvēks, kas paveicis kaut ko svarīgu.

Kādēļ mēs apstājāmies? — es apjautājos.

Es iet čurāt, — šoferis vaļsirdīgi paskaidroja un nozuda ceļmalas garajā zālē.

Mēs ar Džekiju arī izrausāmies no pārkarsušās kabī­nes un aizgājām uz mašīnas pakaļgalu aplūkot, kā jūtas mūsu dzīvnieki. Filips, kas, stalti izslējies, sēdēja uz brezenta rituļa, pagrieza pret mums putekļos gluži sarkanu nokūpējušu seju. Arī viņa platmale, ceļojuma sākumā maigi gaišpelēka, tagad bija kļuvusi koši sar­kana. Viņš skaļi nošķaudījās zaļā mutautā un, it kā vainīgs juzdamies, pavērās manī.

Ļoti daudz putekļu, ser, — viņš paziņoja, ja es gadījumā to nebūtu pamanījis. Bet, tā kā mēs ar Dže­kiju kabīnē bijām gandrīz tikpat nokūpējuši, tad man ne prātā nenāca just viņam līdzi.

Kā klājas dzīvniekiem? — es apvaicājos.

Pavisam labi, ser. Tikai tā krūmu cūka, ser, gan ir briesmīgi nikna.

Ko tad šī tev nodarījusi?

Nozaga manu spilvenu, — Filips sašutis atteica.

Paraudzījos Tikijas, melnkājainā mangusta, krātiņā.

Kliedēdama ceļojuma garlaicību, tā bija izbāzusi ķepu caur režģiem un pamazām vien iestīvējusi krātiņā mazo spilventiņu, kas piederēja pie mūsu pavāra gultas gar­nitūras. Tagad Tikija omulīgi sēdēja dūnu kupeniņā uz spilvena atliekām un izskatījās gaužām apmierināta.

Neraizējies, — es mierināju pavāru, — nopirkšu tev jaunu. Bet vai tu arī uzmani savas pārējās man­tas? Viņa var tev nozagt vēl kaut ko.

Jā, ser, uzmanu, — atteica Filips, uzmezdams drūmu skatienu spalvam aplipušajai Tikijai.

Mēs braucām tālāk pa zeltaino, zaļo un balto sa­vannu, pār mums pletās zilas debesis ar smalkām, vēja izpluinītām baltu mākoņu plēksnītēm, it ka debesīs lidotu sīkas aitu vilnas šķipsniņas. Šai ainavā viss šķita vēja rokudarbs. Lielos, pelēkos klinšu bluķus vējš bija izgrauzis un izdobis fantastiskās formās; garo zāli sagāzis veldrē kā sastingušus viļņus, sīkos kociņus pie- liecis, aplauzījis un izkropļojis. Vēja šalkas un dziesma skanēja visā apkārtnē — zālē tas klusi šņākuļoja, ma­zos kociņus brīkšķināja un raudināja, bet ap augsta­jiem, torņveidīgajiem klinšu ragiem taurēja un gaudoja kā negudrs.

Turpinājām ceļu uz Bafutu, un dienas nogalē debesis pārvērtās bālganzeltainās. Kad saule nolaidās aiz vis­tālākajām kalnu virsotnēm, visa pasaule ietinās dzedrā, zaļā mijkrēslī, un bija jau krietni tumšs, kad mūsu mašīna rēkdama iegriezās pēdējā līkumā un iebrauca Bafutas centrā, Fona rezidencē. Pa kreisi pletās liels pagalms, aiz tā gūzmējās būdas, kurās dzīvoja Fona sievas un bērni. Visam pāri pacēlās kāda liela būda, kur mitinājās Fona tēva gars un liels pulks zemāku gariņu; spokaini, kā lietū un vējā nosūbējis milzu bišu strops, būda slējās pret naksnīgajām zeltainzaļajām debesīm. Pa labi no ceļa uz paugura atradās Fona At­pūtas māja, kas izskatījās kā divstāvu villa Itālijā; tā bija celta no akmeņiem un glīti apjumta ar dakstiņiem. Abus kurpju kastēm līdzīgos stāvus apjoza lielas ve­randas, ap kurām vijās bugenvili ar rožainiem un ķieģeļsarkaniem ziediem.

Noguruši izrāpāmies no mašīnas un uzraudzījām, kā dzīvniekus un visus piederumus nogādā uz otrā stāva verandu. Tad izkrāva un novietoja mūsu pārējo bagāžu, un, kamēr mēs pūlējāmies cik necik nomazgāt no mie­sas sarkanos putekļus, Filips savāca savu gultas drānu atlikumu, paņēma kasti ar virtuves piederumiem un pārtiku un aizsoļoja uz virtuves pusi tik stīvi un karei­viski, it ka viņš vadītu militāru patruļu, kurai jāapspiež neliels, bet nikns dumpis. Mēs tikko bijām pabarojuši dzīvniekus, kad viņš atgriezās un pasniedza apbrīno­jami garšīgu maltīti; paēduši tūliņ atkritām gultās un gulējam kā beigti.