DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Nākamajā rītā tūliņ pēc ausmas, kamēr vēl bija vēss, devāmies apliecināt savu cieņu mūsu namatēvam Fo­nam. Pārgājām pāri lielajam pagalmam un ienirām šauru ieliņu un nelielu laukumiņu labirintā, ko veidoja Fona sievu būdas. Beidzot nonācām maza, milzīgas guaves apēnotā pagalmiņā, kur atradās paša Fona villa, neliela, glīta mūra māja ar dakstiņu jumtu un plašu verandu vienā pusē. Un tur, uz verandas kāpņu augšējā pakāpiena, stāvēja mans draugs Bafutas Fons. Tur viņš stāvēja — garš, slaids, ģērbies vienkāršā baltā tērpā ar ziliem rakstiem. Galvā viņam bija maza micīte tādās pašās krāsās. Šķērsām pāri visai sejai pletās līk­smais, draiskais smaids, kuru es tik labi pazinu, un viņš pastiepa mums pretī milzīgu, slaidu roku.

Sveicināts, mans draugs! — es iesaucos un stei­dzos augšup pa kāpnēm.

Sveicināti, sveicināti . .. Esat atbraukuši . .. Svei­cināti! — viņš sauca, satverdams manu roku savā mil­zīgajā plaukstā, ar otru roku mani apskaudams un sir­snīgi uzsizdams uz pleca.

Kā tev klājas, mans draugs? — es vaicāju, lūko­damies augšup Fona sejā.

Labi, man labi, — viņš atbildēja, smaidīdams pār visu ģīmi.

Man tas likās par maz teikts: viņš ziedēt ziedēja. Kad es viņu pirms astoņiem gadiem pēdējoreiz redzēju, Fo­nam jau bija krietni pāri septiņdesmitiem, bet aiz­ritējušajos gados viņš bija novecojis mazāk nekā es.

Iepazīstināju viņu ar Džekiju un klusībā uzjautrinājos par milzīgo kontrastu. Fons, sešas pēdas un trīs collas garš, turklāt savā tērpā izskatīdamies vēl garāks, maigi noliecās pār Džekiju (piecas pēdas un viena colla), un viņas roka pazuda kā bērna rociņa Fona lielajā, tum­šajā ķepā.

Nāciet, iesim iekšā, — viņš aicināja un, satvēris mūs pie rokas, ieveda savā miteklī.

Mājas iekšiene bija gluži tāda, kādu es to atcerē­jos, — vēsa, tīkama telpa ar leopardu ādām uz grīdas un koka dīvāniem, ko rotāja skaisti griezumi un kas bija apkrauti ar spilveniem. Mēs apsēdāmies, un viena no Fona sievām atnesa paplāti ar glāzēm yn dzērie­niem. Fons ar dāsnu roku ielēja skotu viskiju trīs glā­zēs un, smaidā starodams, sniedza tās mums. Es palū­kojos uz neatšķaidīto viskiju, kas sniedzās manā glāzē četru collu augstumā, un nopūtos. Lai nu Fons manas prombūtnes laikā būtu darījis ko darīdams, atturīb­nieku biedrībā iestājies viņš nebija, to es redzēju uz­reiz.

Čiri-ho! — uzsauca Fons un vienā malkā iztuk­šoja pusi savas glāzes satura. Mēs ar Džekiju dzērām nesteidzīgāk.

Mans draugs, — es sacīju, — esmu ļoti priecīgs, tevi atkal redzēdams.

Vā! Priecīgs? — Fons atsaucās. — Es gan esmu priecīgs, tevi redzot. Kad dabūju zināt, ka tu atkal Ka­merūnā, es briesmīgi priecājos.

Piesardzīgi iesūcu mazu malciņu viskija.

Man viens cilvēks teica, tu esot dusmīgs uz mani par to, ka es uzrakstīju grāmatu par jauko laiku, ko mēs abi kopā te pavadījām. Tāpēc baidījos braukt uz Bafutu, — es sacīju.

Fons paskatījās uz mani platām acīm.

Kas tas bija par cilvēku teikt tev tādas lietas? — viņš nikni jautāja.

Man to stāstīja viens eiropietis.

Ha! Eiropietis, — atsaucās Fons, paraustīdams plecus, it kā pārsteigts, ka esmu -varējis noticēt tam, ko stāsta kāds baltais. — Skaidri meli.

Cik labi, — es atvieglots atteicu. — Es būtu bijis ļoti bēdīgs, ja zinātu, ka tu uz mani dusmojies.

Nē, nē, es nemaz nedusmojos uz tevi, — Fons sa­bija, ieliedams manā glāzē jaunu pamatīgu porciju1 vis­kija, pirms paguvu viņu apturēt. — Tā grāmata, ko tu uzrakstīji . . . man ta traki patika … tu aiznesi manu vārdu pa visu pasauli . . . tagad visi cilvēki zina manu vārdu . . . tas ir jauki.

Es no jauna pārliecinājos, ka esmu par zemu novēr­tējis Fona spējas. Viņš acīmredzot atzina, ka labāk kļūt populāram jel kādā veidā nekā nemaz.

Tu zini, — Fons turpināja, — te uz Bafutu sāka braukt daudz, daudz ļaužu, visādi, visādi cilvēki, un visi rādīja man tavu grāmatu, kur iekšā mans vārds . . . nu traki jauki.

Jā, jauki gan, — es diezgan satriekts piekritu. ' Man nebija ne sapnī rādījies, ka es, nemaz to neapzi­nādamies, esmu padarījis Fonu gandrīz vai par literāru varoni.

Toreiz, kad es aizbraucu uz Nigēriju, — viņš sa­cīja, domīgi pacēlis viskija pudeli pret gaismu, — to­reiz, kad es biju Lagosā sagaidīt karalieni, visiem eiro­piešiem bija tava grāmata. Daudz, daudz cilvēku lūdza, lai es ierakstu savu vārdu tavā grāmatā.

Raudzījos viņā, muti iepletis; priekšstats, kā Fons Lagosā sēdējis un rakstījis autogrāfus manā grāmatā, laupīja man valodu.

Vai karaliene jums patika? — apvaicājās Džekija.

Vā! Patika? Man viņa trakoti patika. Varena sieva. Maza maziņa, taisni tāda pati kā tu. Bet spēcīga gan, uzreiz var redzēt. Vā! Tā tikai ir viena spēcīga sieva!

Vai tev Nigērijā patika? — es jautāju.

Nepatika, — Fons nevilcinādamies atteica. — Pā­rāk karsts. Saule, saule, saule, es svīdu vienā gabalā. Bet tā karaliene, tai tik ir spēks … Viņa tik iet un iet, un nesvīst nemaz. Varena sieva.

Viņš, atmiņās kavēdamies, pasmējās un izklaidīgi atkal ielēja mums viskiju.

Es tai karalienei, — viņš turpināja, — uzdāvināju ziloņa zobu. Vai tu to redzēji?

Jā, redzēju, — es atbildēju, atcerēdamies milzīgo, grieztiem ornamentiem rotāto ilkni, ko Kamerūna pa­sniedza viņas majestātei.

— Es dāvināju to zobu no visas Kamerūnas tautas, — Fons paskaidroja. — Karaliene sēdēja tādā krēsla, un es gāju lēni, lēni un nesu viņai to zobu. Viņa to paņēma. Bet tad visi eiropieši sacīja, ka nav labi radīt karalienei pakaļu, tāpēc visi cilvēki kāpjas atmu­guriski. Es arī kāpos atmuguriski. Vā! Tur taču bija pakāpieni! Man bija bail, ka nogāzīšos, bet es gāju lēni, lēni un nenovēlos vis … Bet man bija briesmīgi bail.

Atcerēdamies, kā pieņemšanā pie karalienes kāpies atpakaļ, viņš tā smējās, ka asaras sakāpa acīs.

Nigērija nav laba vieta, — viņš teica, — pārāk karsts … es tā svīdu.

Redzēju, ka, pieminot svīšanu, viņa skatiens atkal pievēršas viskija pudelei, tādēļ steigšus piecēlos un aiz­bildinājos, ka mums nu patiesi jādodas atpakaļ, jo jāiz­saiņo daudz mantu. Fons iznāca līdzi saules pielijušajā pagalmā un, turēdams mūsu rokas, nopietni raudzījās lejup mūsu sejās.

Vakarā taču jūs atkal atnāksiet, — viņš sacīja, — tad iedzersim, vai ne?

Protams, vakarā atnāksim, — es nosolījos.

Viņš starodams paraudzījās uz Džekiju.

Vakarā es tev paradīšu, cik jautri mēs Batutā mākam dzīvot, — viņš sacīja.

Labi, — Džekija, varonīgi smaidīdama, atteica.

Fons atvadīdamies ar cēlu žestu paplēta rokas, tad

pagriezās un iegāja atpakaļ savā namā, bet mēs devā­mies uz Atpūtas māju.

Man šķiet, pēc tādas viskija dzeršanas es uz bro­kastīm pat paskatīties nevarēšu, — Džekija sacīja.

Tā taču nebija nekāda dzeršana, — es protes­tēju. — Tas bija tāds ka maigs aperitīvs dienas iesāk­šanai. Šovakar gan tu redzēsi.

Šovakar es nedzeršu . . . Jūs varēsiet dzert divi vien, — Džekija stingri noteica. — Iedzeršu tikai vienu glāzīti un vairak ne.

Kad mēs pēc brokastīm apkopām dzīvniekus, es ne­jauši pametu skatienu par verandas margām uz ceļa pusi un ieraudzīju mājai tuvojamies pulciņu vīru. Kad viņi pienāca tuvāk, redzēju, ka katrs nes uz galvas vai nu rafijas [2] grozu vai kalabašu [3] , kura kakls bija aiz­bāzts ar zaļam lapām. Gandrīz nespēju ticēt, ka jau tik drīz sāk nest šurp dzīvniekus, jo parasti mēdz paiet apmēram nedēļa, līdz vēstis izplatās un sāk ierasties mednieki ar saķertajiem dzīvniekiem. Kamēr es, elpu aizturējis, nācējus vēroju, vīri nogriezās no ceļa un sāka kāpt augšup pa verandas daudzajiem pakāpie­niem, savā starpā tērgādami un smiedamies. Sasnie­guši augšējo pakāpienu, viņi apklusa un nolika savas nešļavas zemē.