DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Sveiki, draugi! — es viņus uzrunāju.

Labrīt, masa, — viņi, plati smaidīdami, korī at­bildēja.

Kas jums tur ir?

Zvēri, ser.

Kā tad jūs zinājāt, ka es braucu uz Batutu zvē­rus pirkt? — es, bezgala pārsteigts, apjautājos.

Ē, masa, Fons mums pateikt, — atbildēja viens no medniekiem.

Žēlīga debess, ja Fons izplatījis vēstis jau pirms mūsu atbraukšanas, tad mūs tuvākajā laikā pārplūdi­nās ar dzīvniekiem, — sacīja Džekija.

Mēs jau tagad stāvam ūdenī līdz kaklam, — es atteicu, skatīdamies uz taras klāstu pie savām kājām, — turklāt vēl nemaz neesam izsaiņojuši krātiņus. Bet gan jau kaut kā galā tiksim. Paraudzīsimies, kas vi­ņiem tur ir.

Es noliecos un pacēlu vienu rafijas kurvi. To rokā turēdams, vaicāju:

Kurš no jums atnesa šo?

Es, ser.

Un kas tur ir iekšā?

Mazvavīts, ser.

Kas ir mazvavīts? — jautāja Džekija, kamēr es sāku raisīt vajā auklas, ar kurām kurvis bija pārsiets.

Nav ne mazākās jausmas, — es atbildēju.

—" Vai tomēr nebūtu labāk pavaicāt? — Džekija prā­tīgi apsvēra. — Kas zina, tur var būt iekšā kāda kobra vai kaut kas tamlīdzīgs.

Tā jau nu ir gan, — es padomājis piekritu.

Pagriezos pret mednieku, kurš bažīgi mani vēroja.

Kas par zvēru tas mazvavīts ir?

Maziņš zvērs, ser."

Vai slikts zvērs? Cilvēkam kož?

Nē, ser, ko nu! Sitais maziņš, ser … mazulītis.

Sā apgalvojuma iedrošināts, atvēru kurvīti un paska­tījos iekšā. Pašā dibenā zāles ligzdiņā kūņojās mazs, apmēram trīsarpus collas garš vāverēns. Tas izskatījās tikai dažas dienas vecs, jo vēl bija pārklāts ar jaun- piedzimuša mazuļa maigo, spīdīgo pūku, arī actiņu tam vēl nebija. Uzmanīgi izcēlu zvēriņu ārā, un tas gulēja manā plaukstā, vāri pīkstēdams, pavēris sārto mutīti «o» veidā kā kora zēns, ar sīkajām kājiņām taustīda­mies gar maniem pirkstiem. Pacietīgi nogaidīju, kamēr manai sievai pāries antropomorfisma uzplūdi.

Labi, — es sacīju, — ja gribi, paturi to sev. Bet brīdinu tevi, ka būs tīrās briesmas ar barošanu. Vie­nīgi tādē] vērts pūlēties, ka šī ir melnausainā vāvere, kas ir liels retums.

Gan jau būs labi, — Džekija optimistiski atteica. — Mazais ir dūšīgs, un tas ir galvenais.

Es nopūtos. Atcerējos neskaitāmos vāverēnus, ar ku­riem biju cīnījies visās pasaules malās, un katrs nāka­mais, izrādījās, bija vēl vārgulīgāks un vairāk bojā ejai nolemts par iepriekšējo. Pagriezos pret mednieku.

Sis zvēriņš, draugs, ir labs zvēriņš. Man tas ļoti patīk. Bet maziņš, vai ne? Var tūliņ nomirt, vai ne?

Jā, ser, — mednieks bēdīgi piekrita.

Tāpēc es tagad tev samaksāšu divus šiliņus un iedošu papīru. Pēc divām nedēļām atnāc atkal, saprati, un, ja mazulis būs dzīvs, es tev samaksāšu vēl piecus šiliņus. Vai esi ar mieru?

Jā, ser, ar mieru, — priecīgi smaidīdams, noteica mednieks.

Samaksāju viņam divus šiliņus, izrakstīju saistību par atlikušajiem pieciem šiliņiem un noskatījos, kā viņš rūpīgi noglabā papīru sava saronga ielocē.

Tikai nepazaudē, — es piekodināju. — Ja būsi pazaudējis, es tev nemaksāšu neko.

Nē, masa, es nepazaudēt, — viņš smiedamies sa­cīja.

Paklau, mazulim ir ļoti skaista krāsa, — teica Džekija, aplūkodama vāverēnu, ko turēja plaukstās. Tur nu viņai bija taisnība. Mazā galviņa bija košā oranžkrāsā, ar glītu melnu svītriņu aiz katras aušte- les, it kā māte nebūtu mazo kārtīgi nomazgājusi. Pār muguru stiepās zaļa josla, bet vēderiņš bija gaiši dzel­tens, smieklīgā aste — tumši zaļa virspusē, bet lies­maini oranža apakšpusē.

Kā lai es to nosaucu?

Paskatījos uz drebošo kamoliņu viņas plaukstās, kurš vēl joprojām vingrinājās dziedāšanā.

— Sauc to tāpat, kā mednieks nosauca: par Mazvavīti Mazo, — es ieteicu. Tā vāverīte kļuva par Mazvavīti Mazo, bet vēlāk ērtības dēļ saucām to tikai par Mazo.

Aizrāvies ar vārda došanas problēmu, jau raisīju vaļa otru rafijas grozu, nemaz nepavaicljis medniekam, kas tajā atrodas. Tiklīdz biju bez kādas piesardzības pavē­ris grozu, no tā izšāvās mazs, smails žurkas ģīmim līdzīgs purniņš, spēji iekoda man pirkstā, nikni izgrūda spalgu brēcienu un nozuda atpakaļ kurvja dziļumā.

Kas tas tāds bija? — jautāja Džekija, kamēr es ladēdamies sūkāju pirkstu un mednieki korī sauca: — Piedošanu, ser, piedošanu, ser! —, it kā viņi visi kopā būtu vainojami manā muļķībā.

Sis mazais sirdīgais jaukumiņš ir pundurman- gusts, — es paskaidroju. — Salīdzinājumā ar savu augumu tie laikam gan ir negantākie radījumi visā Bafutā un spiedz trakāk par jebkuru mazo dzīvnieku, kādu vien eš pazīstu, izņemot mērkaķus.

Kur mēs to turēsim?

Vajadzēs izsaiņot dažus krātiņus. Pagaidām at­stāšu to grozā, līdz būsim apskatījuši visu, kas at­nests, — es atteicu, rūpīgi siedams grozu atkal ciet.

Cik jauki, ka mums būs divi dažādi mangusti, — Džekija sacīja.

Jā, — es piekritu, sūkādams pirkstu. — Burvīgi.

Atlikušajos grozos, kurus pārbaudīju, nekā ievēro­jama nebija — trīs parastie krupji, maza zaļā odze un četri audējputniņi, kuru man nevajadzēja. Atlicis tos atpakaļ un izvadījis medniekus, sāku domāt par pundur- mangusta novietošanu. Sliktākais, ko dzīvnieku vācējs šādā ekspedīcijā var izdarīt, ir priekšlaikus nesagata­vot krātiņus. Es šo kļūdu biju pieļāvis pirmajā ekspe­dīcijā; kaut gan bijām apgādāti ar visu nepiecie­šamo, nebiju paņēmis līdzi gatavus krātiņus, domādams, ka mums būs laika atliku likām uztaisīt tos uz vietas.

Rezultātā pirmais dzīvnieku uzplūds mums uzbruka gluži nesagatavotiem, un mēs dabūjam nostrādāties melnās miesās dienām un naktīm, līdz varējām visus pienācīgi novietot; tad tūliņ sekoja nākamais vilnis, un visas mokas sākās no jauna. Vienu brīdi pie manas sa­liekamās gultas bija piesieti seši dažādi dzīvnieki. Sī pieredze mani izmacīja katram gadījumam vest ceļā līdzi saliekamus krātiņus, lai justos drošs, ka varēšu tur novietot vismaz pirmos četrdesmit piecdesmit dzīv­niekus.

Saslēju vienu no mūsu speciālajiem krātiņiem, piepil­dīju to ar sausām banānu koka lapām, un man izdevās iedabūt pundurmangustu tur iekšā tik laimīgi, ka tas nepaguva man iekost. Zvēriņš palika stāvam krātiņa vidū, vērodams mani mazām, spulgām ačtelēm, un, pa­cēlis vienu ķepiņu, ilgi un neganti dusmās spiedza tā, ka mums vai ausis krita ciet. Troksnis bija tik griezīgs un neciešams, ka es neizturēju un iemetu krātiņā prāvu gaļas gabalu. Mangusts metas tam virsū, mežonīgi sa­purināja, lai pārliecinātos, ka gaļa nav dzīva, iestiepa to kaktā un notupās ēst. Kaut arī tas nemitējās spiegt, tomēr tagad barība apslāpēja skaņas spalgumu. Novie­toju krātiņu līdzās Tikijas, melnkājainā mangusta, mi­teklim un pats apsēdos novērot dzīvniekus.

Pirmajā acu uzmetienā nevienam pat prātā neienāktu, ka abi šie dzīvnieki varētu būt kaut vai attāla rada. Melnkājainais mangusts, kaut arī vēl mazulis, bija di­vas pēdas garš un apmēram astoņas collas augsts. Tam bija parupja, suņa purnam līdzīga fizionomija ar tum­šām, apaļam, mazliet uz āru izspiestām acīm. Ķermenis, galva un aste bija sulīgā krēmkrāsā, bet slaidās kājas tumši brūnas, gandrīz melnas. Tikija bija gluda, lokana un smuidra un atgādināja man daiļu parīzieti, kuras vienīgais apģērbs ir divi pāri melnu zīda zeķu. Pundur- mangusts turpretim ne mazākā mērā neizskatījās pēc parīzietes. Asti ieskaitot, tas nebija garāks par desmit collām. Tam bija mazs, ļoti smails purniņš ar niecīgu apaļu, sārtu deguntiņu un zibošām ķirškrāsas ačelēm. Samērā biezā un gara spalva bija tumšā šokolādes brū- numā, ar gaišākiem rūsganiem plankumiem vietvietumis.