DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Vai tiem putniem mājās jau bija mazuļi? — vai- caju Eliāsam.

Varbūt ir, ser, — Eliāss šaubīdamies atteica. —- Es mājās neskatīties. Man bail, putns var aizskriet.

Paklau, — es sacīju Džekijai, — te atliek tikai viens — doties uz Ešobi un pārliecināties. Jūs ar Sofiju palieciet te un uzraugiet dzīvniekus; es paņemšu līdzi Bobu un pāris dienu pavērošu Picathartes. Pat ja tiem nav mazuļu, būs interesanti apskatīt šo putnu savvaļā.

Labi. Kad jūs iesiet? — Džekija jautaja.

Rīt, ja varēšu sadabūt nesējus. Pasauc Bobu un saki viņam, ka nu mēs beidzot tiešām dosimies ekspe­dīcijā. Pasaki, lai viņš sagatavo vajadzīgos rīkus čūsku ķeršanai.

Nākamajā rīta pavisam agri, kad gaiss vēl bija sa­mērā vēss, pie Džona Hendersona mājas ieradās as­toņi afrikāņi. Pēc parastās patielēšanās, kuram kādu nesamo ņemt, viņi uzlika mūsu bagāžu uz sprogaina­jām galvām, un mēs sākām iet uz Ešobi. Šķērsojusi upi, mūsu mazā karavāna devās pāri savannai, kur bija notikušas neveiksmīgās pitona medības; pretējā pusē tikuši, iegājām noslēpumu pilnā mežā. Taka, kas veda uz Ešobi, vijās un locījās starp koku stumbriem tik sa­režģītos zigzagos, ka būtu novedusi izmisumā pat se­nās Romas ceļu būvētājus. Dažuviet tā apmeta lielu līkumu, vairīdamās no kāda milzu klints bluķa vai no­krituša koka, bet citā vietā veda tieši šādiem šķēršļiem virsū, tā ka mūsu nesējiem vajadzēja vai nu apstāties un izveidot dzīvu konveijeru, lai pārceltu nastas pār koka stumbru, vai arī slidināt nesamo lejup pa klints sienu.

Biju Bobu brīdinājis, ka pa ceļam sastapsim ļoti maz dzīvu būtņu vai pat nesastapsim nemaz, bet viņš tomēr uzbruka katram satrunējušam stumbram, kam gājām garām, cerēdams, ka atradīs tajā kādu retu dzīvnieku. Man ir bezgala apnicis dzirdēt un lasīt nostāstus par

briesmu un šausmu pilnajiem tropu mežiem, kur čum un mudž plēsīgie zvēri. Pirmkārt, šis mežs nav bīsta­māks par mūsu Ņū Forestu vasarā, un, otrkārt, dzīva radība ne čum, ne mudž; nebūt nav katrā krūmā noslē­pies kāds mežonīgs plēsoņa, kas gaidīt gaida, kad va­rēs uzbrukt. Dzīvnieki mežā, protams, mīt gan, bet tie ļoti piesardzīgi turas pa gabalu. Varu droši teikt, ka cilvēks, kas būs gājis cauri mežam līdz Ešobi, galā nonācis, varēs uz pirkstiem saskaitīt «meža zvērus», ko ceļā redzējis. Cik ļoti es vēlētos, lai šie nostāsti būtu patiesi! Cik ļoti es vēlētos, lai katrā krūmā slēp­tos «neganti meža iemītnieki» un uzglūnētu laupīju­mam! Cik nesalīdzināmi vieglāks tad būtu dzīvnieku ķērāju darbs.

Vienīgās savvaļas būtnes ceļā uz Ešobi bija tauriņi, kas droši vien nebija lasījuši attiecīgās grāmatas, jo neizrādīja nekādu tieksmi mums uzbrukt. Visur, kur taka noslīdēja nelielā ielejā, pašā apakšā irdzēja mazs strautiņš un abos dzidrās urdziņas miklajos, ēnainajos krastos bija nometušies tauriņu bari; tie lēnām cilāja spārnus, tā ka pa gabalu strauta krasti mirgoja dažā­dās krāsās, kuras mainījās no ugunssarkanas uz baltu, no gaišzilas uz mēļu un purpurkrāsu; tauriņi šķita it kā transā ar spārniņietn aplaudējam spirdzinošajai ēnai. Nesēju brūnās, muskuļotās kājas nevērīgi kāpa tiem tieši virsū, un pēkšņi mēs līdz jostas vietai atra­dāmies virpuļojošā, krāsainā tauriņu karuselī; tie, spār­nos sacēlušies, lidinājās mums apkārt un, kad bijām pagājuši garām, atkal nometās uz melnās zemes, kas bija trekna un valga kā augļu torte un tikpat labi arī smaržoja.

Milzīgs, vecs koks iezīmēja pusceļu uz Ešobi, koks, kas bija tik biezi notīts liānām, ka stumbru gandrīz nemaz nevarēja redzēt. Tā bija atpūtas vieta, un mūsu nosvīdušie nesēji, elsdami un elpu svelpjoši caur priekšzobiem izgrūzdami, nolika nešļavas zemē un sa- tupās rindā turpat līdzās. Es piedāvāju visiem cigare­tes, un mēs sēdējām, smēķēdami tās ar baudu un ne­steidzīgi; meža mijkrēslī, kur bija ēnains kā katedrālē, nejuta ne mazākās vējpūtas, un dūmi taisnās, svēdrai- nās strūkliņās cēlās taisni gaisā. Vienīgās skanas bija lielo, zaļo cikādu — ar tām bija pilni koki — nerim­stošā, vienmuļā sisināšana un degunragputnu bara ap­skurbušās klaigas tālumā.

Smēķēdami vērojām brūnās meža scinku ķirzaciņas, kas medīja starp koku saknēm mums visapkārt. Sīs mazās ķirzaciņas vienmēr ir ļoti glītas un spožas, it kā būtu iemērktas šokolādē un nule iznākušas no veid- nītes — mirdzošas un gludas. Tās kustējās lēni un ap­domīgi, it kā bītos notraipīt savu skaisto tērpu, un spožām ačelēm lūkojās visapkārt, slīdēdamas pa savu mazo pasaulīti — brūnām, satrunējušām lapām, sīku sēnīšu biezokņiem un sūnu mauriņiem, kas sedza ak­meņus kā paklājs. Ķirzaciņu laupījums bija neskaitā­mas sīkas radībiņas, kuras dzīvo pamežā, — mazās, melnās vabolītes, steidzīgas kā bēres nokavējuši kap­rači, gausie, glumie gliemezīši, kas ar savām gļotām auda sudrabainu filigrāna rakstu uz lapām, un ma­zītiņie riekstbrūnie circenīši, kas tupēja pakrēslī, kusti­not šurp turp savas milzīgi garās ūsas kā makšķernieki, upes krastā, sēdēdami.

Tumšajos, mitrajos dobuļos starp koka platajām sak­nēm turpat sev līdzās ieraudzīju sīkus kukainīšus, kas mani vienmēr ļoti interesējuši. Atpūtas brīdī tie izska­tās kā sīciņi garkāju odi, bet tiem ir puscaurspīdīgi, bālgani spārniņi. Kukainīši tupēja bariņos, apmēram pa desmit katrā, viegli trīsināja spārniņus un mīņājās ar tievajām kājiņām kā nepacietīgi rumaki. Kad tos iz­tramda, tie visi kopā paceļas spārnos un uzsāk gaisā sarežģītu deju, ko ļoti interesanti vērot. Pacēlušies ap­mēram astoņu collu augstumā, tie izveido apļi lauku­miņā, ko varētu nosegt ar apakštasīti, un sāk ļoti ātri virpuļot, pie tam daļa lidinās tikai augšup lejup, bet pārējie — horizontāli kā ritenis. No tālienes skats ir visai dīvains, jo kukaiņu bariņš atgādina virpuļojošu, palsi mirgojošu bumbu, kas brīžiem nedaudz maina formu, tomēr visu laiku turas gaisā tai pašā vietā. Kukainīši lidinās ātri, un to ķermenīši ir tik sīki, ka acs spēj uztvert vienīgi bālgano spārniņu vizmojumu. Jāatzīstas, šī izrāde gaisā mani bezgala, valdzina, un gājienos pa mežu es parasti noklīstu sānis, lai uzietu šo insektu barus, iztramdītu tos un liktu tiem dejot man par prieku.

Ešobi mēs sasniedzām pusdienlaikā; es konstatēju, ka ciems ļoti maz pārvērties, kopš biju te pirms asto­ņiem gadiem. Redzēju to pašu saujiņu putekļos nokū­pējušo niedru būdu divās nevienāda garuma rindās un plašo eju starp tām, kas bija vienlaikus arī ciema gal­venā iela, rotaļu laukums bērniem un suņiem un kašņā- šanās vieta kārnajiem mājputniem. Eliāss lāčoja preti mūs apsveikt, gaužām uzmanīgi laipodams bērneļu un dzīvnieku ņudzeklī, viņam pa pēdām sekoja mazs pui­šelis, kas uz galvas nesa divus lielus zaļus kokos­riekstus.

Sveicināts, masa, jūs esat ieradies? — viņš aiz­smakušā balsī uzsauca.

Sveiks, Eliās! — es atbildēju.

Viņš līksmi mums uzsmaidīja, kad nesēji, vēl jopro­jām pūzdami un elsdami, nokrāva mūsu bagāžu pašā ciema ceļa vidū.

Vai masa padzersies no kokosrieksta? — Eliāss jautāja, savicinot mačeti.

Jā, ar lielāko prieku, — es atteicu, izslāpis paska­tīdamies uz milzīgajiem riekstiem.

Eliāss sāka enerģiski rosīties. No tuvākās būdas tika iznesti divi sagrabējuši krēsli, mūs abus ar Bobu apsē­dināja mazā, ēnainā laukumiņā ciema ceļa vidū, kur mūs apstāja vesels bars pieklājīgi klusējošu, bet ļoti ieinteresētu ešobiešu. Ātri un veikli rīkodamies ar ma­četi, Eliāss atlobīja riekstiem biezo virskārtu. Kad rieksta smailais gals bija atlobīts, viņš ar mačetes as­meni aši nošķēla smailīti un pasniedza mums katram pa riekstam; tie bija glīti attīrīti, un mēs varējām no­dzerties vēso, saldo sulu. Katrā kokosriekstā bija ap­mēram divarpus glāzes šā slāpes veldzējošā, higiēniski nevainojami saglabātā nektāra, un mēs ar lielu patiku izbaudījām ik malku.