DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Ogastin, kāpēc tu darīji tādas muļķības? — es vaicāju, cenzdamies savai balsij piešķirt stingru un bargu izteiksmi.

Ser, tas ipopo nebija vīrietis … tas mātīte, —

Ogastins paskaidroja, aizvainots par manu neuzticēša­nos viņam.

Kā tu to zināji?

Masa, es pazīt visus ipopo šajā upē, — viņš teica. — Sitais — mātīte. Ipopo vīrietis mūs aprīt uzreiz. Šī mātīte nav tik nikna kā viņas vīrs.

Lai dzīvo vājais dzimums! — es uzbildu Bobam, kamēr večuks, pēkšņi kļuvis drudžaini aktīvs, tik ātri pāršāvās ar laivu šķērsām pāri upei, ka kanoe ņirkstē- dama atdūrās pret sēkļa oļiem. Mēs izcēlām krastā savu mantību, pieteicām vecajam, lai mūs pagaida, un posāmies uz pitona alu.

Taka sākumā veda cauri veciem iezemiešu tīrumiem, kur bija nogāzti un, krustu šķērsu sakrituši, trūdēja milzu koki. Starp to stumbriem kādreiz bija audzēta un novākta manioka, bet pēc tam zeme pamesta at­matā, un tagad līdums blīvi apaudzis ar pamežu — ērkšķu krūmiem un dažādiem staipekņiem. Šādos pa­mestos plēsumos allaž ir daudz dzīvas radības, arī tagad, kad mēs lauzāmies cauri tīteņaugu un krūmu biezoknim, putnu te bija baru bariem. Gaisā laidelējās skaistie, mazie mušķērāji kā zilpelēki traipiņi leknajā zaļumā; staipekņiem apvīto koku stumbru krēslībā, sien­āžus ķerstīdami, rosīgi lēkāja mazi putneļi, kas ļoti at­gādināja mūsu sarkanrīklītes; koši raiba vārna pacēlās spārnos un smagnēji aizlidoja, brīdinoši ķērkdama; ro­žainiem ziediem klātu ērkšķu krūmu biezoknī, kurā sa­nēja lielas, zilas bites, mūs sagaidīja strazds ar vese­lām skaistu treļļu kaskādēm. Labu brīdi taka veda pa šo miklo, piekarsušo pamežu, kas sniedzās mums līdz jostas vietai, tad tas pēkšņi izbeidzās un taciņa izvijās zeltainā savannā, kura virmoja karstajā gaisā.

Lai arī cik jaukas šādas savannas izskatās, iešana pa tām ir gaužām grūta. Zāle bija asa un dzelkšņaina un auga kumšķiem, lai kā lamatās notvertu neuzma­nīgu gājēju. Tur, kur saules stari krita uz pelēkiem klinšu bluķiem, to neskaitāmiem vizlas graudiņiem iz­raibinātā virsma neganti žilbināja acis. Saule karsēja mūsu muguras, un tās atspīdums, ko reflektēja akmeņu vizuļojošā virsma, dedzināja seju ar pārkurinātas krāsns svelmi. Sviedriem noplūduši, bridām pa saules sakai­tēto āri.

Ceru, ka tam sasodītajam rāpulim būs pieticis sa­jēgas ielīst alā kādā ēnainākā vietā, — es sacīju Bo­bam. — Uz šīm klintīm taču var cept olas.

Ogastins, kurš enerģiski soļoja mums pa priekšu un kura gaiši sarkanais sarongs sviedru miklumā bija pār­vērties tumša vīna krāsā, pagriezās atpakaļ un, pār visu sviedriem aplāsojušo seju ņirgdams, līdzjūtīgi apvai­cājās:

Masa — karsti?

Briesmīgi karsti, — es atteicu. — Vai iīdz tai vie­tai vēl tālu?

Nē, ser, — viņš atbildēja, rādīdams uz priekšu, — tepat ir… Vai masa neredzēt to vīru, ko es atstāju par sargu?

Sekoju viņa pirksta norādītajam virzienam un tā­lumā ieraudzīju laukumu, kur senlaikus kāds vulkāna izvirdums bija sagūzmējis klintis kā nekārtīgā kaudzē samestas gultas drānas un pa diagonāli pāri savannai izveidojusies miniatūra klinšu grēda. Tās virsotnē ierau­dzīju saulē pacietīgi sēžam divus medniekus. Pamanī­juši mūs, viņi piecēlās un sveicienam māja mums ar draudīga izskata šķēpiem.

Vai šī ir alā? — uztraucies uzsauca Ogastins.

Alā, alā,— viņi atkliedza.

Kad mēs sasniedzām mazās grēdiņas pakāji, es uz­reiz sapratu, kādēļ pitons izraudzījies sev tieši šīs aiz­sardzības pozīcijas. Klints virspuse bija saskaldīta dau­dzās savstarpēji savienotās seklās alās, ko vējš un ūdens bija nogludinājis, un tās visas lēzeni tiecās aug­šup, tā ka iemītniekiem nedraudēja briesmas lietus pe­riodā noslīkt. Ikvienas alas ieeja bija pēdas astoņas plata un apmēram trīs pēdas augsta, pietiekami liela čūskai, bet par mazu, lai pa to varētu brīvi kustēties citi dzīvnieki. Mednieki ar gudru ziņu bija aizdedzinā­juši zāli alas apkaimē, gribēdami rāpuli izsvēpēt. Taču čūsku tas nebija uztraucis, toties mums tagad vajadzēja līdz potītēm brist pa biezu ogļu un putekļainu pelnu kārtu.

Mēs abi ar Bobu nometāmies uz vēdera un plecu pie pleca līdām iekšā alā, lai uzzinātu pitona atrašanās vietu un izplānotu operāciju. Drīz vien konstatējām, ka jau trīs četras pēdas no ieejas ala kļūst šaurāka, tā ka uz priekšu varēja tikt tikai viens cilvēks, pavisam pie- plakdams pie zemes. Pēc žilbinošās saules gaismas ārpusē ala šķita divtik tumša, un mēs neko nevarējām saskatīt. Vienīgais norādījums, ka čūska patiesi atrodas alā, bija skaļi, nikni šņācieni, kas atskanēja, tikko mēs pakustējāmies. Mēs pilnā balsī saucām, lai padod ka­batas bateriju, un, kad tā bija izsaiņota un mums pa­sniegta, palaidām gaismas strēli šaurajā ejā.

Astoņas pēdas tālāk eja izbeidzās ar apaļu iedobumu klintī, un tajā saritinājies gulēja pitons, spuldzītes gaismā zvīļodams kā nospodrināts. Tas bija aptuveni piecpadsmit pēdu garš, cik no acu uzmetiena varēja spriest, un tik resns, ka Gargantuā nebija velti to sa­līdzinājis ar savu milža gurnu. Turklāt rāpulis bija ļoti sliktā omā. Jo ilgāk spīdinājām tam virsū gaismu, jo intensīvāki un spalgaki kļuva šņācieni, līdz beidzot tie pārgāja negantā spiegšanā. Izlidām atpakaļ saules gaismā un apsēdāmies, ādas krāsa mums abiem bija gandrīz tāda pati kā medniekiem, jo tumšie pelni bija biezā kārtā pielipuši pie mūsu sasvīdušās miesas.

Tam zvēram jāapmet ap kaklu cilpa, un tad vilk- sim cik spēka, kamēr dabūsim to laukā, — Bobs iemi­nējās.

Jā, bet cilpa ir jādabū tam ap kaklu. Man nebūtu nekāda prieka iestrēgt šajā ejā, ja pitonam ienāktu prātā uzbrukt. Tur nav kur apgriezties, un neviens arī neva­rēs steigties palīgā, ja sāktos divkauja.

Tiesa gan, — Bobs piekrita.

Ir tikai viena iespēja, — es teicu, — Ogastin, aiz­teci aši, aši un nocērt man dakšotu zaru … labi lielu … saprati?

Jā, ser, — Ogastins atbildēja un, vicinādams mā­cēti ar plato asmeni, devās uz mežmalu, kas atradās apmēram trīssimt jardu atstatu.

Iegaumē, — es brīdināju Bobu, — ja mums izdo-, sies to izvilkt ārā, mēs nevaram paļauties uz mednie­kiem. Kamerūnā visi pārliecināti, ka pitoni ir indīgās čūskas; viņi par nāvējošu uzskata ne tikai pitona ko­dienu, bet domā, ka pitons var noindēt cilvēku arī ar piešiem, kas atrodoties tam zem astes. Tādēļ, ja sagūs­tīsim čūsku, mēs nevaram satvert to aiz galvas un gai­dīt, ka viņi ķersies pie astes. Tev vajadzēs satvert vienu galu, kamēr es turēšu otru, un mēs varam vienīgi cerēt, ka viņi nebaidīsies pieturēt čūsku pie vidus daļas.

Lieliskas izredzes, — noteica Bobs, domīgi vilk­dams gaisu caur zobiem.

Pa to laiku atgriezās Ogastins ar garu nūju, kurai galā bija žāklis. Pie žākļa es piestiprināju cilpā smalku auklu, kas, pec tirgotāja apgalvojuma, spējot izturēt trīs­simt mārciņu smagumu. Tad atritināju apmēram piec­desmit pēdu garu auklas gabalu un atlikušo kamolu iedevu Ogastinam.

Es tagad līdīšu alā un mēģināšu apmest cilpu čūskai ap kaklu, skaidrs? Ja man izdosies, es uzkliegšu, un tad visiem medniekiem kopā tā jāvelk, saprati?

Sapratu, ser.

Kad būs jāvelk, — es sacīju, piesardzīgi nolaiz­damies uz vēdera pelnu klājienā, — dieva dēļ, neļauj viņiem raut pārāk spēcīgi… es negribu, lai tā negant­niece uzveļas man virsū.

Lēnām līdu pa eju uz priekšu, turēdams nūju ar auklu rokā, bet bateriju — zobos. Pitons joprojām šņāca tikpat nikni. Nu vajadzēja lūkot nūju izbīdīt uz priekšu tā, lai cilpu varētu dabūt pāri čūskas galvai. Tas man šķita neiespējami, kamēr baterija jātur zobos, jo pat pie mazākās kustības gaismas strēle aizmaldījās visur, tikai ne tur, kur vajag. Izņēmu bateriju no mutes, no­liku uz klints tā, lai gaisma apspīdētu čūsku, un ārkār­tīgi uzmanīgi virzīju nūju uz rāpuļa pusi. Pitons, pro­tams, bija saritinājies blīvā kamolā, galvu nolicis pašā kamola vidū. Kad biju nūju dabūjis izejas pozīcijā, man