DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Jā, jā, vediet tikai šurp. Protams. Visus pacie­nāšu.

Sirsnīgi pateicos, — es sacīju un pagriezos, lai ietu.

Namatēvs satvēra mani aiz rokas un pavilka atpa­kaļ. — Es negribu jūs aizskart, bet sakiet — varbūt man tikai no džina dzeršanas tā rādās —, vai jums vē­ders vienmēr tā kūļājas?

— Nē, — es mierīgi atbildēju. — Tas nemaz nav vē­ders. Man zem krekla ir mangusts.

Viņš mirkli noraudzījās manī ar stingu skatienu.

— Ļoti saprātīgs paskaidrojums, — viņš beidzot no­teica.

Jā, — es atbildēju, — turklāt patiess.

Viņš nopūtās. — Patiesībā man ir gluži vienalga, ko jūs bāžat sev aiz krekla, ja tikai man tas nerādās no džina dzeršanas, — viņš nopietni sacīja. — Vediet šurp pārējos un ierausim pa mēriņam, pirms jūs dabūsiet ēst.

Tā mēs iebrukām Džona Hendersona mājā, un pāris dienu laikā bijām viņu padarījuši par nelaimīgāko nama­tēvu visā Āfrikas rietumu piekrastē. Ja cilvēks, kas mīl vientulību, uzņem savā mājā četrus svešiniekus, tad gan jāsaka, ka viņš rīkojas gaužām cildeni. Ja viņš turklāt nemīl dzīvniekus, pat izjūt lielu neuzticību pret jebkuru faunas pārstāvi, un tomēr dod pajumti četriem dzīv­nieku ķērājiem, tad vispār trūkst vārdu, lai aprakstītu šādu varonību. Divdesmit četras stundas pēc mūsu iera­šanās Džona verandā jau mājoja ne tikai mangusts, bet arī vāvere, bušbēbijs un divi pērtiķi.

Kamēr Džons pamazītēm mēģināja pierast pie tā, ka ikreiz, tiklīdz viņš iziet pa savas mājas durvīm, kājās metas pusaugu babuīns, es sūtīju ziņu apkārtnes med­niekiem — saviem agrākajiem paziņām —, savācu viņus vienkop un pastāstīju, kādi dzīvnieki mūs inte­resē. Pēc tam atlika vienīgi gaidīt rezultātus. Tie nebija panākami uzreiz. Tad kādu dienu tūliņ pēc pusdien­laika pa aleju tuvojās vietējais mednieks, vārdā Ogastins; viņš bija tērpies sarkanzilā sarongā un, kā vien­mēr, izskatījās Joti kārtīgs un lietišķs. Viņu pavadīja pats lielākais rietumafrikānis, kādu man jel kad gadī­jies redzēt, — milzīgs drūma izskata tēvainis, kura augums sasniedza vismaz sešas pēdas un kura āda — atšķirībā no Ogastina zeltainā bronzas vizrriojuma — bija sodrēju melnumā. Viņš klumburoja blakus Ogas- tinam ar tik milzīgām kājām, ka es sākumā nodo­māju — viņš slimo ar elefantiāzi. Abi palika stāvam pie lieveņa kāpnēm, un, kamēr Ogastina seja atplauka līksmā smaidā, viņa pavadonis blenza uz mums ar tādu skatienu, it kā kulināros nolūkos klusībā aprēķinātu mūsu neto svaru.

Labrīt, ser, — Ogastins sveicināja, savilkdams savu spilgto sarongu stingrāk ap slaidajiem gurniem.

Labrīt, ser, — piebalsoja milzenis, un viņa balss nogranda kā tālīns pērkona dārds.

Labrīt . . . vai atnesāt zvērus? — es cerību pilnā balsī jautāju, kaut gan redzēju, ka viņiem nav līdzi ne­viena dzīvnieka.

Nē, ser, — Ogastins ar nožēlu atteica, — mēs nedabūt zvērus. Es atnākt paprasīt, lai masa aizdot mums virvi.

Virvi? Kam jums vajadzīga virve?

Mēs atrast lielu boa, ser, mežā. Bet mēs nevarēt to bez virvi saķert, ser.

Bobs, kura specialitāte bija reptiļi, salēcās.

Boa? — viņš satraukts iesaucās. — Ko viņš ar to grib teikt — boa?

Viņi domā pitonu, — es paskaidroju.

Viena no lielākajām nelādzībām iezemiešu anglis­kajā žargonā no dabaszinātnieka aspekta ir nepareizie nosaukumi, kādos viņi dēvē daudzus dzīvniekus. Pito­nus iezemieši sauc par boa, leopardus par tīģeriem, un tā joprojām. Boba acīs iezibējās fanātiķa kaisle. Kopš mēs Sauthemptonā uzkāpām uz kuģa, viņš runāja gan­drīz vienīgi par pitoniem, un es zināju, ka Bobs neju­tīsies laimīgs, iekams nebūs pievienojis mūsu kolek­cijai vienu no šiem rāpuļiem.

Kur tas atrodas? — viņš jautāja, nespēdams ap­slēpt satraukumu balsi.

Tur mežā, — Ogastins atbildēja, nenoteikti pavē- zēdams roku lokā, kas aptvēra mežu aptuveni piecsimt jūdžu ietvaros. — Tas ir alā apakš zemes.

Liels? — es apvaicājos.

Vā! Liels? — Ogastins iesaucās. — Briesmīgi liels.

Tik liels, — ierunājās milzis, uzsizdams sev pa gurnu, kas bija krietna vērša gurna vērts.

Mēs staigāt pa mežu no paša rīts, ser, — pa­skaidroja Ogastins. — Tad mēs ieraudzīt boa. Mēs skriet žigli, žigli, bet nelaimēt noķert. Tā čūska ir pā­rāk stiprs. Tā ieskriet alā apakš zemes, un mums nav virves, mēs nevarēt noķert.

Vai atstājāt kādu, lai uzmana alu? — es apjau­tājos. — Lai čūska nevar aizbēgt mežā?

Jā, ser, mēs tur atstāt divus vīrus.

Pagriezos pret Bobu.

Redzi, kā tev laimējas: īsts savvaļas pitons sa­gūstīts alā. Vai iesim un lūkosim to notvert?

Žēlīgais dievs, protams! Ejam tūliņ un ķeram ciet! — Bobs iesaucās.

Pievērsos Ogastinam. — Mēs aiziesim čūsku apska­tīt, Ogastin, ja?

Jā, ser.

Tu pagaidi mazu brītiņu, un mēs tūliņ iesim. Pa­ņemsim tikai virvi un ķeramo tīklu.

Kamēr Bobs aizsteidzās uz mūsu bagāžas kaudzi, lai no tās izraktu virvi un tīklus, es piepildīju dažas pudeles ar ūdeni un sameklēju mūsu dzīvnieku kopēju Benu, kurš tupēja pie virtuves durvīm, amizēdamies ar kādu kārdinoši burvīgu jaunkundzi.

Ben, liec nu šo nelaimīgo jaunavu mierā un saga­tavojies. Mēs iesim uz mežu gūstīt boa.

Jā, ser, — Bens atteica, negribīgi pamezdams savu draudzeni. — Kur tā boa ir, ser?

Ogastins saka, ka esot ielīdusi alā. Tādēļ man esi vajadzīgs tu. Ja ala būs par šauru misteram Gol- dingam vai man, tad tur iekšā būs jālien tev un jāsa­ķer boa.

Man, ser? — Bens pārjautāja.

Jā, tev. Vienam pašam.

Lai iet! — viņš atteica ar filozofa vīpsnu. — Man nav bail, ser.

Tu melo, — es sacīju. — Tu pats labi zini, ka esi nobijies kā diegs.

Man nudien nav bail, ser, — Bens pašapzinīgi noteica. — Vai es masa nekad nestāstīt, kā es noga­lināju meža govi?

Stāstīji jau, stāstīji pa divi lāgi, un.es tomēr tev neticu. Tagad ej pie mistera Goldinga un paņem virves un ķeramos tīklus. Žigli!

Lai sasniegtu vietu, kur gaidīja mūsu zvērs, vaja­dzēja noiet lejā pa kalnu un pārcelties pār upi laivā, lielā banānveida kanoe, kas šķita būvēta pirms kādiem trīssimt gadiem un pa šo laiku lēnām gājusi pretī sai­rumam. Pie airiem sēdēja ļoti vecs vīrs, kas izskatījās tā, it kā viņu tūdaļ ķers sirdstrieka; viņam līdzās mazs puišelis, kura pienākums bija smelt ārā no laivas ūdeni. Tā nebija vienlīdzīga cīņa, jo zēna rīcībā bija vienīgi sarūsējusi konservu bundža, bet laivas malas — cau­ras kā siets. Braucējs visu laiku, līdz nokļuva pretējā krastā, neizbēgami dabūja mirkt apmēram sešas collas dziļā ūdenī.

Kad mēs ar visu savu bagāžu nonācām pie granīta klintī izcirstajiem, ūdens nogludinātajiem pakāpieniem, kas kalpoja par laivu piestātni, ieraudzījām, ka laiva atrodas pretējā krastā, un, kamēr Bens, Ogastins un milzīgais afrikānis (mēs viņu bijām nokristījuši par Gargantuā) pacēla balsi un dimdoši sauca laivinie­kam, lai brauc šurp, cik ātri vien māk, mēs ar Bobu apsēdāmies ēnā un vērojām, kā Mamfes ļaudis peldējās un velējās lejā, upes brūnajos ūdeņos.

Mazi puišeļi bariem spiegdami lēca no klintīm ūdenī ka plunkšķēja vien un tad atkal strauji iznira virspusē. Viņu plaukstas un kāju pēdas margoja kā sārti glie­mežvāki, bet ķermeņi izskatījās kā spoža, brūna šoko­lāde. Meitenes, kas bija kautrīgākas, gāja peldēties ar visiem sarongiem, taču, kad tās iznira, ūdens bija pie­placinājis drānu viņām pie augumiem tik cieši, ka tikpat nekas nepalika apslēpts. Kāds mazs ķipars, kuram ne­varēja būt vairāk par gadiņiem pieciem vai sešiem, pie­sardzīgi, sasprindzinājumā mēli izkāris, kāpa lejup pa klinti, nesdams uz galvas milzīgu ūdens krūzi. No­