Mīļais draugs,
kā jau varbūt būsi dzirdējis, esmu atgriezies Kamerūnā, lai atkal ķertu dzīvniekus un vestu tos uz savu dzimteni. Tu droši vien atceries, ka, pēdējo reizi šeit uzturēdamies, biju ari Tavā zemē un ieguvu tur lielāko daļu pašu labāko dzīvnieku. Turklāt mēs abi kopā pavadījām daudz jauku brižu. Tagad es esmu ieradiēs kopā ar sievu, un man ļoti gribētos iepazīstināt viņu ar Tevi un parādīt viņai Tavu skaisto zemi. Vai mēs varētu doties uz Bafutu un dzīvot pie Tevis, kamēr būsim savākuši dzīvniekus? Man ļoti patiktu atkal — tāpat kā pagājušajā reizē — apmesties Tavā Atpūtas mājā, ja vien Tu atļautu. Varbūt Tu man dosi kādu ziņu?
Patiesā cieņā Tavs Džeralds Darels
Nosūtīju šo vēstuli ar ziņnesi, iedodams viņam līdzi divas pudeles viskija un cieši piekodinādams tās pa ceļam neizdzert. Pēc tam atlika vienīgi pacietīgi gaidīt dienu no dienas, kamēr mūsu bagāžas kalns zem brezenta pārsega cepinājās saulē un uz tā laiski snauduļoja oranžgalvainās ķirzakas. Pēc nedēļas ziņnesis atgriezās un izvilka vēstuli no savu noskrandušo haki krāsas bikšeļu kabatas. Es aši atplēsu aploksni, izplāju vēstuli uz galda, un mēs abi ar Džekiju nolīkām pār to.
Fona pili, Bafutā, Bemendā, 1957. gada 25. janvārī
Mans labais draugs,
Tava divdesmit trešajā rakstītā vēstule man sagādāja lielu prieku. Biju ārkārtīgi iepriecināts, tajā izlasījis, ka esi atkal Kamerūnā. Gaidīšu, brauciet, kad vien vēlaties. Varat palikt pie manis, cik ilgi gribat. Mana Atpūtas māja vienmēr ir Tavā rīcībā, lai Tu nāktu kad nākdams.
Lūdzu, nodod manus sirsnīgākos sveicienus savai sievai un saki, ka man būs liels prieks ar viņu patērzēt, kad viņa atbrauks.
Tavs Bafutas Fons
PIR M Ā DAĻA
Vēstule ar kurjeru
Zooloģijas inspektoram
pārvaldē Alamfē
Godājamais ser,
biju Jums par piegādātāju Jūsu pirmās ekspedīcijas laikā Kamerūnā un noķēru Jums dažādus dzīvniekus.
Nosūtu Jums ar savu kalpotāju kādu dzīvnieku, kura nosaukumu es nezinu. Lūdzu, nosakiet cenu pēc saviem ieskatiem un atsūtiet man naudu. Dzīvnieks sabija pie manis gandrīz trīsarpus nedēļas.
Patiesā cieņā Jūsu
Tomass Tembiks, mednieks
PIRMĀ NODAĻA STŪRGALVĪGAIS PITONS
I
CEĻA
Nolēmu, ka pa ceļam uz Bafutu mēs desmit dienas uzkavēsimies Mamfes pilsētiņā. Tur beidzas Krosas upes kuģojamā daļa un sākas milzīgi neapdzīvoti plašumi; turklāt abās pirmajās Kamerūnas ekspedīcijās biju pārliecinājies, ka Mamfe ir ļoti laba bāze dzīvnieku ieguvei. No Viktorijas izbraucām visai iespaidīgā karavānā, ar trim kravas mašīnām: pirmajā es ar Džekiju, otrā mūsu jaunais asistents Bobs un trešajā — mana daudz grūtu dienu pieredzējusī sekretāre Sofija. Ceļā bija karsti un putekļu pārpārēm, Mamfē iebrau
cām trešās dienas īsajā zaļā mijkrēšļa brīdī, izsalkuši, izslāpuši un no galvas līdz kājām smalku, sarkanu putekļu plēvē tīti. Mums bija ieteikts tūliņ pēc atbraukšanas nodibināt sakarus ar Āfrikas Apvienotās Sabiedrības pārvaldnieku, tādēļ mūsu mašīnas rēkdamas brāzās pa aleju, līdz, bremzēm kaucot, apstājās pie krāšņa nama, kas laistījās vienās ugunīs.
Uzreiz bija redzams, ka šī māja uzcelta Mamfes labākajā vietā. Tā atradās konusveidīgā pakalnā, gar kura vienu nogāzi tecēja Krosas upe. Ja nostājās ar neizbēgamo hibisku krūmu dzīvžogu ietvertā dārza malā, varēja no četrsimt pēdu augstuma ieskatīties tieši aizā, kur zemi krūmāji un slaidāki koki gūzmām vien visai nedroši turējās uz trīsdesmit pēdu augstām, krokotām granīta klintīm, kas biezi jo biezi bija noaugušas ar savvaļas begonijām, sūnu un papardēm. So klinšu pakājē starp vizmojoši baltiem, smilšainiem krastiem un dīvainām, svītrainām klinšu plāksnēm līkumoja upe kā brūns, viļņains muskulis. Pretējā krastā gar upes malu stiepās mazi lauciņi un aiz tiem slējās mežs bagātās krāsās un formās, sniegdamies tālē, līdz pēdīgi pārvērtās par dūmakainu, zaļu okeānu, kas karstajā gaisā virmoja.
Taču es nebiju noskaņots uz skaistu ainavu apbrīnošanu, kad iztrausos no kravas mašīnas kabīnes, kas bija piekarsusi kā spelte, un nolēcu zemē. Tai mirklī par visu vairāk pasaulē biju iztvīcis pēc dzēriena malka, vannas un azaida, turklāt tieši šādā secībā. Gandrīz tikpat karsti ilgojos pēc koka kastes, kurā varētu ievietot mūsu pirmo dzīvnieku. Tas bija ārkārtīgi reti sastopams zvēriņš — mazs melnkājainais mangusts, ko biju dabūjis divdesmit piecus kilometrus no Mamfes kādā iezemiešu ciemā, kur apstājāmies nopirkt augļus. Es bezgala priecājos, ka atklājam savu kolekciju ar šādu retumu, bet pēc tam, kad biju divas stundas ar viņu nocīnījies smagās mašīnas kabīnē, mans entuziasms sāka izplēnēt. Mazulis gribēja izpētīt kabīnē katru kaktiņu un spraudziņu, un, bīdamies, ka viņš ne- iestrēgst starp svirām un nesalauž ķepiņas, ieslodzīju viņu aiz sava krekla. Pirmo pusstundu zvēriņš zem krekla nemitīgi tekalēja man apkārt, skaļi šņaukādamies. Nākamajā pusstundā viņš vairākkārt enerģiski
nopūlējās ar saviem visai asajiem nadziņiem izplēst man vēderā caurumu; kad biju mazuli pārliecinājis atteikties no šis darbošanās, viņš sakampa mutē krietnu gabalu manas pakrūtes ādas un sāka kārīgi to zīst, visu laiku mitrinādams mani ar nebeidzamu silta, asi smakojoša urīna strūkliņu. Tas mani, tāpat jau putekļos apkūpējušu un nosvīdušu, nebūt nepadarīja izskatīgāku, un, kad es kāpu augšup pa ĀAS pārvaldnieka nama kāpnēm, ģērbies cieši aizpogātā, ar urīnu notraipītā kreklā, no kura rēgojās ārā mangusta aste, es izskatījos, maigi izsakoties, diezgan ekscentrisks. Dziļi ievilcis elpu un cenzdamies izturēties nepiespiesti, iegāju spoži apgaismotā viesistabā, kur ieraudzīju trīs cilvēkus sēžam pie kāršu galda. Tie mani jautājoši uzlūkoja.
Labvakar, — es sacīju, juzdamies visai samulsis. — Mans vārds ir Darels._
Man šķiet, šī replika Āfrikā kopš Stenlija un Living- stona tikšanās laikiem nebija no izteiksmīgākajām. Tomēr no galda piecēlās neliela auguma vīrietis gariem, melniem matiem un, apburoši smaidīdams, nāca man pretī. Pastiepis roku un satvēris manējo, viņš, nelikdamies ne zinis par manu negaidīto ierašanos un ne- reprezentablo izskatu, nopietni ielūkojās man sejā.
Labvakar, — viņš atņēma. — Vai jūs gadījumā nespēlējat kanastu?
Nē, — es diezgan pārsteigts atteicu, — bīstos, ka ne.
Viņš nopūtās, it kā būtu apstiprinājušās viņa briesmīgākās aizdomas. — Zēl.,. ļoti žēl, — viņš sacīja, tad piešķieba galvu un noskatīja mani vēl vērīgāk.
Kā, lūdzu, bija jūsu vārds? — viņš pārjautāja.
Darels . . . Džeralds Darels.
Žēlīgā debess! — vīrietis iesaucās, sākdams kaut ko atskārst. — Vai tikai jūs neesat tas apsēstais dzīvnieku ķērājs, par kuru valde mani brīdināja?
Šķiet, ka tas pats.
Bet, mīļais cilvēk, es jūs gaidīju ierodamies jau pirms divām dienām. Kur jūs bijāt-palicis?
Mēs būtu ieradušies šeit pirms divām dienām, ja mūsu mašīna nebūtu tik neatlaidīgi regulārās laika atstarpēs bojājusies.
Jā, šejienes kravas mašīnas bojājās sasodīti bieži, — viņš atzina, it kā uzticēdams man noslēpumu. — Vai gribat ko iedzert?
Ar lielāko prieku, — es dedzīgi atsaucos. — Vai drīkstu aicināt iekšā arī pārējos? Viņi gaida mašīnās.
Читать дальше