Džeralds Darels: Džeralda Darela labākais mantojums

- Es satiku to bārdaino dēlieti, - viņš lakoniski teica, - tu jau zini, to zinātnisko tipu. Šis esot tev.

Es neticīgi blenzu uz sainīti. Tas taču nekādi nevarēja būt man? Jābūt kādai kļūdai, jo diez vai varenais zinātnieks būtu ap­grūtinājis sevi, sūtīdams man paciņas. Es pagriezu sainīti otrādi un ieraudzīju glītā, smalkā rokrakstā uzrakstītu savu vārdu. Noplēsu iesaiņojamo papīru, cik ātri vien spēju. Sainītī atradās maza kastīte un vēstule.

Mīļais Džerij Darel,

Pēc mūsu sarunas pirms dažām dienām es iedomājos, ka Ta­viem vietējiem dabaszinātņu pētījumiem varētu noderēt kāds palielināmais instruments. Tāpēc nosūtu Tev šo kabatas mikro­skopu un ceru, ka tas Tev būs zināmā mērā noderīgs. Palielinā­jums, protams, nav pārāk liels, bet varētu būt pietiekams Taviem āra pētījumiem. Ar labākajiem novēlējumiem -

Tavs Teo Stefanidis

P.S. Ja ceturtdien nekas labāks nav ieplānots, varbūt Tev pa­tiktos atnākt pie manis uz tēju, un es Tev varētu parādīt kādus no saviem preparātiem.

* * *

Aizejošās vasaras pēdējās dienās un visā siltās, mitrās ziemas laikā tējas dzeršana pie Teodora kļuva par manu iknedēļas piedzī­vojumu. Katru ceturtdienu es piebāzu pilnas kabatas ar sērkociņu kastītēm un mēģenēm ar paraugiem, un Spiro mani aizveda uz pilsētu. Tā bija noruna, ko es nepārkāptu ne par ko pasaulē.

Teodors mani sagaidīja savā darbistabā, kas man ārkārtīgi patika. Pēc manām domām, istaba bija tieši tāda, kādai istabai jābūt. Gar visām sienām slējās augsti grāmatplaukti, pilni ar sējumiem par saldūdens bioloģiju, botāniku, astronomiju, me­dicīnu, folkloru un tamlīdzīgiem aizraujošiem un saprātīgiem priekšmetiem. Juku jukām ar šim grāmatām atradās spoku stāsti un kriminālromāni. Šerloks Holmss plecu pie pleca ar Darvinu, Le Fanjū līdzās Fabram, tādējādi veidojot, pēc maniem ieska­tiem, teicami līdzsvarotu bibliotēku. Uz vienas palodzes atradās Teodora teleskops, pret debesim saslējis degunu kā gaudojošs suns, uz visām pārējām palodzēm rindojās burkas un pudelītes ar miniatūriem saldūdens faunas paraugiem, kas locījās un raus­tījās starp smalkajiem ūdensaugu pavedieniem. Vienā istabas malā stāvēja masīvs galds, augstu nokrauts ar izgriezumu albu­miem, mikrofilmām, rentgena uzņēmumiem, dienasgrāmatām un piezīmju grāmatiņām. Pretējā istabas malā atradās mikro­skopa galds ar spēcīgu lampu posmainā kātā, kura kā lilijas zieds liecās pāri plakanajām kastēm, kurās glabājās Teodora priekšmetstikliņu kolekcija. Paši mikroskopi, kas koši mir­guļoja, mitinājās zem bišu stropiem līdzīgiem stikla kupoliem.

- Kā tev klājas? - Teodors apjautājās, it kā es būtu pilnīgs svešinieks, un sev raksturīgajā manierē paspieda man roku - ar strauju lejupvērstu rāvienu, it kā pārbaudītu virvē iesietu mezglu. Formalitātes tādējādi bija pabeigtas, un mēs pievērsā- mies svarīgākiem tematiem.

- Es… ēēē… zini… tieši pirms tavas ierašanās caurskatīju priekšmetstikliņus un atradu vienu, kas tevi varētu interesēt. Tās ir žurku blusas mutes daļas… tu jau zini, ceratophyllus fasciatus. Tā, es tagad noregulēšu mikroskopu… lūk! Vai redzi? Ļoti inte­resanti. Es gribēju teikt, tā gandrīz izskatās pēc cilvēka sejas, vai tev tā nešķiet? Un te ir vēl viens… ēēē… paraugs… jocīgi. Ak, at­radu! Tie dārza vai krusta zirnekļa aušanas orgāni… ēēē… epeira fasciata…

Laimīgi un aizrautīgi mēs pētījām mikroskopu. Ar entu­ziasmu pārlēcām no viena temata uz citu, un, ja Teodors pats nevarēja atbildēt uz maniem jautājumiem, kas plūda nerim­tīgā straumē, viņš atbildes atrada grāmatās. Grāmatplauktā parādījās robi, jo aizvien jaunas un jaunas grāmatas tika vilktas ārā informācijas meklējumos un kaudzes mums apkārt auga aizvien augstākas.

- Un te ir ciklops… cyclops viridis… ko es nesen noķēru netālu no Govino. Tā ir mātīte ar olu maisiņiem… tā, tūlīt ieregulēšu… un tu varēsi skaidri saskatīt olas… Es tikai ielikšu viņu kastītē… ēēē… hm… te, Korfu, sastopamas vairākas ciklopu sugas.

Baltās gaismas spožajā lokā parādījās dīvains radījums ar bumbierveida ķermeni, gariem taustekļiem, kas aizkaitināti raustījās, asti kā viršu zariņu un diviem lieliem, izspīlētiem mai­siem ar rožainām pērlītēm katrā ķermeņa pusē (tie izskatījās pēc sīpolu maisiem ēzeļa mugurā).

- …tos sauc par ciklopiem, jo, kā tu redzi, viņiem ir tikai viena acs pieres vidū. Es gribēju teikt, tā būtu pieres vidū, ja ciklopiem būtu piere. Kā jau tu zini, senās Grieķijas mitoloģijā ciklopi bija milži… ēēē… katram bija viena acs. Viņu uzdevums bija kalt Hēfaistam dzelzi.

Silts vējš ārpusē glaudās pret slēģiem, tos krikstinādams, un lietus lāses ritēja cita citai pakaļ pa loga rūtīm kā caurspīdīgi

kurkuli.

- Aha! - Interesanti, ka tu to pieminēji. Saloniku zemnie­kiem ir ļoti līdzīga… ēēē…. māņticība. Nē, nē, tikai māņticība. Man te ir grāmata, kurā ir ārkārtīgi interesanti stāstīts par vampīriem… ēēē… Bosnijā. Izskatās, ka turienes iedzīvotāji…

Tika pasniegta tēja; kūkas tupēja uz krēma spilventiņiem, grauzdiņi mirka kūstošā sviestā, tasītes mirdzēja, un no tēj­kannas snīpja stīdza tieva tvaika strūkliņa.

- …no otras puses, nav iespējams apgalvot, ka uz Marsa nav dzīvības. Pēc manām domām, ir gluži iespējams, ka tur tiks… ēēē… atrastas dažas dzīvības formas, ja mums reiz laimēsies tur

nokļūt. Taču nav pamata pieņemt, ka jebkāda tur atrasta dzī­vības forma būtu identiska…

Tērpies tvīda uzvalkā, Teodors izskatījās glīts un akurāts; viņš lēni un metodiski košļāja grauzdiņu, bārda spurojās, un acis aizrautīgi iemirdzējās, tiklīdz mūsu sarunā uzpeldēja jauns temats. Viņa zināšanas man šķita neizsmeļamas. Viņš bija ba­gātīga informācijas krātuve, un es nepaguris smēlu no šā avota. Lai arī kāds būtu temats, Teodors par to varēja pastāstīt kaut ko interesantu. Beidzot es sadzirdēju uz ielas Spiro mašīnas au-

totauri un negribīgi cēlos, lai dotos prom.

* * *

Drūpošais mūris, kas apjoza iegrimušo dārzu līdzās mājai, man bija bagātīgu medību lauks. Tā bija mūžveca mūra siena, kas reiz tikusi apmesta, bet tagad biezi noaugusi ar sūnām, ap­metums daudzu ziemu mitrumā bija uzburbis un atlobījies. Visa virsma bija pārklājusies ar plaisiņu tīklu, dažas no tām vairākas collas platas, citas tik šauras kā mats. Šur un tur lieli apmetuma gabali bija nokrituši un atsedza ribām līdzīgas rož- sārtu ķieģeļu rindas. Ja mūri aplūkoja tuvāk, tajā atklājās vesela ainava: simtiem sīku, sarkanu, dzeltenu un brūnu suņusēņu cepurīšu mitrākajās vietās vīdēja puduros kā māju jumti cie­matos; pudeļzaļu sūnu pakalni bija saauguši tik simetriski, it kā būtu īpaši te iestādīti un apcirpti; ēnainās vietās no sprau­gām apmetumā spraucās papardīšu meži un rāmi nokarājās kā mazi, zaļi ūdenskritumi. Mūra augšdaļa bija tuksnesīga - pā­rāk sausa, lai tur jebkas augtu, tā kalpoja vienīgi par sauļošanās vietu spārēm. Mūra pamatnē auga milzums zaļumu - ciklame- nas, krokusi, asfodeli, kuru lapas spraucās cauri sadrupušiem, salauzītiem jumta kārniņiem, kas tur bija sabērti. Visu mūra joslu apsargāja kazeņu labirints, kas sezonas laikā bija piebērts ar treknām, sulīgām ogām, tumšām kā melnkoks.

Mūri apdzīvoja visdažādākie radījumi - dienas un nakts strādnieki, mednieki un medījumi. Naktī mednieki bija krupji, kas dzīvoja starp kazenājiem, un bālie, caurspīdīgie gekoni ar izvalbītām acīm, kas mitinājās augstākajās mūra spraugās. Viņu medījums bija muļķīgu, izklaidīgu garkāju odu populācija, kas zumēja un grīļīgi laidelējās starp lapām; visu veidu un izmēru naktstauriņi - svītraini, rūtaini, raibi kā mozaīka, plankumaini un traipaini - tie pūkainos mākoņos laidelējās gar sakaltušo apmetumu; vaboles, tuklas un glītas kā biznesmeņi, kas izne­sīgi traucas savos nakts darbos. Kad pēdējais jāņtārpiņš bija ar visu vēsi smaragdzaļo lākturi devies pie miera zem sūnu pakal­niem un uzlēca saule, mūra sienu savā ziņā pārņēma citi tās iemītnieki. Nu bija grūtāk saskatīt atšķirību starp medniekiem un medījumiem, jo tā vien likās, ka ikviens ēd otru bez aizsprie­dumiem. Mednieklapsenes uzglūnēja kāpuriem un zirnekļiem, zirnekļi medīja mušas, lielās, trauslās, gluži kā mednieku kam­zoļos tērptās spāres barojās ar zirnekļiem un mušām, bet ašās, muskuļotās, daudzkrāsainās ķirzakas, kas mitinājās mūrī, tie­sāja nost itin visus.