Džeralds Darels: Džeralda Darela labākais mantojums

Laikam gan visapbrīnojamākais atklājums, kāds man gadī­jās šajā personīgajā, daudzkrāsainajā Liliputijā, bija spīļastes perēklis. Es jau sen biju vēlējies tādu atrast un nesekmīgi visur izmeklējies, tāpēc paklupšana pret vienu perēkli man sagādāja tik nebeidzamu prieku, it kā es būtu negaidot saņēmis brīniš­ķīgu dāvanu. Pacēlu mizas gabalu, un zem tā atradās bērnis­taba - maza bedrīte zemē, kuru kukainis droši vien pats bija izracis. Spīļaste tupēja bedrītes vidū, ar savu ķermeni sargādama vairākas baltas olas. Viņa tupēja uz olām kā vista un nepakus­tējās, kad es pacēlu mizu un viņai uzspīdēja saulesgaisma. Neva­rēju saskaitīt olas, bet nelikās, ka to ir daudz, tāpēc nospriedu, ka viņa vēl nav visas izdējusi. Saudzīgi noliku mizas gabalu vietā.

No šī brīža es neprātīgi sargāju perēkli. Uzcēlu tam apkārt akmens sienu un kā papildu aizsardzības līdzekli pie mietiņa piespraudu ar sarkanu tinti uzrakstītu brīdinājuma zīmīti visai ģimenei. Zīmīte vēstīja: "UZMNIGI - SPĪĻASTES PERĒKLIS - LUDZU NEISTRAUCET." Zīmīgi, ka divi pareizi uzrakstītie vārdi bija bioloģiskas dabas. Apmēram reizi stundā es pakļāvu spīļastu māti desmit minūšu ilgai rūpīgai izpētei. Biežāk pētīt es neuzdrošinājos, jo baidījos, ka viņa varētu pamest ligzdu. Beidzot olu kaudzīte zem viņas pieauga, un likās, ka mātīte jau pieradusi pie mizas biežās pacelšanas. Es pat nospriedu, ka viņa pazina mani, jo draudzīgi kustināja taustekļus.

Man par lielu sarūgtinājumu, pēc visiem maniem pūliņiem un pastāvīgās uzmanišanas mazuļi izšķīlās naktī. Man gan šķita, ka pēc visa, ko tiku mātītes labā darījis, viņa būtu varējusi aizkavēt izšķilšanos, kamēr es ieradīšos un varēšu to novērot. Tomēr te nu viņi bija, jauks jauniņu spīļastu perējums - sīciņi, trausli, kā izgrebti no ziloņkaula. Mazuļi uzmanīgi kustējās zem mātes ķermeņa, pastaigājās starp viņas kājām, pārdrošā­kie pat uzrāpās uz spīlēm. Tas bija aizkustinošs skats. Nāka­majā dienā bērnistaba bija tukša - mana brīnišķīgā ģimenīte bija izklīdusi pa visu dārzu. Kādu laiku vēlāk es ieraudzīju vienu no mazuļiem: viņš, protams, bija paaudzies, kļuvis brūnāks un stiprāks, tomēr es viņu tūlīt pazinu. Mazulis bija saritinājies rožu ziedlapu labirintā un aizmidzis; kad es viņu iztraucēju, tas tikai aizkaitināti pacēla uz augšu spīles. Man būtu gribējies domāt, ka tas ir draudzīgs sveiciens, taču godīgums liek atzīt, kas šis žests bija vienīgi spīļastes brīdinājums potenciālajam ie­naidniekam. Es tomēr viņam to neņēmu ļaunā. Galu galā viņš bija tik jauniņš, kad pēdējo reizi tikāmies.

Es iepazinu apaļīgās zemnieku meičas, kuras katru rītu un vakaru devās garām dārzam. Sāniski sēdēdamas mugurā sa­viem lempīgajiem ēzeļiem ar nolaistajām ausīm, viņas atgādi­nāja krāsainus papagaiļus ar spalgām balsīm, un viņu čalas un smiekli atbalsojās starp olīvkokiem. Rītos, kad ēzeļi dipināja gar dārzu, meičas smaidīja un uzsauca sveicienus, bet vakaros pat, nedroši balansēdamas uz savu rumaku mugurām, pārlie­cās pāri fuksiju dzīvžogam un smaidot sniedza man dāvanas - vēl aizvien saules siltuma pielijušu dzintardzeltenu vīnogu ķe­karu, piķa melnas vīģes ar sārtām plaisiņām vietās, kur sāni bija no gatavības iesprāgusi, vai milzu arbūzu, kas šķita pildīts ar rožainu ledu. Dienām ritot, es pamazām sāku saprast, ko viņas runā. Tas, kas sākumā bija tikai mulsinoša vāvuļošana, nu kļuva par atsevišķu saprotamu skaņu virtenēm. Pēc tam šīs skaņas negaidot ieguva nozīmi, un es sāku tās palēnām, ap­rauti lietot; vēl vēlāk es sarindoju jaunos vārdus gramatiski ne­pareizos, stomīgos teikumos. Kaimiņienes bija sajūsminātas, it kā es, cenzdamies apgūt viņu valodu, būtu tās īpaši mīļi ap­dāvinājis. Viņas noliecās pāri dzīvžogam un saspringtām sejām klausījās, kā es taustīdamies centos izteikt sveicienu vai kādu vienkāršu piezīmi, un, kad biju sekmīgi ticis ar sakāmo galā, viņas man starojoši uzsmaidīja, māja ar galvu un sita plaukstas. Ar laiku es apguvu viņu vārdus, iegaumēju, kura ir ar kuru rados, kura - precējusies un kura grasās to darīt, un tamlīdzīgas nianses. Uzzināju, kur starp olīvu birzīm atrodas viņu mazās mājiņas, un ik reizi, kad mums ar Rodžeru gadījās iet kādai ga­rām, visa ģimene skaļā līksmē metās ārā ar mums sasveicinā­ties un iznesa krēslu, lai es varētu apsēsties zem vīnogulājiem un kopā ar viņiem iebaudīt augļus.

Tā pamazām salas burvība nolaidās pār mums tik maigi un cieši kā ziedputekšņu sega. Ikviena diena nesa mieru un bezrū­pību un lika vēlēties, kaut tā nekad nebeigtos. Bet pēc tam, kad nakts bija nosviedusi tumsas autu, mūs gaidīja atkal jauna diena - mirdzoša un krāsaina kā novelkamā bildīte, ar tādu pašu nerealitātes pieskaņu kā citas.

* * *

Mazs sienāzītis ar garu, melanholisku seju sēdēja un nervozi raustīja pakaļkājas. Uz sūnas zariņa tupēja trausls gliemezis, me­ditēja un gaidīja vakara rasu. Resna, koši sarkana ērce sērkociņa galviņas lielumā cīnījās cauri sūnu mežam kā tukls mednieks.

Tā bija mikroskopiska pasaule, pilna fascinējošas dzīvības. Vē­rodams ērces lēno pārvietošanos, es pamanīju kaut ko intere­santu. Šur un tur sūnu plīša zaļajā segā varēja redzēt niecīgas, apaļas zīmes šiliņa lielumā. Līnijas bija tik smalkas, ka bija sa­skatāmas tikai noteiktā leņķī. Man tās atgādināja aiz bieziem mākoņiem vīdoša pilnmēness tikko samanāmo apli, kas šķita plūstam un maināmies. Es laiski prātoju, kas varēja atstāt šīs zīmes. Tās bija pārāk neregulāras un pārāk robainām malām, lai būtu kāda dzīvnieka pēdas, un kas gan būtu uz labu laimi rāpies augšup pa gandrīz vertikālu nogāzi? Turklāt zīmes ne­maz neatgādināja pēdas. Es iebakstīju viena apļa malā ar zāles stiebru. Nekas nenotika. Jau sāku domāt, ka zīmes izveidojušās kāda dīvaina sūnu augšanas procesa rezultātā. Es iebakstīju spēcīgāk, un pēkšņi mans vēders no ārkārtīgas aizrautības sa­rāvās čokurā. Likās, ka zāles stiebrs nospiedis apslēptu atsperi, jo aplītis pacēlās uz augšu kā lūka. Uzmanīgi vērodams, es, sev par pārsteigumu, konstatēju, ka tā patiesi ir lūka - ar zīdu ode­rēta lūka ar glītām konusveidīgām malām, kas cieši piekļāvās alas zīdaini izoderētajai mutei. Durvju mala bija piestiprināta pie tuneļa ieejas ar mazu zīda cilpiņu, kas darbojās kā vira. Es blenzu uz šo apbrīnojamo meistardarbu un prātoju, kas gan to būtu varējis izgatavot. Ielūkojos zīda tunelī, taču neko nere­dzēju; iebāzu zāles stiebru dziļāk, bet nekāda atbilde nesekoja. Es ilgi sēdēju un vēroju šo fantastisko mājokli, cenzdamies iz­domāt, kāds radījums to darinājis. Nodomāju, ka tā varētu būt kāda lapseņu suga, tomēr nekad nebiju dzirdējis par lapsenēm, kas veidotu savai ligzdai slepenas durvis. Jutu, ka man nekavē­joties jātiek skaidrībā. Es došos un pajautāšu Džordžam (Dže­rija tālaika privātskolotājam - L. D.), varbūt viņš zina, kas va­rētu būt šis noslēpumainais zvērs. Pasaucis Rodžeru, kurš čakli centās izrakt olīvkoku ar visām saknēm, es metos straujā riksī.

Ierados Džordža villā aizelsies un vai plīsdams no apspiestas sajūsmas, pavirši pieklauvēju un metos iekšā. Tikai tad es pa­manīju, ka viņš nav viens. Krēslā viņam blakus sēdēja cilvēks, kuru es pirmajā mirklī noturēju par Džordža brāli, jo viņš arī bija bārdains. Tomēr, pretēji Džordžam, viņš bija nevainojami ģērbies pelēkā flaneļa uzvalkā ar vesti un spodri tīrā, baltā kreklā; viņam bija gaumīga, taču drūmi tumša kaklasaite un lieli, stingri, pamatīgi nospodrināti zābaki. Samulsis apstājos uz sliekšņa, kamēr Džordžs mani sardoniski nopētīja.