Džeralds Darels: Džeralda Darela labākais mantojums

- Labvakar, - viņš sveicināja. - No līksmā tempa, kādā esi ieradies, es secinu, ka tu nekāro pēc kādas papildstundas.

Es atvainojos par traucējumu un apstāstīju Džordžam par dīvainajām ligzdām, ko biju atradis.

- Paldies dievam, ka esi šeit, Teodor, - viņš teica savam bār­dainajam kompanjonam. - Tagad es varu nodot problēmu ek­sperta rokās.

- Vai nu gluži eksperta, - par Teodoru nosauktais nosodoši nomurmināja.

- Džerij, šis ir doktors Teodors Stefanidis, - Džordžs iepa­zīstināja. - Viņš ir eksperts praktiski visā, ko vien pieminēsi. Un to, ko tu nepieminēsi, viņš nosauks pats. Tāpat kā tu, viņš ir ekscentrisks dabas mīļotājs. Teodor, šis ir Džerijs Darels.

Es pieklājīgi pasveicināju, bet bārdainis, man par pārstei­gumu, piecēlās kājās, strauji pārnāca pāri istabai un pastiepa lielu, baltu roku.

- Ļoti priecājos iepazīties, - viņš teica, kā likās, vērsdamies pie savas bārdas, un uzmeta man savu zibošo, zilo acu ašu, kaut­rīgu skatienu.

Es paspiedu viņa roku un teicu, ka ari ļoti priecājos iepazī­ties ar viņu. Tad mēs brīdi mulsi klusējām, kamēr Džordžs mūs smīnēdams vēroja.

- Nu, Teodor? - viņš beidzot apjautājās. - Kas, pēc tavām domām, radījis šīs dīvainās ejas?

Teodors sakrustoja rokas aiz muguras, vairākas reizes pacē­lās pirkstgalos, tā ka zābaki protestēdami iečīkstējās, un svinīgi pētīja grīdu.

- Jā… ēēē…, - viņš teica lēni un metodiski, - izklausās, ka tās varētu būt zemes zirnekļu alas… ēēē… šī suga te, Korfu, ir diez­gan parasta… es domāju, teikdams parasta, ka esmu pats atra­dis kādus trīsdesmit vai… ēēē… četrdesmit eksemplārus, kamēr te dzīvoju.

- Aha, - Džordžs atkārtoja, - zemes zirnekļi, ko?

- Jā, - Teodors apstiprināja. - Domāju, ka varu to apgalvot ar lielu pārliecību. Tomēr varu arī kļūdīties.

Viņš šūpojās pirkstgalos, maigi čīkstinādams zābakus, un tad uzmeta man jūsmīgu skatienu.

- Ja tas nav pārāk tālu, varbūt mēs varētu aiziet un pārlieci­nāties, - viņš ierosināja. - Es gribēju teikt, ja tev nav kas labāks padomā un ja tā vieta nav pārāk tālu…

Viņa balss noslāpa līdz tikko dzirdamai vaicājošai skaņai. Es teicu, ka tā vieta ir tepat pāri kalnam, nepavisam ne tālu.

- Hm, - Teodors noteica.

- Neļauj viņam vazāt tevi apkārt pa visu salu, Teodor, - Džordžs aizrādīja. - Tu taču negribēsi auļot pa laukiem.

- Nē, nē, nepavisam, - Teodors teica. - Es tieši grasījos do­ties prom un pavisam jauki varu pastaigāties. Pavisam vien­kārši… ēēē… nogriezt līkumu cauri olīvu birzīm un sasniegt Ka­noni.

Viņš paņēma savu glīto, pelēko platmali un rūpīgi uzlika galvā. Pie durvīm viņš pastiepa roku un aši sarokojās ar Džordžu.

- Paldies par garšīgo tēju, - viņš teica un kopā ar mani svi­nīgi aizsoļoja pa taku.

Iedams es viņu slepus vēroju. Šim cilvēkam bija taisns, labi veidots deguns, pelnu blondajā bārdā slēpās smejoša mute, acis bija vērīgas, taču ar smieklu krunciņām kaktiņos, un mir­dzot vērās pasaulē no taisno, diezgan ērkuļaino uzacu apakšas. Viņš soļoja enerģiski, pie sevis dungodams. Kad sasniedzām dīķi ar sastāvējušos ūdeni, Teodors uz bridi apstājās un, bārdai mirdzot, ieskatījās tajā.

- Hm, - viņš ierunājās, - daphnia magna.

Viņš pabužināja bārdu un tad no jauna sāka soļot pa taku.

- Diemžēl, - viņš man teica, - biju devies apciemot dažus cilvēkus… ēēē… draugus, tāpēc nepaņēmu līdzi kolekcionāra somu. Žēl gan, jo šajā dīķī kaut ko varētu atrast.

Kad mēs no diezgan gludā ceļa nogriezāmies uz akmeņaino kazu taku, es paredzēju, ka dzirdēšu iebildumus, taču Teodors soļoja aiz manis ar neatslābstošu enerģiju un joprojām dun­goja. Beidzot mēs nonācām drūmajā olīvu birzī, es aizvedu Teodoru pie nogāzes un norādīju uz noslēpumaino lūku.

Teodors vērās lejup uz lūku, acis samiedzis.

- Aha, - viņš teica, - jā… hm… jā.

Viņš izvilka no vestes kabatas mazu spalvu nazīti, atvāza to, uzmanīgi iebāza asmens galu aiz mazajām durtiņām un atvāza tās.

- Hm, jā, - viņš atkārtoja, - cteniza.

Teodors ieskatījās tunelī, iepūta tajā un ļāva lūkai atkrist at­pakaļ vietā.

- Jā, tās ir zemes zirnekļu alas, - viņš teica, - bet šī izskatās neapdzīvota. Parasti zirneklis turētu… ēēē… lūku… ar kājām vai, pareizāk sakot, nagiem, turklāt tik stingri, ka jāuzmanās, lai nesabojātu durvis, ja censtos atvērt tās ar spēku. Hm… jā… tās, protams, ir mātīšu alas. Tēviņi darina līdzīgas, bet tās ir uz pusi mazākas.

Es atzīmēju, ka šī ir visdīvainākā būve, kādu esmu redzējis.

- Aha, jā! - Teodors piekrita. - Šīs alas neapšaubāmi ir ļoti dīvainas. Es vienmēr brīnos, kā gan mātīte uzzina par tēviņa tu­vošanos.

Es laikam gan izskatījos apjucis, jo viņš sašūpojās uz pirkst­galiem, uzmeta man ašu skatienu un turpināja:

- Zirneklis, protams, gaida alas iekšpusē, kamēr garām gadās iet kādam kukainim - mušai vai sienāzim, vai kam tam­līdzīgam. Liekas, tie spēj noteikt, kad kukainis pienācis pietie­kami tuvu, lai to varētu noķert. Ja tā ir, zirneklis… ēēē… metas ārā no alas un noķer radījumu. Un, kad tēviņš dodas meklēt mātīti, viņam nākas iet uz lūku pa sūnām, un es vienmēr brī­nos, kāpēc… ēēē… mātīte to aiz pārskatīšanās neaprij. Protams, var būt, ka tēviņa soļi skan savādāk, vai arī tēviņš izdod kaut kādu… zini… kaut kādu skaņu, ko mātīte atpazīst.

Mēs klusēdami kāpām lejup. Kad sasniedzām taku krusto­jumu, es teicu, ka te mums jāšķiras.

- Ak, jā, tad es nu atvadīšos, - viņš teica, blenzdams uz sa­viem zābakiem. - Priecājos ar tevi iepazīties.

Kādu brīdi mēs stāvējām klusēdami. Teodors sirga ar akūtu mulsumu, kas šķita vienmēr saasināmies, kad vajadzēja ar kādu sasveicināties vai atvadīties. Viņš labu laiku stingi blenza uz saviem zābakiem, tad pastiepa roku un svinīgi paspieda manējo.

- Uz redzēšanos, - viņš teica. - Es… ēēē… es ceru, ka mēs vēl tiksimies.

Viņš pagriezās un devās lejup pa kalnu, vicinādams spieķi, vērīgām acīm skatīdamies apkārt. Es vēroju, kamēr viņš no­zuda skatienam, un tad lēnām soļoju uz māju pusi. Teodors mani vienlaikus mulsināja un apbūra. Pirmkārt, tā kā viņš ne­apšaubāmi bija ievērojams zinātnieks (es par to spriedu pēc bārdas), viņš šķita man ļoti nozīmīgs. Patiesību sakot, viņš bija vienīgais līdz šim satiktais cilvēks, kam piemita tāda pati aiz­raušanās ar zooloģiju kā man. Otrkārt, man ārkārtīgi glaimoja tas, ka viņš izturējās pret mani un runāja ar mani kā līdzvēr­tīgu. Šā iemesla dēļ viņš man ļoti patika, jo arī ģimene runāja ar mani šādā veidā, un es noteikti biju sliktās domās par ikvienu svešinieku, kas rīkojās citādi. Taču Teodors ne tikai runāja ar mani kā ar pieaugušu, bet arī izturējās kā pret zināšanās līdz­vērtīgu sarunas biedru.

Mani nelika mierā fakti, ko viņš man pastāstīja par zemes zirnekļiem: iztēlojos radījumu tupam sarāvušos zīda tunelī, turam ciet durvis ar līkajiem nagiem un klausāmies kukaiņu soļos sūnās sev virs galvas. Prātoju, kā šie soļi izklausās zemes zirnekļa ausim? Iztēlojos, ka zirnekļa slīdēšana pāri durvīm izklausās pēc lēni noplēsta plākstera radītas skaņas. Simtkājis trokšņo kā auļojoša kavalērija. Muša tipina straujiem izrāvie­niem, kas mijas ar pauzēm, kamēr tā mazgā rokas - vienmuļa skrāpēšanās kā nažu trīšana. Es spriedu, ka lielākās vaboles saceļ tādu troksni kā tvaika veltnis, kamēr mazākās - tādas kā mārītes - droši vien pukšķina pāri sūnām kā uzvelkamas auto- mašīnītes. Šīs domas apburts, es soļoju mājup pāri satumsuša- jiem laukiem, lai pastāstītu par savu jaunatklājumu un tikša­nos ar Teodoru. Cerēju viņu vēl kādreiz satikt, jo bija tik daudz jautājumu, ko vēlējos jaunajam paziņam uzdot, taču šaubījos, vai viņam būtu gana daudz laika, ko izšķiest manis dēļ. Tomēr es kļūdījos, jo divas dienas vēlāk Leslijs, atgriezies no izbrau­kuma pa pilsētu, pasniedza man mazu sainīti.